Latvijas Civillikumā­¹ (turpmāk – CL) kopš tā pieņemšanas 1937. gadā ir veikts samērā daudz grozījumu. Taču nemainīts joprojām ir CL 1644.–1647. pants, kas nosaka vainas pakāpes un sniedz rupjas un vieglas neuzmanības definīcijas. Grozīts ir CL 1635. pants, papildinot to ar norādi par morālā kaitējuma nodarīšanas sekām un divām jaunām panta daļām par morālā kaitējuma jēdzienu un konstatēšanas kārtību. Tomēr nemainīts ir palicis norādījums, ka tas, kuram neatļauta darbība ir kaitējusi, tiesīgs "prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot". Turpretim šo normu piemērošanā un interpretācijā notikušas būtiskas izmaiņas. Ārēji tas izpaužas tā, ka tur, kur agrāk runāja par vainas konstatēšanu, tagad biežāk runā par vainojamības konstatēšanu. Taču vārda "vaina" aizstāšana ar "vainojamība" ne vienmēr liecina par problēmas izpratni, turklāt gan CL, gan vairākos citos likumos termins "vaina" ir saglabājies. Līdz ar to turpinās diskusijas par šī vārda nozīmi un iespējamo vainas definīciju, tostarp par to, vai ar vienu definīciju var aptvert ļaunu nolūku, kas neapšaubāmi saistīts ar personas psihisko attieksmi, un neuzmanību, kuras vērtēšanai nu jau gandrīz vienprātīgi tiek atzīti objektīvi, ārpus cilvēka psihes rodami vidusmēra krietna un rūpīga saimnieka (bonus pater familias – latīņu.val.) uzvedības standarta kritēriji. Ir skaidrs, ka apvienot vienā jēdzienā psihes un materiālās pasaules kritērijus neizdodas. Tā kā atbildības iestāšanās, ja persona rīkojusies tīšām ļaunā nolūkā, iebildumus neizraisa, tad visbiežāk, runājot par vainu, domāti ir gadījumi, kuros jānovērtē viegla vai rupja neuzmanība. Vienlaikus svarīga loma, lemjot par atbildību, ir jautājumam par taisnīgumu. Arī princips, ka nevainīgam nevajag uzlikt atbildību, netiek apstrīdēts, lai gan tiek atgādināta zināma tēze, ka nav likuma bez izņēmuma, tāpat arī iespējamas atkāpes no taisnīguma principa, pieļaujot tā sašaurinātu piemērošanu.

Kopš atteikšanās no principa "zobs pret zobu, acs pret aci" ir pagājuši gadu tūkstoši, taču uzkrājušies arī ierosinājumi uzlabot civiltiesiskās atbildības modeli, kas īsi raksturojams kā atbildības par vainu (fault based liability – angļu val.) modelis un kuru tā gadsimtu ilgās pastāvēšanas dēļ nosacīti varētu saukt par klasisko modeli. Jau 1937. gadā franču profesors Godemē (Eugené Gaudemet) rakstīja, ka pret klasisko vainas doktrīnu jau apmēram 30 gadus cīnās jauna doktrīna – objektīvās atbildības doktrīna, kurā subjektīvajam elementam ir minimāla nozīme.² Tai gūt atzīšanu likumos un tiesu praksē nebūt nav viegli, it sevišķi tīri objektīvas bez atrunām atbildības veidā, taču zināmu pielietojumu specifiskas stingrās atbildības veidā tā ir ieguvusi, tostarp pateicoties ES Direktīvai 85/374/EEK un tās ieviešanai dalībvalstīs, pieņemtajiem likumiem par atbildību par produktiem ar trūkumiem.³ Līdz ar to oficiālu atzīšanu Eiropā ieguva divu veidu civiltiesiskās atbildības līdzās pastāvēšana: atbildība par vainu (fault based liability – angļu val.) un stingrā atbildība (strict liability – angļu val.) vai, precīzāk, tiešā stingrā atbildība. Izpētot stingrās atbildības konstrukciju, atklājās, ka tāda jau bija ieviesta arī agrāk, risinot jautājumu par atbildību par paaugstinātas bīstamības avota izraisītu kaitējumu. Tomēr turpinājās arī kritika attiecībā uz atbildības par vainu regulējumu. Ierosinājumi attiecībā uz šādas atbildības priekšnoteikumiem tika izteikti arī Latvijas publikācijās.⁴ Vācijas Civillikumā (turpmāk – BGB) 2001.–2002. gada reformas gaitā jaunā redakcijā tika izteikta 276. paragrāfa otrā daļa: "Neuzmanīgi rīkojas tas, kas neievēro atbilstošus atzītus rūpības standartus", ar to pasakot, ka neuzmanība konstatējama pēc atbilstības objektīviem rūpības standartiem, nevis pētot tiesību aizskārēja psihisko attieksmi.⁵ Taču jautājums par atbildības formām pēc to sakara ar vainu vai vainojamību joprojām nav izsmelts. Vēl vairāk – kļuvis redzams, ka jāpievēršas atbildības regulējumiem par tiesību aizskārumiem, kas nav īpaši analizēti vispārējās diskusijas par vainas un vainojamības nozīmi ietvaros, piemēram, gadījumiem, kad persona atbild par citas personas (bērna, darbinieka) rīcību, par kaitējumu, ko izraisījuši no ēkas nokrituši priekšmeti vai ēkas sabrukšana, slikti uzraudzīti dzīvnieki, kā arī regresa prasījumiem apdrošināšanā un atbildību par risku. Īpašu nozīmību mūsu dienās ieguvis arī pierādīšanas nastas sadalījuma jautājums, tiek lietots tā sauktais apgrieztais pierādīšanas pienākums.

