Ideja par nepieciešamību aizsargāt ES finanšu intereses nav jauna, un jau Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 280. panta pirmajā punktā bija paredzēts, ka "Kopiena un dalībvalstis apkaro krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Kopienas finanšu intereses, saskaņā ar šo pantu veicot pasākumus, kuriem jāattur no šādas rīcības, kā arī jānodrošina efektīva aizsardzība dalībvalstīs". Šis regulas priekšlikums ir kā rezultāts pēc vairāk nekā divu dekāžu ilgām sarunām par šādas iestādes izveides nepieciešamību, jo jau 1993. gadā, runājot par Eiropas Kopienas finanšu interešu aizsardzību, tika norādīts, ka šāds pienākums, lai arī galvenokārt piekrīt dalībvalstīm, gulstas arī uz Kopienu, un tai ir jāveic pasākumi, kas veicinātu šādu nodarījumu prevenciju, atklāšanu un izmeklēšanu.¹ Jau tad tika norādīts uz nepieciešamību ieviest vienotus standartus attiecībā uz nodarījumiem, kas skar Kopienas finanšu intereses. Eiropas Komisija jau tajā laikā nāca klajā ar priekšlikumu noteikt vienotas sankcijas par šādiem nodarījumiem. Nevienlīdzība dalībvalstu starpā par to, vai attiecīgie nodarījumi būtu atzīstami par administratīviem vai noziedzīgiem, vienotu standartu neesamība un neskaidrība attiecībā uz pastāvošo normu piemērošanu, Eiropas Komisijas izstrādāto modeli padarīja vēl jo pievilcīgāku.