Jau rīt Saeima vēlēs jaunu Latvijas Valsts prezidentu, tomēr šī sleja būs par kādas citas valsts galvu.

Daudzi "Jurista Vārda" lasītāji, jādomā, ir dzirdējuši par skandālu, kas skāris latviešu slēpotāju sapņu zemi Austriju. Ne bez pamata žurnālisti to dēvē par politisku zemestrīci, bet juristi par lielāko konstitucionālo krīzi šīs valsts jaunāko laiku vēsturē. "Ibizas afēra" sākās 17. maijā, kad divi lielākie Vācijas preses izdevumi Der Spiegel un Süddeutsche Zeitung publicēja pirms diviem gadiem Spānijas kūrortā filmētu video, kurā stundām ilgās un stipri "neformālās" sarunās ar kādu krievu "investori" izpaužas divi austriešu politiķi – galējo nacionālistu un populistu pirmā lieluma zvaigznes Štrahe (Heinz-Christian Strache) un Gudenuss (Johann Gudenus).

Video redzams, kā ar "investori" tiek apspriesta iespēja, ka viņa pirms 2017. gada parlamenta vēlēšanām pārpirktu lielāko Austrijas laikrakstu Kronen Zeitung un piespiestu redakciju aktīvi atbalstīt šo divu politiķu vadīto Austrijas Brīvības partiju (Freiheitliche Partei Österreichs). Politiķi arī iesaka nelegāli, caur tiem pietuvinātām biedrībām ziedot partijai naudu. Apmaiņā pret šiem pakalpojumiem Krievijas "investorei" tiek solīti valsts pasūtījumi publiskos iepirkumos, kur turpmāk lielākajam Austrijas uzņēmumam Strabag, kas pazīstams arī Latvijā, vairs nebūšot nekādu cerību. Starp daudzajām "pērlēm" jāmin arī Štrahes vēlēšanās pakļaut Austrijas medijus, līdzīgi kā Orbānam tas jau ir izdevies Ungārijā. Šo "biznesa sarunu" kontekstā loģiski neizskaidrojams paliek fakts, kāpēc Štrahe un Gudenuss video ierakstos par "pasaules lielākajām prostitūtām" sauc žurnālistus, nevis paši sevi.

Dēvējoties par politiska atentāta upuriem un taisnojoties, ka bijuši gan alkohola, gan nervu zāļu iespaidā un "atraktīvās" sievietes priekšā gluži kā pusaudži gribējuši tikai izrādīties, abi politiķi tomēr bija spiesti beigt savas politiskās karjeras. Jau 18. maijā, nākamajā dienā pēc video publiskošanas, Austrijas vicekanclers (valdības vadītāja vietnieks) un Brīvības partijas priekšsēdētājs Štrahe, tāpat kā viņa jaunais protežē – parlamenta deputāts un frakcijas vadītājs Gudenuss atkāpās no visiem amatiem, tai skaitā izstājās no partijas. Sabruka valdības koalīcija, ko līdz šim veidoja Austrijas Brīvības partija kopā ar konservatīvo Austrijas Tautas partiju, kā arī tika izsludinātas parlamenta ārkārtas vēlēšanas, kas acīmredzot notiks septembra sākumā.

Šajā mirklī Austrijas politiskās skatuves gaismās lieliem soļiem iznāca pirms tam gandrīz nemanāmais prezidents Aleksandrs van der Bellens (Alexander Van der Bellen).

Uzrunājot šokētos austriešus, viņš iemiesoja prezidenta amata būtību – līdzsvarot un stabilizēt valsti krīzes situācijās, kad citi konstitucionālie orgāni un politiskās institūcijas ir darboties nespējīgi un/vai zaudējuši sabiedrības uzticību (valdība, parlaments, politiskās partijas), kā arī būt par konstitūcijas sargu un ar tās palīdzību atgriezt valsti atpakaļ normalitātē. Ir vērts aplūkot preses brīfinga fotogrāfijas, kurās redzams, kā apjukušais Austrijas kanclers (valdības vadītājs) Kurcs 19. maijā klausās van der Bellena nosvērtajā uzrunā. Prezidents mierina un atgādina, ka Austrijas konstitūcija paredz precīzus noteikumus un procedūras, ar kuru palīdzību var risināt šādas situācijas un panākt, ka valstī tiek saglabāts miers, stabilitāte un kontinuitāte.

Austrijas konstitūcija tika pieminēta katrā prezidenta uzrunā arī nākamajās dienās – aicinot nezaudēt ticību politiķiem un valstij kopumā un informējot sabiedrību par secīgajiem, konstitūcijā balstītajiem soļiem, kas tiek sperti valsts stabilitātes un funkcionēšanas spēju saglabāšanai. Prezidents daudzkārt uzsvēra, ka visas darbības krīzes apstākļos jāveic, stingri turoties pie pamatlikuma, un austriešu valststiesību vēsturē noteikti ieies van der Bellena spārnotā atziņa, ka "tieši šādos laikos parādās mūsu austriešu konstitūcijas elegance un skaistums".

Hansa Kelzena iedvesmotā Austrijas konstitūcija (1920) ir mūsu Satversmes vecākā māsa un, pēc tiesību vēsturnieku domām, arī stipri līdzīga, tai skaitā radniecīgas ir arī Austrijas un Latvijas prezidenta tikai šķietami mazietekmīgās institūcijas. Tādēļ iepriekšminētie notikumi ir pamācoši ne vien Latvijas politiķiem, bet arī valststiesībniekiem.

Jācer, protams, ka šāda mēroga krīzes Latvija tuvākajā laikā nepiedzīvos, tomēr, ja tā notiktu, pieredze varētu būt noderīga arī nākamajam Latvijas Valsts prezidentam.