Satversmes preambulas projekts var tikt vērtēts no ļoti dažādām perspektīvām – formāli juridiskās, tiesībpolitiskās, politiskās, filozofiskās. Formāli juridiskais arguments var sniegt tikai vienu vērtēšanas latiņu, kas nav vienīgā, un bieži tā var arī nebūt svarīgākā, lai saprastu vai formulētu attieksmi pret šāda rakstura projektu.

Liela daļa preambulas tēžu šķiet grūti vērtējamas pareizi/nepareizi kategorijās: tās atspoguļo vienu iespējamu pieeju no ļoti daudzām, un kā tādas tās pavisam noteikti var kalpot par erudītu un elegantu atskaites punktu plašākai un dziļākai diskusijai par katru no tēmām, kam tās pieskaras. Šķiet mazāk skaidrs piemērotākais forums, lai veiktu šādu diskusiju un sniegtu atbildi uz, teiksim, tādu jautājumu, vai Latvija mūsdienu Eiropā sevi redz kā Atēnu un Parīzes, Jeruzalemes un Romas, vai abu tradīciju vērtību mantinieci.¹ Vai Perikla bēru runa un Jēzus Kalna sprediķis ietver savstarpēji izslēdzošas vai viena otru papildinošas vērtības? Saprātīgi cilvēki var nepiekrist cits citam par pareizo atbildi uz šo jautājumu (kā arī par pašu iespēju saprātīgi nepiekrist),² un gandrīz katra tēze preambulā pieļauj (vai pat neizbēgami pieprasa)³ līdzīgi asu un saprātīgu nepiekrišanu. Vai diskusija likumdošanas procesa ietvaros un juridiskās tehnikas vērtējums ir piemērots veids, kā noformulēt iekšēji konsekventu pozīciju par tik daudziem un atšķirīgiem jautājumiem? Atbilde nav viennozīmīga un būs atkarīga no diskusijas dalībniekiem, formas un satura, kā arī viedokļu apmaiņas sekām attiecībā uz projekta (ne)mainību.

Juridiskās analīzes iespējamais pienesums diskusijai par preambulu nav nebūtisks, bet tomēr apjoma ziņā tas ir diezgan šaurs. Šīs piezīmes necenšas sniegt atbildes, bet identificēt juridiskos jautājumus, uz kuriem būtu būtiski atbildēt projekta atbalstītājiem un kritiķiem gan kvalitatīva likumdošanas procesa, gan izsmeļošu vēsturiskās interpretācijas avotu nodrošināšanā.