Latvijas civilprocesuālajā regulējumā līdz šim jau nostiprinātajā patiesības principa vispārīgajā izpratnē pamatā dominēja uzskats, ka tiesas pienākums ir noskaidrot lietā nozīmīgus apstākļus (Civilprocesa likuma³ (turpmāk CPL) 8. pants), bet lietas dalībniekiem savukārt bija jāiesniedz pierādījumi, kas pamatoja viņu sniegtos paskaidrojumus un apgalvojumus tiesai (CPL 93. pants). Turklāt lietas dalībnieku normatīvi nostiprināts pienākums bija savu procesuālo tiesību un pienākumu godprātīga izmantošana (CPL 74. panta sestā daļa). Šāda regulējuma kontekstā varētu prezumēt, ka civilprocesā ir pietiekami nostiprināts patiesības princips, kurš normatīvi ietverts likuma "Par tiesu varu"⁴ 17. pantā un attiecināms uz visiem procesiem – civilprocesu, kriminālprocesu un administratīvo procesu.

Likumā "Par tiesu varu" patiesības principa saturs ir tāds, lai tiesa varētu noskaidrot lietā nozīmīgus faktiskos apstākļus, kas ļautu taisīt taisnīgu spriedumu, saglabājot tiesas objektivitāti un neitralitāti, kā arī neierobežojot sacīkstes principa realizēšanu civilprocesā. Tātad patiesība lietā ir tāda, kāda tā izriet no pušu un citu lietas dalībnieku iesniegtajiem pierādījumiem.

Tas nozīmē, ka arī līdz 2015. gada 26. maija grozījumiem Civilprocesa likumā likumdevējs nepieļāva taisīt spriedumu par lietā nozīmīgiem apstākļiem, ja lietas dalībnieki nebija iesnieguši atbilstošus un ticamus pierādījumus, kurus gan tiesa, gan civiltiesiskā strīda puses un trešās personas, viņu pārstāvji, analizēja un vērtēja, skatot lietu pēc būtības, taisot spriedumu, kā arī pārsūdzot spriedumu apelācijas un kasācijas kārtībā.