Raksta diskusija nav par to, vai pašvaldībām ir noteikti pienākumi vai pietiekama izpratne par savu atbildību. Latvijas normatīvais regulējums pietiekami detalizēti nosaka pašvaldību funkcijas civilās aizsardzības un krīžu pārvaldības jomā. Arī Aizsardzības ministrija papildina normatīvo ietvaru, izstrādājot dažādas vadlīnijas un metodiskos materiālus. Tomēr diskusija ir par to, vai esošais normatīvais regulējums nodrošina pietiekami skaidru un vienotu organizatorisko mehānismu un koordinācijas principus, kas ļautu visām iesaistītajām pusēm pirmajās krīzes stundās rīkoties koordinēti, prognozējami un pēc vienotiem principiem.

Normatīvais ietvars

NATO civilās noturības pieeja, OECD rekomendācijas kritisko risku pārvaldībā un ANO Sendai ietvars uzsver, ka sabiedrības noturība balstās uz visu pārvaldības līmeņu spēju saglabāt darbības nepārtrauktību un efektīvi reaģēt uz krīzēm. Šādā kontekstā pašvaldību spēja organizēt krīzes vadību pirmajās stundās kļūst par būtisku nacionālās noturības sastāvdaļu. Ja valstij nav vienota mehānisma šo spēju novērtēšanai un attīstīšanai, jautājums vairs nav tikai par vietējo pārvaldību, bet gan par valsts noturību kopumā.¹

Pēdējo gadu laikā Latvijas civilās aizsardzības un krīžu pārvaldības sistēma ir saskārusies ar jauna veida izaicinājumiem, kas apliecina nepieciešamību pilnveidot ne tikai institucionālo kompetenču sadalījumu, bet arī praktiskos krīzes vadības mehānismus. Starptautiskajā praksē arvien biežāk tiek uzsvērts, ka mūsdienu krīzes kļūst dinamiskākas, savstarpēji saistītākas un grūtāk prognozējamas, vienlaikus radot nepieciešamību pēc ātras, koordinētas un daudzlīmeņu pārvaldības pieejas.²

Krīzes var izpausties dažādās formās – gaisa telpas apdraudējumi, tehnogēnas avārijas, plaši elektroapgādes traucējumi, kiberdrošības incidenti, plūdi, bīstamu vielu noplūdes vai kritiskās infrastruktūras bojājumi. Neatkarīgi no apdraudējuma rakstura izšķiroša nozīme ir ne tikai normatīvajam regulējumam un institūciju kompetencēm un funkciju sadalījumam, bet arī spējai nodrošināt nepārtrauktu pārvaldību, koordinētu lēmumu pieņemšanu un kritisko funkciju darbību krīzes sākuma fāzē.³ Nacionālās drošības likuma 22.⁵ panta otrā daļa nosaka, ka krīzes vadība ietver pasākumus krīzes vadības procesu plānošanai, ieviešanai, īstenošanai un sistēmiskai attīstīšanai. Krīzes vadību īsteno, ievērojot krīzes vadības satvara elementus un krīzes vadības principus. Arī NATO civilās noturības pamatprasības uzsver, ka efektīva krīzes pārvaldība balstās ne tikai uz resursu pieejamību, bet arī uz institūciju spēju saglabāt pārvaldības nepārtrauktību un koordinētu darbību dažādu apdraudējumu apstākļos.⁴

