Ko Latvijai nozīmē pievienošanās/ nepievienošanās starptautiskajām konvencijām kultūras mantojuma jomā? Kā tas praktiski ietekmē mūsu kultūras priekšmetu starptautisko apriti un aizsardzību?

L. Ābele: Latvijas Republika pārsvarā ir dalībvalsts visās nozīmīgākajās kultūras mantojuma aizsardzības jomas konvencijās pasaules un Eiropas mērogā. Šo konvenciju regulējums lielākoties ir savstarpēji saskanīgs un papildinošs, tāpēc arī kultūras priekšmetu prettiesiskas aprites ierobežošanas jautājumos Latvijas normatīvā bāze principā atbilst starptautiskā regulējuma pamatnostādnēm. Pievienošanās UNESCO 1970. gada konvencijai un UNIDROIT 1995. gada konvencijai starptautiski vēl jo uzskatāmāk apliecinātu Latvijas valsts nostāju kultūras priekšmetu prettiesiskas aprites ierobežošanas jautājumos, formalizētu un stiprinātu publiskajā pārvaldē jau piemērotos tiesību instrumentus un administratīvo praksi, kā arī papildinātu civiltiesības ar specializētu regulējumu darījumiem ar kultūras priekšmetiem.

UNESCO 1970. gada konvencijā paredzētajiem kultūras priekšmetu aizsardzības pasākumiem ir preventīvs raksturs, un tie nosaka kultūras priekšmetu atdošanas gaitu, kā arī valstu savstarpējās sadarbības ietvaru. Ekspertu identificētā UNESCO 1970. gada konvencijas "netiešā ietekme" jau šobrīd ir jūtama Latvijā izveidotajā materiālā kultūras mantojuma aizsardzības sistēmā.