Mūsdienu valsts modelis ‒ konstitucionāla pārstāvniecības demokrātija ‒ ir veidojies gadsimtiem, ja ne gadu tūkstošiem ilgi. Tam pamati ir likti vēl antīkās un kristīgās kultūras mantojumā. Šajā kultūras mantojumā formulētā izpratne par dabiskajām tiesībām, cilvēka vērtību un racionalitāti, sociāli atbildīgu sabiedrību un citiem komponentiem pieprasa izveidot valsts iekārtu, kurā valda tautvaldība un tiek garantētas cilvēka pamattiesības un brīvības, jo ikviens tiek uzskatīts par pietiekami gudru, lai tam dotu tiesības un pašnoteikšanos. Šo uzskatu un vērtību sistēmu mēs varētu saukt par eiropeiskās konstitucionālās identitātes pamatu, kura formēšanā un izcīnīšanā ir arī ievērojams Francijas ieguldījums.

Taču kur ir meklējama valsts konstitucionālā identitāte? Kas nosaka robežas pašas valsts un arī Eiropas Savienības brīvībai tiesību jaunradē un rīcībā, ieviešot jaunu kārtību? Kas ir valsts tiesību sistēmas vienotības pamatā un tiesību jaunrades atskaites punkts? Tiesību doktrīnā un arī judikatūrā pēdējās desmitgadēs ir parādījies jauns jēdziens, lai apzīmētu kādas nācijas tiesību pamatu, ‒ valsts konstitucionālā identitāte.

Līdz šim konceptam Eiropas tiesiskā doma ir nonākusi pakāpeniski. Tā Šarls Luijs Monteskjē (Charles Louis de Secondat Baron de la Br¸de et de Montesquieu, 1689−1755) definēja ideju par nācijas garu jeb mentalitāti, kas nosaka ikvienas tautas dzīvi, tostarp arī tiesības.¹ Karls Frīdrihs fon Savinji (Friedrich Karl von Savigny, 1779‒1861)² XIX gs. minēja "tautā valdošo tiesību garu jeb izjūtu",³ Hans Kelzens (Hans Kelsen, 1881‒1973)⁴ gadsimtu vēlāk, XX gs., uzskatīja, ka tā ir pamatnorma, kas vada nācijas dzīvi un nosaka likumdevēja brīvības robežas.⁵ Savukārt XX un XXI gs. mijā juristi saka, ka to nosaka valsts konstitucionālā identitāte.⁶ Eiropas tiesību filozofijā var izsekot šo konceptu pēctecīgai attīstībai. Tie nav savstarpēji izslēdzoši, bet gan papildinoši koncepti. Pēdējais posms šajā konceptu virknē ir jēdziens "valsts konstitucionālā identitāte", kurā apkopotas valsts patību garantējošas pamatvērtības. Lai gan jēdziens "konstitucionālā identitāte" bagātināja latviešu tiesību filozofiju tikai 2012. gadā, tomēr tiesību doktrīna, virzīta uz nācijas patības jeb mentalitātes juridisku aizsardzību, Latvijā arī iepriekš ir attīstījusies kopsolī ar Eiropas jurisprudences virzību, ja neskaita pārrāvumu padomju okupācijas gados. Ja "vecajās" Eiropas Savienības dalībvalstīs juristi šo konceptu attīstīja, lai aizsargātu valsts tiesību sistēmu no ārējas iejaukšanās, ko ultra vires varētu īstenot Eiropas Savienības tiesa vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tad Latvija ar šo konceptu centās pasargāt sevi kā demokrātisku un tiesisku valsti no iekšējiem apdraudējumiem, nostiprinot Latviju kā aizsargāties spējīgu demokrātiju.