Pašreiz pašvaldībām nav citu apdraudējuma pārvarēšanas formātu kā Civilās aizsardzības komisija (turpmāk – CAK), kas domātas civilo katastrofu pārvaldīšanai. Vienlaikus nesenie incidenti Latgalē parādīja, ka pašvaldībai jābūt gatavai reaģēt ne tikai uz civilās aizsardzības plānos noteiktiem riskiem, bet arī uz hibrīda apdraudējumiem, dronu incidentiem, dezinformācijas kampaņām. Īpašu aktualitāti šim jautājumam piešķīruši atkārtotie bezpilota lidaparātu radītie apdraudējuma incidenti Latgalē 2026. gada jūnijā, kuru laikā tika aktivizēti civilās aizsardzības pasākumi un iesaistītas vairākas valsts un pašvaldību institūcijas. Šie notikumi aktualizēja jautājumu par pašvaldību spēju operatīvi īstenot normatīvajos aktos noteiktās funkcijas un izgaismoja nepieciešamību pēc skaidra organizatoriskā ietvara, kas nodrošinātu koordinētu rīcību krīzes sākuma fāzē neatkarīgi no apdraudējuma veida. Tieši pašvaldība ir pirmā institūcija, pie kuras vēršas iedzīvotāji, kad nepieciešama informācija, lēmumi par izglītības iestāžu darbu, sociālo pakalpojumu nepārtrauktību, evakuācijas organizēšanu vai kritisko pakalpojumu nodrošināšanu. Tādēļ pašvaldību gatavība nav tikai vietējās pārvaldības jautājums – tā ir nacionālās noturības sastāvdaļa. Vienlaikus jāsaprot, ka CAK ir konsultatīva institūcija jeb pašvaldību vadītājs ar savu administrāciju var uzsākt apdraudējumu pārvarēšanu, negaidot CAK sasaukšanu (kā tas notika dronu gaisa trauksmes gadījumos). Nacionālās drošības likums noteic, ka no 2026. gada 1. janvāra visām pašvaldībām ir jāizveido krīzes vadības struktūra vai jānozīmē atbildīgais par krīzi. Tomēr šīs normas praktiskais izpildījums atšķiras. Tādēļ, lai saprastu “vidējo temperatūru”, būtu nepieciešama sistēma, kas ļautu regulāri novērtēt pašvaldības gatavību krīzēm. Pielaižu valsts noslēpuma objektiem ieviešana pašvaldībās ļauj eventuāli iesaistīt pašvaldības vadītājus un izpildinstitūcijas valsts drošības pasākumu plānošanā un īstenošanā. Tāpat pašvaldības regulāri piedalās krīzes vadības un valsts aizsardzības mācībās Namejs, Pilskalns, Rupors u.c. Līdz ar to var izdarīt secinājumu, ka valsts arvien vairāk iesaista pašvaldības nacionālās drošības un krīzes vadības sistēmā, tomēr joprojām nav izveidots vienots mehānisms, kas ļautu regulāri un objektīvi novērtēt pašvaldību faktisko gatavību pildīt šīs funkcijas.

Šajā kontekstā īpaši aktuāls kļūst jautājums – vai atbildīgajām institūcijām ir pietiekams pamats būt pārliecinātām, ka visas pašvaldības pirmajās krīzes stundās rīkosies pēc vienotiem principiem?

Valsts kontrole 2022. gada revīzijā⁵ secināja, ka civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas sistēma Latvijā ilgstoši bijusi nepietiekami attīstīta un tai trūkst vairāku priekšnoteikumu efektīvai katastrofu pārvaldībai. Revīzijā tika norādīts uz nepilnībām koordinācijā, gatavības novērtēšanā un sistēmas kopējā pārvaldībā, vienlaikus uzsverot nepieciešamību pēc skaidrākas atbildību un procesu organizācijas. Lai gan revīzijas ziņojums tieši nevērtēja pašvaldību krīzes vadības organizatoriskos modeļus, tā secinājumi aktualizē jautājumu par to, kā valsts pārliecinās par pašvaldību spēju praktiski īstenot normatīvajos aktos noteiktās funkcijas krīzes sākuma fāzē. Ja šāda pārliecība nav balstīta vienotos novērtēšanas kritērijos un regulārās gatavības pārbaudēs, tad jautājums par pašvaldību rīcībspēju kļūst par nacionālajā līmenī skatāmo jautājumu.

Nacionālās noturības sistēmas efektivitāte ir cieši saistīta ar spēju novērtēt tās sastāvdaļu gatavību. Starptautiskajā praksē tiek uzskatīts, ka efektīva pārvaldība nav iespējama bez skaidriem novērtēšanas kritērijiem, regulāras uzraudzības un gatavības pārbaudēm. NATO civilās noturības pieeja, OECD rekomendācijas kritisko risku pārvaldībā un ANO Sendai ietvars uzsver nepieciešamību ne tikai noteikt institūciju pienākumus, bet arī regulāri pārliecināties par spēju šos pienākumus īstenot praksē.⁶

