Autortiesību īpašniekiem piemīt ekskluzīvas tiesības kontrolēt savu darbu izplatīšanu, bet tas savukārt ierobežo citu personu tiesības, jo tām pirms darbu izmantošanas ir jāsaņem īpašnieka atļauja.³ Īpašnieki, lai aizsargātu savas tiesības, bieži vēršas pret starpniekiem – interneta pakalpojumu sniedzējiem – un panāk viņu atbildības iestāšanos par darbībām, ko veikušas ar interneta pakalpojumu sniedzēju tieši nesaistītas personas.⁴ Taču tas ne vienmēr ir pats efektīvākais un samērīgākais risinājums, un tiek aizskartas interneta pakalpojumu sniedzēju tiesības sniegt pakalpojumu un izplatīt informāciju, kā arī sabiedrības tiesības saņemt informāciju. Autore noskaidros, kādā veidā minētās tiesības praksē mēģināts līdzsvarot, un pierādīs, ka pastāv citi – efektīvāki un samērīgāki – tiesību līdzsvarošanas veidi.

1. Tiesību līdzsvarošana: autortiesības pret izpausmes brīvību internetā

Skaidrs, ka valsts pārvalde uz tehnoloģiskām izmaiņām atbild lēni.⁵ Taču jomas nodošana pašregulācijai, kaut arī ir elastīgāka un noteikti ātrāka nekā jebkura valsts reakcija, var radīt apdraudējumu demokrātiskām vērtībām.⁶ Lai arī liberālāku uzskatu piekritēji varētu atbalstīt pašregulāciju, tomēr valstīm saskaņā ar to starptautiskajām saistībām ir pienākums aizsargāt autortiesības – gadījumā, ja valsts nenodrošina autoru aizsardzību pret trešo personu prettiesisku rīcību tās jurisdikcijā, tā citastarp ir pārkāpusi arī savas starptautiskās saistības.⁷ Tātad līdzsvars rodams kaut kur pa vidu.

Autore apskatīs piekļuves bloķēšanu un civiltiesiskās aizsardzības līdzekļus kā visbiežāk izmantotos minēto tiesību līdzsvarošanas mehānismus un analizēs nākotnē perspektīvāko un vēlamāko mehānismu – sadarbības veicināšanu starp interneta pakalpojumu sniedzējiem un autortiesību īpašniekiem. Autore apzinās, ka ir iespējami arī citi risinājumi, piemēram, reģistrācijas vai licencēšanas prasību piemērošana un administratīvā pārkāpuma process, taču apjoma ierobežojumu dēļ detalizētāk apskatīs tikai minētos trīs.

1.1. Piekļuves bloķēšana

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) ir norādījusi, ka tiesības piekļūt internetam ietilpst vārda un informācijas brīvības garantijā, un internetam ir būtiska nozīme piekļuvei informācijai un tās izplatīšanai.⁸ Bet Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. panta komentārā norādīts, ka vispārējs aizliegums, kas nav balstīts uz saturu, interneta vietņu darbībai un sistēmām nav atļauts.⁹

Piekļuves bloķēšana mājaslapām, kurās prettiesiski ievietots ar autortiesībām aizskarts darbs, visbiežāk tiek īstenota tieši kriminālprocesa ietvaros. Var piekrist, ka kriminālprocesuālajai intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai ir vairāki trūkumi, tostarp, ka tiesību aizsardzības iestāžu darbinieki var nebūt visai aktīvi un profesionāli intelektuālā īpašuma tiesībās, taču vienlaikus nav šaubu arī par to, ka kriminālprocess ir piemērotāks gadījumā, ja runa ir par liela mēroga pirātismu, kad primārā ir nevis tiesību īpašnieka ekonomiskā interese, bet gan cīņa ar noziedzību.¹⁰

Taču, autores ieskatā, piekļuves bloķēšana ir viens no neefektīvākajiem un nesamērīgākajiem risinājumiem – tā ne tikai liedz piekļuvi noteiktam saturam internetā, bet arī var radīt citas nelabvēlīgas sekas: 1) interneta lietotāju izpausmes brīvības ierobežojumu, it īpaši tiesības saņemt informāciju un idejas;¹¹ 2) mājaslapas operatora izpausmes brīvības ierobežojumu, it īpaši tiesības dalīties ar informāciju un idejām;¹² 3) interneta pakalpojumu sniedzēja, pret kuru tiek vērsts mājaslapas bloķēšanas rīkojums, izpausmes brīvības ierobežojumu.