Latvijas Republikas tiesībsarga institūcijai šogad aprit desmit gadi kopš tās izveides 2007. gadā. Desmit gadi nav daudz pret Latvijas simtgadi. Desmit gadi ir gana pret jaunatgūto neatkarību. Desmit gadi ir pietiekami, lai atskatītos uz paveikto un nospraustu jaunus mērķus tiesībsarga nākamajai desmitgadei un valsts otrajai simtgadei.

Latvijas piederība Rietumu kultūras un vērtību telpai nav apstrīdama. Par to liecina gan mūsu Satversmes tēvu viedums, 1922. gadā pieņemot tādu valsts pamatdokumentu, kas ir mūsdienīgs savā garā arī 21. gadsimtā. Satversmes sapulce jau toreiz izstrādāja, taču līdz galam nevienojās par Satversmes otro daļu – pamattiesībām. Tādēļ mana pateicība tiem valstsvīriem un valstssievām, kuri 1998. gadā Satversmei pievienoja 8. nodaļu "Cilvēka pamattiesības".

Tiesībsarga institūcijas pirmsākums ir Valsts cilvēktiesību biroja izveide 1995. gadā. Mana cieņa Valsts cilvēktiesību biroja vadītājiem – direktora pienākumu izpildītājai Kaijai Gertnerei² un direktoram Olafam Brūveram.

Kad 2011. gadā tiku ievēlēts par tiesībsargu, no kolēģiem ļoti daudz dzirdēju pieminam Olafa Brūvera vārdu, padomu un pieredzi.