Pirmais jautājums ir par vienotas gatavības novērtēšanas metodikas esamību. Pašlaik normatīvais regulējums nosaka pašvaldību pienākumus civilās aizsardzības jomā, paredz civilās aizsardzības plānu izstrādi un dalību mācībās. Tomēr nav identificējama vienota metodika, kas ļautu salīdzināmā veidā novērtēt pašvaldību spēju nodrošināt krīzes vadību, lēmumu pieņemšanu, informācijas apriti un kritisko funkciju nepārtrauktību pirmajās stundās pēc apdraudējuma iestāšanās. Līdz ar to rodas situācija, kurā iespējams novērtēt dokumentu esamību, bet daudz sarežģītāk ir novērtēt faktisko operacionālo gatavību. Līdz ar Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma spēkā stāšanos tika mainīta pieeja pašvaldību civilās aizsardzības plānu izstrādei un uzturēšanai. Ja iepriekš pašvaldību civilās aizsardzības plāni tika saskaņoti un metodoloģiski izvērtēti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, nodrošinot ārēju kvalitātes kontroli un vienotu pieeju plānošanas procesam, tad pašlaik atbildība par plānu izstrādi, aktualizēšanu un to atbilstības nodrošināšanu ir pilnībā deleģēta pašvaldībām. Šāda pieeja stiprina pašvaldību autonomiju civilās aizsardzības jomā, tomēr vienlaikus aktualizē jautājumu par vienotu metodoloģisko prasību, kvalitātes uzraudzības un gatavības novērtēšanas mehānismu esamību valsts līmenī.

Valsts kontroles 2022. gada revīzijā tika uzsvērts, ka pašvaldību loma katastrofu un krīžu pārvaldībā ir būtiska, vienlaikus norādot uz nepieciešamību pilnveidot valsts un pašvaldību sadarbības mehānismus civilās aizsardzības jomā. Efektīvas krīžu pārvaldības priekšnoteikums ir ne tikai skaidrs atbildības sadalījums, bet arī savlaicīga informācijas aprite, metodiskais atbalsts un pietiekami resursi funkciju īstenošanai. Šajā kontekstā Krīzes vadības centra (turpmāk – KVC) nozīme ir īpaši svarīga, koncentrējoties uz risku identificēšanu, preventīvo plānošanu un institucionālās sadarbības koordinēšanu, lai iespējamos apdraudējumus mazinātu vēl pirms to pāraugšanas krīzē.⁷

Otrs jautājums ir par pašvaldību krīzes vadības spēju neatkarīgu novērtēšanu. Daudzās jomās valsts izmanto dažādus atbilstības novērtēšanas mehānismus – tiek auditētas finanšu sistēmas, informācijas drošības sistēmas, ugunsdrošības prasības un kvalitātes vadības procesi. Taču nav publiski zināma sistēma, kas regulāri un vienoti novērtētu pašvaldību spēju organizēt krīzes vadību. Tas nenozīmē, ka pašvaldības nav gatavas. Tas nozīmē, ka valstij nav vienota instrumenta, ar kura palīdzību objektīvi pārliecināties par šo gatavību.

2026. gada jūnijā tika izdotas vadlīnijas “Ārkārtas notikumu un krīzes vadības vadlīnijas pašvaldību speciālistiem”, kur ievadā ir norādīts, ka vadlīnijas ir veidotas kā papildināms, uzlabojams un praktiski izmantojams rīks, lai palīdzētu pašvaldību vadītājiem un infrastruktūras uzturētājiem plānot organizatoriskos procesus tā, lai pat sarežģītās krīzes situācijās iedzīvotāji turpinātu saņemt vitāli svarīgos pakalpojumus.⁸ Minētais viennozīmīgi apliecina, ka pašvaldībām ir jābūt noteiktam stingram organizatoriskam mehānismam, lai tās kā pirmais bloks (sākuma fāze), kas reaģē uz krīzi, rīkotos koordinēti vienotā, saskaņotā un skaidrā procesā.

Piemēram, Somijas visaptverošās drošības modelis (Comprehensive Security) uzsver, ka valsts noturība balstās ne vien uz institūciju kompetencēm, bet arī uz iepriekš definētiem sadarbības mehānismiem, lomām un skaidrām vadības struktūrām visos pārvaldības līmeņos.⁹ Līdzīga pieeja atspoguļota arī ANO Sendai ietvarā katastrofu riska mazināšanai, kur īpaši uzsvērta vietējā līmeņa institūciju loma un nepieciešamība stiprināt pārvaldības mehānismus katastrofu risku pārvaldībā.¹⁰

