Ģimene ir augstākā vērtība un cilvēka dzīves piepildījums, taču ģimene kā vērtība tiek apdraudēta ik dienu. Augsti laulību šķiršanas rādītāji, vardarbība – fiziska, emocionāla, seksuāla un bērnu pamešana novārtā – ir tikai daļa no problēmām, ar kurām nākas sastapties daudzām ģimenēm. Maldīgs ir uzskats, ka par ģimeni kā vērtību nevar runāt sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, jo arī pārtikušās un labvēlīgās ģimenēs nereti nav pietiekamas vērtību izpratnes. Diemžēl sabiedrībā gan mainās, gan samazinās izpratne par vērtībām, un tādas vērtības kā ģimene un bērns ir arvien grūtāk nosargājamas.

Bērnībā tiek likti pamati personas turpmākajai dzīvei – tam, kādas attiecības tā veidos ar sevi, līdzcilvēkiem, partneri un vēlāk arī saviem bērniem. Attiecīgi visas sabiedrības attiecību, dzīves kvalitātes un attīstības rādītāji ir tiešā cēloniskā likumsakarībā ar katra sabiedrības locekļa bērnības kvalitāti un ģimeni.

Starptautiskie un nacionālie normatīvie akti nosaka bērnam īpašu statusu sabiedrībā un norāda uz to, ka valstij un sabiedrībai bērns ir īpaši jāaizsargā, jo bērns ir sabiedrības nacionālā vērtība un valsts nākotnes sekmīgas attīstības garants. Taču pēdējā laikā sabiedrību vairākkārt satraukuši daudzi notikumi, kas liek nopietni domāt par bērna tiesību aizsardzības stāvokli Latvijā, jo no tiesību aizskārumiem un vardarbības ir cietuši daudzi bērni – gan ģimenē, gan tie, kuri atrodas valsts aprūpē.¹ Kaut gan norādītais ir Valsts cilvēktiesību biroja 2003. gada veiktā pētījuma "Bērnu tiesību aizsardzības stāvoklis Latvijā un pasākumi tā uzlabošanai" ievada sākums, tas ļoti labi raksturo arī pašreizējo situāciju bērnu tiesību aizsardzības jomā. Vai tas nozīmē, ka nekas nav mainījies? Noteikti nē. Ir notikušas daudzas izmaiņas normatīvajos aktos, ieviestas pētījumā norādītās iniciatīvas un veiktas vairākas darbības bērnu tiesību aizsardzības sistēmas uzlabošanai, normatīvo aktu sakārtošanai, iesaistīto institūciju darba uzlabošanai un darbinieku izglītošanai, bet rezultātā tāpat esam tur, kur esam, ko vislabāk raksturo tiesībsarga paustais: "Bērnu tiesību aizsardzības sistēma Latvijas Republikā ir stipri vāja, lai gan bērnu tiesību aizsardzības standarts pie mums nav ne zemāks, ne augstāks kā citās valstīs, kas arī apņēmušās ievērot Bērnu tiesību konvenciju";² "Normatīvajos aktos noteiktais bērnu tiesību aizsardzības standarts ir augsts, tomēr vardarbība pret bērniem joprojām ir plaši izplatīta. Tas liecina par trūkumiem normatīvo aktu piemērošanā";³ "Nesenie traģiskie notikumi valstī pilnīgi noteikti liecina par krīzi bērnu tiesību aizsardzības nozarē. Un vārds "šausminoši" ir pilnīgi vietā. Tā ir šausminoša bezatbildība un šausminoša vienaldzība, problēma ir jārisina, jādomā par kompetencēm, atbildības līmeņiem, izpratni par normatīvo regulējumu un tā piemērošanu dzīvē."⁴ Taču tam jāattiecas uz lielāko daļu sabiedrības, valsts un pašvaldību institūcijām, tai skaitā bāriņtiesām un sociālajiem dienestiem, dažādām organizācijām u.c.

Realitāte ir tāda, ka vienā ģimenē vecākiem trūkst prasmju un zināšanu, kā rūpēties par bērniem, nav izpratnes, vēlmju un spējas tās attīstīt un situāciju ģimenē aktīvi risināt, bet citā ģimenē vecāki spēj materiāli nodrošināt bērnus, bet nevar sakārtot savas attiecības un šķiršanos uzsāk kā kauju, iesaistot šajā cīņā savas atvases, kā rezultātā gan pirmajā, gan otrajā gadījumā cieš bērni un tiek apdraudētas Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Bērna tiesību konvencijas preambulā⁵ noteiktās katra bērna pamata tiesības un intereses uz pilnīgu un harmonisku personības attīstību ģimeniskā vidē, laimes, mīlestības un izpratnes atmosfērā, īpašu aizsardzību un atbalstu no visas sabiedrības, jo īpaši no visiem bērnu tiesību aizsardzības subjektiem.

Bāriņtiesas kā bērnu tiesību aizsardzības subjekts

Runājot par bērnu tiesību aizsardzības subjektiem, lielākajai sabiedrības daļai noteikti uzreiz pirmā nāk prātā bāriņtiesa. Līdzko kaut kas ir noticis – kur skatījās bāriņtiesa? Bet vai tiešām bāriņtiesas ir tik visvarenas, visu spējīgas un vienīgās institūcijas, kurām jānodrošina bērna tiesību aizsardzība un jāspēj atrisināt jebkura ar bērnu saistīta dzīves situācija? Diemžēl šāds uzskats ir ne tikai daudziem sabiedrības locekļiem, bet arī valsts un pašvaldību institūcijām, tiesām, Saeimai.