Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Pēdējā laikā sabiedrības uzmanību arvien vairāk un vairāk pievērš jautājumi, kas saistīti ar autortiesību aizsardzību, tiesību pārstāvību, atlīdzības iekasēšanu un izmaksāšanu. Protams, šāda diskusija veicina viedokļu apmaiņu un garantē sabiedrības informētību par savām tiesībām un to izmantošanas iespējām. Diemžēl diskusijai bieži vien ir arī negatīva pieskaņa. Tā vieni diskusijas dalībnieki cenšas pārmest otriem savu tiesību negodprātīgu administrēšanu, otri savukārt atsaucas uz nevienam nepārzināmu ārvalstu praksi un pašu tiesību īpašnieku neprofesionālo menedžmentu.

Tomēr vienu viedokli atbalsta abas puses: Latvijas jaunais Autortiesību likums (pieņemts 2000.gada maijā) nav pats labākais un pašreizējai ekonomiskajai situācijai atbilstošākais, kaut gan visām starptautiskajām organizācijām tiek sniegti ziņojumi un atsauksmes par to, ka likums atbilst visām (vai gandrīz visām) starptautisko līgumu un ES direktīvu izvirzītajām prasībām. Īsti neviens jau arī nepasaka, kā trūkst jaunajā likumā un kas vainīgs pie tā, ka šīs autortiesību lietas Latvijā neveicas tik gludi un veiksmīgi kā gribētos.

Varbūt pie tā vainīgi tomēr paši autori, izpildītāji un viņus pārstāvošās organizācijas, jo visi minētie ir aktīvi līdzdarbojušies likuma sagatavošanā, un tādējādi ir iznācis kā kādas brālīgas tautas pasakā, kur vienas ragavas reizē mēģināja vilkt līdaka, vēzis un gulbis. Velkot katrs uz savu pusi, likuma autori, iespējams, nav pietiekami uzmanības veltījuši dažu juridisko konstrukciju formulējumiem, jēgai un nepieciešamībai likumā vispār. Protams, likumu rakstīšana nav salīdzināma ar romānu, dzejoļu un dziesmu tekstu rakstīšanu, tādēļ viens neapdomīgs teikums, vārds vai pat nevietā ielikts komats var nākotnē sagādāt lielas grūtības likumu piemērotājiem un diezgan dārgi maksāt nodokļu maksātājiem, kuriem jāsedz ilgstošas un būtībā nevajadzīgas tiesu prāvas.