2018. gada 6. jūnijā Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2017-21-01 "Par Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 41. panta pirmās daļas 1. punkta "d" apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam", atzīstot apstrīdēto normu (redakcijā, kas bija spēkā no 2007. gada 1. novembra līdz 2017. gada 15. decembrim) par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un attiecībā uz personām, kurām apstrīdētā norma tikusi piemērota vai būtu jāpiemēro tiesā, par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.¹

2018. gada 2. augustā oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" tika publicētas Satversmes tiesas tiesneša Jāņa Neimaņa atsevišķās domas šajā lietā. Atsevišķajās domās tiesnesis J. Neimanis nav piekritis Satversmes tiesas lēmumam apstrīdēto normu atzīt par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma brīža attiecībā uz personām, kurām apstrīdētā norma tikusi piemērota vai būtu jāpiemēro tiesā. Proti, sprieduma saistošais spēks tika attiecināts uz regresa prasījumu, kas izriet no apdrošināšanas līguma tiesiskajām attiecībām un kuru apdrošinātājs bija izvirzījis uz apstrīdētās normas pamata pret pieteikuma iesniedzēju un pret citām personām, kuru prasījums atzīts ar spēkā stājušos tiesas spriedumu vai par prasījumu pastāv strīds tiesā, kas nav noslēdzies ar spēkā stājušos tiesas spriedumu. Šādu nolēmumu Satversmes tiesa pamatojusi ar nepieciešamību aizsargāt arī šo citu personu pamattiesības.