Krīzes vadības pamatprincipi

Lai nodrošinātu efektīvu pašvaldības rīcību jebkura veida civilās aizsardzības krīzē, nepieciešams vienots krīzes vadības modelis, kas balstīts skaidros pārvaldības principos. Starptautiskajā praksē krīzes pārvaldības efektivitāte tiek saistīta ne tikai ar institūciju kompetencēm un resursiem, bet arī ar iepriekš noteiktām vadības struktūrām, koordinācijas mehānismiem un spēju nodrošināt pārvaldības nepārtrauktību dažādu apdraudējumu apstākļos.¹¹

Jāatzīmē, ka atsevišķi pašvaldību noturības un darbības nepārtrauktības elementi jau ir ietverti Aizsardzības ministrijas metodiskajos materiālos¹² un vadlīnijās,¹³ tostarp attiecībā uz trauksmes procedūrām, alternatīvajām darba vietām un kritisko funkciju nodrošināšanu. Tomēr šie dokumenti galvenokārt fokusējas uz darbības nepārtrauktības un gatavības aspektiem. Mazāk detalizēti tajos tiek aplūkota pašvaldības iekšējās krīzes vadības organizācija, komandķēde un lēmumu pieņemšanas process krīzes sākuma fāzē.

Tādējādi piedāvātais pašvaldības krīzes vadības kodola modelis nav jaunas institūcijas izveide, bet gan mēģinājums strukturēt jau esošās kompetences vienotā organizatoriskā ietvarā. Tā mērķis ir nodrošināt, lai neatkarīgi no krīzes rakstura – vai tas būtu gaisa telpas apdraudējums, tehnogēna avārija, plašs elektroapgādes pārtraukums, plūdi vai kiberdrošības incidents  – pašvaldības rīcība pirmajās stundās būtu prognozējama, koordinēta un balstīta vienotos principos. Tas atbilst gan Somijas visaptverošās drošības pieejai, gan starptautiski atzītiem noturības un krīzes pārvaldības principiem.

Pašvaldības varētu piemērot arī principus, kas ietverti Ministru kabineta 2026. gada 13. janvāra noteikumu Nr. 10 “Kritiskās infrastruktūras apzināšanas, darbības nepārtrauktības, drošības un noturības pasākumu plānošanas, īstenošanas un incidentu paziņošanas kārtībaˮ 1. pielikuma pamatnostādnēs. Šie principi paredz valsts apdraudējuma gadījumam noteikt kārtību saziņai ar personālu (iekšējai komunikācijai, apziņošanai un informēšanai), noteikt krīzes vadības komandas aktivizēšanas kārtību un tās darbību krīzes laikā, kā arī izstrādāt iekšējās un ārējās krīzes komunikācijas protokolu.

Vienots pašvaldības krīzes vadības modelis pirmajās stundās

Lai nodrošinātu efektīvu un koordinētu rīcību krīzes sākuma fāzē (ārpus CAK kompetences), likumdevējs noteica, ka pašvaldībā ir jāizveido krīzes vadības struktūrvienību vai norīkot krīzes vadības darbiniekus krīzes vadības pasākumu plānošanai, sagatavošanai un īstenošanai,¹⁴ kuras sastāvs tiek noteikts jau ikdienas darba režīmā un tiek aktivizēts jebkura veida civilās aizsardzības apdraudējuma gadījumā. Krīzes vadības struktūrvienības sastāvam būtu jāaptver gan stratēģiskās vadības, gan operatīvās vadības, gan kritisko pašvaldības funkciju pārstāvniecība.

Šeit svarīgi izcelt, ka tas ir modelis, kuru katra pašvaldība var pielāgot atbilstoši savai strukturālajai specifikai. Krīzes vadības grupas vadītājs varētu būt pašvaldības izpilddirektors, kurš krīzes laikā pilda operatīvās vadības funkciju un nodrošina visu iesaistīto struktūrvienību koordinētu darbību. Savukārt pašvaldības domes priekšsēdētājs (prombūtnes laikā viņa vietnieki) nodrošina stratēģisko vadību, pieņem politiska rakstura lēmumus un pārstāv pašvaldību sadarbībā ar valsts institūcijām.

Krīzes vadības grupas kodolu veido nozīmētais par krīzes vadību un civilās aizsardzības speciālists, kurš nodrošina saziņu ar KVC, VUGD, CAK un citām iesaistītajām institūcijām, kā arī apkopo informāciju par situācijas attīstību.

