Vārds "uzticība", šķiet, katras nozares un ievirzes žurnāliem jau kļuvis par atslēgvārdu. Juridisko izdevumu viena no pamattēmām ir sabiedrības uzticība tieslietu sistēmai, tā dēvētos sieviešu žurnālus visražīgāk mēdz piepildīt partneru "uzticības/neuzticības" daudzējādās šķautnes. Savukārt finanšu literatūrā jautājums par uzticību iegūst jau tīri naudā izmērāmas aprises: kā norādījusi Starptautiskā monetārā fonda vadītāja Kristīne Lagarda, "sabiedrības uzticības saglabāšana banku sistēmai ir viens no būtiskākajiem banku sektora elementiem". Ja daudzos jautājumos par uzticību un uzticēšanos katram ir ko teikt (kā piemērs ir regulārās sabiedrības uzticēšanās aptaujas, kurās bieži vien respondenti pauž viedokli, kas balstās ne savā pieredzē, bet tādā vispārējā filozofiskā attieksmē pret visu, kas ir apkārt), tad banku sektors savā ziņā ir priviliģētāks: uzticēšanās līmenis tiek mērīts ar kredītreitingu burtiem, ko sabiedrība nav radusi apšaubīt (protams, tas mazliet ir mainījies kopš nesenajām finanšu krīzēm ASV un pasaulē).¹

Piemēram, pagājušajā gadā akadēmiskajā literatūrā Lietuvā² ticis aktualizēts jautājums par prasībām pret auditoru kvalifikāciju, kā arī ētikas standartiem, lai nodrošinātos, ka svarīgi un izšķiroši finanšu lēmumi (piemēram, par bankas maksātnespēju) tiek pieņemti, balstoties uz augstākajā mērā ticamiem un uzticamiem vērtējumiem. Gadījumā ar Ūkio bankas un Snoras banku ticis atzīts, ka nepilnu gadu pirms to de facto maksātnespējas tām ticis veikts nekvalitatīvs audits. Ne tikai Lietuvā, bet visā Eiropā tiek uzdots pamatots jautājums par to, vai un kāda šajos gadījumos ir pašu auditoru atbildība. Snoras gadījumā Lietuvas audita un uzskaites birojs 2012. gadā konstatēja, ka Ernst & Young Baltic auditors "nepamatoti samazinājis audita riskus līdz nepieņemami zemam līmenim bez profesionālā skepticisma". Tam sekojis gan spriedums 2014. gadā Augstākajā administratīvajā tiesā (lieta Nr. A-492-492-14 (2014)), kurā tika uzsvērta auditora atbildība par ziņojuma atbilstību, kam uzticas daudzas iesaistītās puses (investori, institūcijas u.c.), gan izlīguma vienošanās, gan jaunas tiesāšanās ar citiem prasītājiem, kas turpinās joprojām. Latvijā mazāk dzirdēts par vēl vienas nozīmīgas Lietuvas bankas Ūkio bankas nedienām ar līdzīgu scenāriju: šajā gadījumā nekvalitatīvā audita autors bija kāds auditors no Deloitte Lietuva. Tomēr tiesās strīdus objekti bijuši arī nestandarta prasības: piemēram, konkrētais auditors nebija apmierināts ar to, ka viņam disciplināratbildības ietvaros atņemtas tiesības trīs gadus praktizēt kā auditoram, līdz ar to radot viņam zaudējumus (lieta Nr. AS-261-1180-14 (2014)), kā arī pati banka Ūkio bankas vērsusies pret audita kompāniju, jo audita rezultātā tā ir pieņēmusi nepareizus finanšu lēmumus, kas novedis pie kraha (lieta Nr. 2-1088-773/2016).

Lietuvas tiesību zinātnieki atzinuši, ka obligātās civiltiesiskās atbildības apmēri nespēj nosegt banku auditoru riskus. Tāpat konstatēts, ka Lietuvas audita un uzskaites biroja rīcībā ir pārāk vājas disciplīnas sviras: brīdinājums auditorfirmai vai tās sertifikāta atņemšana, tomēr nav iespēju uzlikt administratīvos sodus, "kas aizpildītu robu starp formālu brīdinājumu un ekstrēmo sankciju atņemt audita veicēja sertifikātu". Likumdevēju (ne tikai dalībvalstu, bet arī Eiropas Savienības līmenī) risinājumi jautājumos, kuros koncentrējas milzīgi finanšu resursi, nenāk ne viegli, ne ātri, ne arī tik strikti, kā sabiedrība vēlētos.