Ievads

Attīstoties medicīnai, sabiedrība arvien lielāku uzmanību pievērš pacienta cilvēktiesību ievērošanai medicīnas procesos, lai tiktu nodrošināta pacienta autonomija un saglabāta personas cieņa visa mūža garumā.¹ Cilvēka cieņa un autonomija ir vienas no demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām, turklāt minētās tiesības ir atzīstamas par būtiskiem principiem, kas garantē starptautiski atzītu cilvēktiesību pienācīgu īstenošanu. Līdz ar medicīnas progresu pacientiem ar neārstējamām slimībām arvien aktuālāks kļūst jautājums par eitanāzijas legalizēšanu.

Sabiedrībā pastāv spēcīgs viedoklis par tiesību uz dzīvību fundamentālo dabu, un, lai arī tās nav absolūtas tiesības, cilvēka dzīvība jo­projām tiek vērtēta kā svēta un neaizskarama. Tomēr autore uzskata, ka 21. gadsimta sabiedrībā tiesības uz dzīvību nedrīkst tikt atrautas no pārējām cilvēktiesību dokumentos garantētajām tiesībām un brīvībām. Līdz ar to ir jānostiprina viedoklis, ka pacientiem ar neārstējamām slimībām ir tiesības lemt par savu nāvi saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – ECK) 8. pantu. Turklāt jānorāda, ka ne vienmēr pietiek tikai ar šādu tiesību atzīšanu. Lai efektīvi nodrošinātu pacienta pamattiesību ievērošanu, nepieciešama arī valsts aktīva iesaiste, paredzot tiesisko regulējumu, kas noteiktos gadījumos pacientiem ļautu drošos medicīniskos apstākļos veikt eitanāziju.

Raksta mērķis ir stiprināt viedokli, ka tiesības lemt par savu nāvi ir ietveramas tiesību uz privāto dzīvi tvērumā, galvenokārt analizējot eitanāzijas neatzīšanas sekas, t.sk., kā eitanāzijas neatzīšana ietekmē pacientu tiesības uz privāto dzīvi un eitanāzijas alternatīvu problemātiku.

Pacienta tiesību uz privāto dzīvi tvērums

2004. gadā R.E. Smits tiesības uz privāto dzīvi definēja kā katras personas vēlmi pēc fiziskas vietas, kur persona var būt brīva no traucējumiem, ielaušanās, pazemojuma vai pakļautības.² No sniegtās definīcijas īpaši jāuzsver personas tiesības būt brīvai no pazemojuma un pakļautības, jo pacienti, kuri ir atkarīgi no medicīniska atbalsta vai izjūt pastāvīgas ciešanas, nereti var saskarties ar pazemojuma sajūtu, jo nespēj pilnvērtīgi funkcionēt bez ārstniecības personu iesaistes.

ECK 8. panta pirmā daļa aizsargā indivīda tiesības kontrolēt savu ķermeni un pieņemt lēmumus saistībā ar to, tādējādi aizsardzības objekts ir personas fiziskā un morālā integritāte.³ Pacientu tiesības saskaņā ar šo pantu valstīm paredz arī pozitīvu pienākumu nodrošināt, lai ārsti ar pacientiem izrunātu paredzamās ārstēšanās sekas, tādējādi ievērojot informētas piekrišanas prasību.⁴ Fiziskās un morālās integritātes sekmīgai realizācijai ir nepieciešams, lai pacients saņemtu patiesu un precīzu informāciju par savu veselības stāvokli, lai, pamatojoties uz šo informāciju, viņš varētu pieņemt atbilstošu lēmumu. Cilvēka fiziskā un morālā integritāte nozīmē pašnoteikšanos attiecībā uz savu ķermeni un veselību.⁵ Cilvēka ķermenis bieži tiek uzskatīts par personas pirmo un būtiskāko privātīpašuma formu, kas pieder jebkuram indivīdam neatkarīgi no vecuma, dzimuma, sociālā statusa vai citiem ārējiem faktoriem.