Grupas sastāvā būtu jāiekļauj arī pašvaldības policijas vadītājs, kurš atbild par sabiedriskās kārtības nodrošināšanu un sadarbību ar Valsts policiju, komunikācijas speciālists, kurš organizē sabiedrības informēšanu un komunikāciju ar medijiem, informācijas tehnoloģiju speciālists, kurš nodrošina sakaru sistēmu un informācijas aprites nepārtrauktību, komunālās saimniecības vai infrastruktūras jomas vadītājs, kurš koordinē kritiskās infrastruktūras darbību un komunālo pakalpojumu nodrošināšanu, kā arī nepieciešamības gadījumā sociālā dienesta vadītājs, kurš organizē atbalsta sniegšanu iedzīvotājiem un īpaši aizsargājamām iedzīvotāju grupām.

Atkarībā no apdraudējuma veida krīzes vadības grupā pēc nepieciešamības var tikt iesaistīti arī izglītības pārvaldes vadītājs, pašvaldības kapitālsabiedrību pārstāvji, veselības aprūpes speciālisti, būvvaldes pārstāvji, ostu vai lidostu pārstāvji, kā arī citi eksperti, kuru kompetence nepieciešama konkrētās situācijas pārvaldībai. Šāda pieeja atbilst starptautiski atzītiem incidentu vadības principiem, kas paredz, ka krīzes vadībā tiek iesaistītas visas kritiskās funkcijas, vienlaikus saglabājot vienotu komandķēdi un skaidru atbildības sadalījumu.¹⁵

Shematiski krīzes vai operatīvās vadības grupas modelis varētu izskatīties šādi:

Domes priekšsēdētājs
(stratēģiskā vadība)

• Pieņem stratēģiskus lēmumus
• Nosaka prioritātes
• Nodrošina sadarbību ar valsts institūcijām
• Pārstāv pašvaldību publiskajā komunikācijā

Izpilddirektors
(krīzes/operatīvās vadības grupas vadītājs)

• Aktivizē krīzes vadības grupu
• Koordinē pašvaldības resursus
• Organizē lēmumu izpildi
• Nodrošina pašvaldības darbības nepārtrauktību

Krīzes/operatīvās vadības grupa

• Krīzes vadības speciālists
• Civilās aizsardzības speciālists
• Komunikācijas speciālists
• Pašvaldības policijas vadītājs
• IT un sakaru speciālists
• Komunālās saimniecības vadītājs
• Jurists krīzes vadībā

Izpildītāji

• Izglītības iestādes
• Sociālās aprūpes iestādes
• Pašvaldības policija
• Komunālie uzņēmumi
• Ūdenssaimniecības uzņēmumi
• Siltumapgādes uzņēmumi
• Nekustamo īpašumu pārvaldītāji
• Citas pašvaldības iestādes un struktūrvienības

Neatkarīgi no apdraudējuma veida – tehnogēnas avārijas, dabas katastrofas, kiberdrošības incidenta, kritiskās infrastruktūras darbības traucējumiem vai gaisa telpas apdraudējuma – pašvaldības rīcībai krīzes sākuma fāzē jābalstās uz secīgu un iepriekš definētu vadības procesu.¹⁶

Pirmais princips ir savlaicīga krīzes vadības struktūras aktivizēšana. Saņemot informāciju par iespējamu apdraudējumu, pašvaldībai jāspēj nekavējoties pāriet no ikdienas darba režīma uz koordinētu krīzes vadību, aktivizējot iepriekš noteiktu krīzes vadības grupu un informācijas aprites mehānismus.

Otrais princips ir situācijas novērtēšana un kopīgas izpratnes veidošana. Krīzes sākuma fāzē būtiski ir pēc iespējas ātrāk apkopot pieejamo informāciju, identificēt iespējamo ietekmi uz iedzīvotājiem, kritisko infrastruktūru un pašvaldības funkciju nepārtrauktību, kā arī noteikt prioritāros rīcības virzienus.¹⁷

Trešais princips ir savlaicīga komunikācija. Krīzes situācijā iedzīvotājiem nepieciešama uzticama un vienota informācija. Tādēļ pašvaldībai jānodrošina regulāra komunikācija ar sabiedrību, skaidrojot situāciju, iespējamos riskus un ieteicamo rīcību. Savlaicīga informācijas sniegšana palīdz mazināt baumas, nenoteiktību un sabiedrības satraukumu.

