Vispirms par pašu institūciju definīciju. Ekonomists un Nobela prēmijas laureāts Duglass Norts definē institūcijas kā “spēles noteikumus” sabiedrībā jeb cilvēku radītus ierobežojumus, kas strukturē politisko, ekonomisko un sociālo mijiedarbību.¹ Norts uzskatīja, ka institūcijas ir izveidotas, lai radītu kārtību un samazinātu nenoteiktību darījumos. Tās būtiski ietekmē to, cik izmaksā preču un pakalpojumu apmaiņa, tādējādi atstājot tiešu ietekmi uz ekonomisko aktivitāti.

Protams, tiesiskā vide nav vienīgais faktors, kas veicina ekonomisko izaugsmi, jo to ietekmē arī citi faktori: dabas un cilvēkresursu pieejamība un kvalitāte, ģeogrāfiskais izvietojums, tehnoloģiskā attīstība un kultūra.²

Tiesiskās vides kvalitāti lielā mērā nosaka tas, kā tiek pārvaldīta valsts. Ietekmīgie ekonomisti Andrejs Šleifers un Roberts Višnijs 1998. gadā publicēja grāmatu “Grābjošā roka: valdību pataloģijas un to ārstēšana”,³ kurā tie identificēja trīs modeļus valsts lomai ekonomikā: “neredzamā roka”, “grābjošā roka” un “palīdzošā roka”.

“Neredzamās rokas” modelī regulējums ir minimāls un uzņēmēji darbojas paredzamā, noteikumos balstītā vidē. Valsts šajā modelī darbojas pēc Fridriha Hajeka un Čikāgas skolas receptes.

“Grābjošās rokas” modelī politiķi un birokrāti izmanto varu savu privāto mērķu sasniegšanai. Šādā valstī visus lēmumus motivē lēmumu pieņēmēju politiskā un personīgā labuma gūšana, statusa vairošana un varas audzēšana.

Trešais ir “palīdzošās rokas” modelis, kas paredz visaptverošu valsts iejaukšanos ekonomikā, atbalstot gan iedzīvotājus, gan uzņēmumus, un parasti ir saistīts ar lieliem valsts izdevumiem. Viena no šī modeļa iezīmēm ir politiski mērķēts valsts atbalsts noteiktām nozarēm, kas kļūst arvien populārāks Eiropas Savienībā (ES) un citu attīstīto valstu vidū.⁴ Šī atbalsta politika tiek realizēta gan dalībvalstu līmenī, gan visas ES līmenī. Spilgts piemērs ir lauksaimniecība, kur tiešajos maksājumos no 2023. līdz 2027. gadam no Eiropas Komisijas budžeta Latvijas lauksaimniecības nozarei paredzēti 2,4 miljardi eiro.⁵ Pēdējos gados gan dalībvalstu līmenī, gan ES līmenī arvien aktīvāk tiek realizēta arī industriālā politika – gan kā atbilde pandēmijai un enerģētikas krīzei, gan – konkurētspējas problēmām. 2024. gadā ES dalībvalstu piešķirtais valsts atbalsts168 miljardu eiro apmērā sasniedza aptuveni vienu procentu no ES iekšzemes kopprodukta (IKP), būtiski pārsniedzot tiešo ES budžetu līdzīgiem mērķiem.⁶ Eiropas Komisijas īstenotais Zaļā kursa industriālais plāns,⁷ kā arī NextGenerationEU programma, kuras ietvaros pieejams finansējums 250 miljardu eiro apmērā zaļā kursa īstenošanai,⁸ ir vēl daži šāda atbalsta piemēri.