Zīmīgi, ka tiesību unifikācijas projektos Eiropā (Eiropas līgumtiesību principos, Kopējā modelī, Eiropas delikttiesību principos) uzmanība ir koncentrēta uz attaisnojumu formulēšanu un noskaidrošanu, nelietojot terminu "vaina" un formulējumu "vainas noskaidrošana". Taisnības labad jāteic, ka dažos pantos gan parādās arī vaina. Latvijas CL vainas jēdziens minēts vairāk nekā 60 saistību tiesību regulējušos pantos. No vairākus gadsimtus lietotā apzīmējuma "vaina" pieradums neļaus ātri atbrīvoties, un tas varbūt pat nav nepieciešams, jo tas, kurš ir vainojams, ir vainīgs juridiskā nozīmē. Aizvien plašāku atzīšanu gūst viedoklis, ka pretstatā krimināltiesībām, kur vaina ir personas psihiskā attieksme pret noziedzīgu nodarījumu, civiltiesībās vaina konstatējama pēc objektīvās īstenības kritērijiem. Līdz ar to mainās to apstākļu noskaidrošana, kas pierāda vainas neesamību, uzmanība tiek koncentrēta uz attaisnojumu neesamību. Svarīgākais ir saprast jēgu, kas ieliekama vainojamības noskaidrošanā, kuras būtība ir attaisnojumu neesamība. Kā turpinājumā aprakstīts, vainojams var būt arī tas, kurš nav pieļāvis neuzmanību vai rīkojies ļaunā nolūkā.

1. "Atbildības par vainu"⁶ sistēma

Pirms desmit gadiem šī raksta autori formulēja viedokli, ka vainas kā atsevišķas pazīmes konstatēšana civiltiesiskās atbildības piemērošanai nav nepieciešama.⁷ Pēc desmit gadiem varam konstatēt, ka tiesu praksē šī pieeja lielākoties ir guvusi atbalstu un vainas pamatošanai spriedumos tiek piešķirta arvien mazāka loma, par retumu kļuvuši spriedumi, kuros norādīts, ka konstatēti visi atbildības priekšnoteikumi (nosaucot tādus četrus), tā vietā tiek norādīts uz trim pamatiem: neatļauta darbība, kaitējuma esamība un cēloniskais sakars. Autoru tēze 2005. gadā vēstīja, ka vainu nav iespējams skatīt atrauti no prettiesiskas rīcības, taču vainojamības izpausmes veidi – neuzmanība un nolūks – joprojām ir aktuāli un vērtējami saistībā ar iespējamās civiltiesiskās atbildības piemērošanu pret konkrētu personu.

Civiltiesiskās atbildības pamatnostādnes CL atrodamas apakšnodaļā "Neatļauta darbība un vainas pakāpes", kurā 1635. pants nosaka galvenos atbildības iestāšanās kritērijus. Panta pēdējais palīgteikums "ciktāl par šo darbību var vainot" norāda atbildības piemērošanas robežu, proti, atbildība var būt tikai par tādu tiesību aizskārumu, par kuru personu var vainot. Šis vienādojums "tiktāl, ciktāl var vainot" atbildības par vainu koncepcijā ir būtiskākais, kas var novest pie tā, ka personas rīcību atzīst par tiesisku, lai arī ārējam novērotājam pirmsšķietami varētu likties, ka persona veikusi tiesību aizskārumu. Tātad galvenā uzmanība veltāma jautājumam, vai kaitējumu izraisījusī darbība patiesi ir neatļauta, prettiesiska.

Svarīgi izcelt izvērtēšanas būtību. Darbības, kas kādam izraisa zaudējumus vai citādu kaitējumu, var būt ļoti dažādas. Ne visos gadījumos, piemēram, ja salauztas mājokļa durvis, sabojāta manta vai cilvēks zaudējis zobu, aci vai roku, tas saistāms ar neatļautu rīcību.