Ceturtais princips ir koordinācija ar valsts institūcijām un sadarbības partneriem. Pašvaldības rīcībai jābūt cieši saistītai ar CAK, KVC, operatīvajiem dienestiem un citiem iesaistītajiem partneriem, nodrošinot vienotu situācijas izpratni un savstarpēji saskaņotus lēmumus.¹⁸

Piektais princips ir kritisko funkciju nepārtrauktības nodrošināšana. Krīzes laikā pašvaldībai jāturpina nodrošināt iedzīvotājiem būtiskākos pakalpojumus – sociālo atbalstu, komunālos pakalpojumus, izglītības procesa organizēšanu, sabiedrisko kārtību un citu kritiski svarīgu funkciju izpildi. Tādēļ jau krīzes sākuma posmā jāaktivizē darbības nepārtrauktības pasākumi un nepieciešamības gadījumā jāievieš alternatīvi risinājumi.¹⁹

Shematiski krīzes vadības modelis krīzes pirmajā fāzē varētu izskatīties šādi:

Informācijas par apdraudējuma saņemšanu
(VUGD, KVC, CAK, NBS, VP, CERT.LV, LVĢMC, kritiskās infrastruktūras uzturētāji, pašvaldības iestādes vai iedzīvotāji)

1. Krīzes vadības struktūras aktivizēšana

• Aktivizē krīzes vadības grupu
• Nodrošina informācijas apriti
• Pāriet no ikdienas darba režīma uz krīzes vadību

2. Situācijas novērtēšana

• Apkopo pieejamo informāciju
• Identificē riskus un iespējamo ietekmi
• Nosaka prioritāros rīcības virzienus
• Veido vienotu situācijas izpratni

3. Komunikācija ar sabiedrību

• Sniedz pirmo informāciju iedzīvotājiem
• Skaidro riskus un nepieciešamo rīcību
• Mazina dezinformācijas un panikas riskus
• Nodrošina regulārus informācijas atjauninājumus

4. Koordinācija ar valsts institūcijām

• Civilās aizsardzības komisija
• Krīzes vadības centrs
• Operatīvie dienesti
• Kritiskās infrastruktūras uzturētāji
• Citi sadarbības partneri

5. Kritisko funkciju nepārtrauktība

• Sociālais atbalsts
• Komunālie pakalpojumi
• Izglītības procesa organizēšana
• Sabiedriskā kārtība
• Pašvaldības pakalpojumu nepārtrauktība
• Alternatīvo risinājumu ieviešana

Piedāvātais modelis balstās nevis uz konkrētu apdraudējuma veidu, bet uz universālu krīzes vadības loģiku, kuru iespējams piemērot jebkurai civilās aizsardzības krīzei. Tas atbilst NATO noturības principiem, ISO 22320 incidentu vadības vadlīnijām un Somijas visaptverošās drošības pieejai, kur uzsvars tiek likts uz iepriekš definētu vadības struktūru aktivizēšanu, koordināciju un kritisko funkciju nepārtrauktību.

Priekšlikumi pašvaldību krīzes vadības sistēmas pilnveidei

Rakstā veiktā analīze ļauj secināt, ka Latvijā ir izveidots normatīvais regulējums, kas nosaka pašvaldību pienākumus civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas jomā. Vienlaikus pašreizējais regulējums tikai daļēji nosaka organizatorisko mehānismu, kā pašvaldībām praktiski organizēt krīzes vadību pirmajās stundās pēc apdraudējuma konstatēšanas. Tādēļ, lai stiprinātu nacionālo noturību un nodrošinātu vienotu pieeju visā valsts teritorijā, autoru ieskatā, būtu nepieciešami vairāki pilnveidojumi.

Vienota krīzes vadības algoritma normatīvā nostiprināšana. Pirmkārt, būtu lietderīgi normatīvajā regulējumā vai valsts līmeņa metodiskajos dokumentos noteikt minimālās prasības pašvaldības krīzes vadības grupas izveidei, aktivizēšanai un darbības organizācijai. Šādā regulējumā būtu definējams krīzes vadības grupas minimālais sastāvs, atbildības sadalījums, informācijas aprites kārtība un orientējošie reaģēšanas termiņi. Autoru ieskatā, būtu apsverama prasība, ka pašvaldības izstrādātais krīzes vadības grupas darbības algoritms tiek saskaņots ar KVC vai attiecīgo sadarbības teritorijas CAK. Šāda pieeja neveidotu papildu birokrātiju, bet ļautu nodrošināt vienotus pamatprincipus visā valstī un mazinātu interpretācijas riskus krīzes situācijās.

Civilās aizsardzības vadlīniju papildināšana. Otrkārt, būtu lietderīgi papildināt valsts līmeņa civilās aizsardzības metodiskos materiālus ar atsevišķu sadaļu par pašvaldības krīzes vadības organizāciju pirmajās stundās. Pašlaik normatīvie akti un vadlīnijas detalizēti regulē pienākumus un sadarbības institucionālo ietvaru, tomēr mazāk uzmanības pievērsts pašvaldības iekšējās vadības organizācijai (ārpus CAK). Tas ļautu pašvaldībām balstīties vienotā metodiskā pieejā, vienlaikus saglabājot nepieciešamo elastību vietējo apstākļu ņemšanai vērā.

Regulārs dialogs ar pašvaldībām. Treškārt, sistēmas pilnveidošanai būtiska ir regulāra atgriezeniskā saite no pašvaldībām. Tādēļ būtu lietderīgi organizēt tematiskas darba sanāksmes starp KVC, VUGD, CAK un pašvaldību vadītājiem, lai identificētu praktiskās problēmas, kas ne vienmēr ir redzamas normatīvo aktu izstrādes procesā. Tieši pašvaldības ikdienā saskaras ar jautājumiem, kuru risinājums normatīvajā regulējumā nav pietiekami skaidrs, un šādu jautājumu savlaicīga identificēšana ļautu pilnveidot visu sistēmu.

Kritiskā personāla jautājumu precizēšana. Viens no piemēriem, ko autori jau apskatīja,²⁰ ir kritiskā personāla definēšanas problemātika pašvaldībās. Te būtu jāpapildina, ka arvien biežāk pašvaldību darbības nepārtrauktība ir atkarīga no speciālistiem, kuri nav pašvaldības darbinieki klasiskā izpratnē, bet nodrošina būtiskus pakalpojumus ārpakalpojuma formā. Piemēram, daudzās pašvaldībās datu aizsardzības speciālists, kiberdrošības pārvaldnieks, informācijas sistēmu administrators vai atsevišķi IT speciālisti ir nodarbināti uz pakalpojuma līguma pamata. Tomēr tieši šie speciālisti krīzes situācijā var būt izšķiroši pašvaldības informācijas sistēmu, elektronisko pakalpojumu un sakaru darbības nodrošināšanai. Tādēļ rodas jautājums, vai kritiskā personāla sarakstos var iekļaut arī ārpakalpojuma sniedzējus un kādā veidā nodrošināt viņu pieejamību krīzes situācijās. Autoru ieskatā, šis ir viens no jautājumiem, kuram nepieciešams vienots valsts līmeņa skaidrojums, jo no tā var būt atkarīga pašvaldības spēja saglabāt darbības nepārtrauktību ilgstošas krīzes apstākļos.

Nobeigums

Autoru ieskatā, nākamais Latvijas civilās aizsardzības sistēmas attīstības posms nav saistīts ar jaunu pienākumu noteikšanu pašvaldībām, jo normatīvais regulējums pietiekami detalizēti nosaka pašvaldību funkcijas civilās aizsardzības un krīžu pārvaldības jomā. Daudz svarīgāk ir pilnveidot mehānismus, kas nodrošina jau noteikto pienākumu praktisku īstenošanu. Vienots krīzes vadības modelis, regulāra sadarbība ar pašvaldībām un skaidras metodiskās prasības ļautu stiprināt gan pašvaldību rīcībspēju, gan valsts pārliecību par nacionālās noturības sistēmas efektivitāti kopumā.

Nacionālās noturības jautājums nav par to, vai pašvaldības vēlas vai nevēlas rīkoties. Jautājums ir par to, vai valstij ir pietiekams pamats būt pārliecinātai, ka jebkura Latvijas pašvaldība pirmajās krīzes stundās rīkosies pēc vienotiem, iepriekš definētiem un praktiski pārbaudītiem principiem. Kamēr šāda pārliecība nav balstīta vienotā organizatoriskā modelī un gatavības novērtēšanas sistēmā, jautājums par pašvaldību krīzes vadību paliek arī nacionālās noturības jautājums.