Līdz šim Latvijas izglītības sistēmā lielākā uzmanība tika pievērsta atsevišķu risku pārvaldībai – ugunsdrošībai, darba aizsardzībai, civilās aizsardzības pasākumiem un evakuācijas plāniem. Normatīvie akti nenosaka pienākumu skolām izstrādāt civilās aizsardzības plānus, bet paredz minimālo ietvaru, piemēram, objekta plānojuma shēmas un evakuācijas kārtības aprakstu. Tomēr mūsdienu drošības vide prasa daudz plašāku pieeju. Ar vienreizējiem drošības pasākumiem vairs nepietiek – nepieciešama sistemātiska gatavība ilgstošiem traucējumiem un spējai saglabāt izglītības procesa nepārtrauktību dažādu krīžu laikā. Tieši šādu pieeju nodrošina darbības nepārtrauktības plāni, kas starptautiskajā praksē kļuvuši par neatņemamu publiskā sektora pārvaldības sastāvdaļu.

Darbības nepārtrauktības plāna mērķis nav tikai noteikt rīcību krīzes situācijā. Tā galvenais uzdevums ir nodrošināt, ka izglītības iestāde spēj turpināt savu pamatfunkciju izpildi arī būtisku traucējumu laikā. Šādi plāni palīdz ne tikai reaģēt uz krīzi, bet arī sagatavoties tai, mazināt iespējamos zaudējumus un pēc iespējas ātrāk atjaunot normālu darbību.² Precizitātes labad jāatzīmē, ka izglītības iestādes Latvijā normatīvi nav atzītas par kritisko infrastruktūru. Kritiskās infrastruktūras kopums ir valsts noslēpuma objekts, bet nav izslēgts, ka atsevišķas izglītības iestādes var tikt atzītas par kritisko infrastruktūru, tomēr lielākā daļa noteikti nekvalificētos Nacionālās drošības likuma kritiskās infrastruktūras definīcijai. Arguments par skolu nozīmi valsts noturībā ir politikas un sabiedrības noturības arguments, nevis juridiska kvalifikācija, un tas šādi arī jāformulē, jo pretējā gadījumā tiek radīts iespaids par tiesisku statusu, kāda skolām nav.

Zviedrija un Igaunija pēdējo divu gadu laikā mērķtiecīgi ir attīstījušas izglītības iestāžu gatavību dažādām krīzēm, izstrādājot vienotas metodiskās vadlīnijas, paraugplānus un organizējot regulāras praktiskās mācības. Īpaši nozīmīga ir Zviedrijas pieeja, kur valsts līmenī ir izveidota vienota metodika darbības nepārtrauktības plānu izstrādei, nodrošinot, ka visas pašvaldības un skolas izmanto vienotus principus un standartus. Tas būtiski atvieglo pašvaldību darbu, vienlaikus nodrošinot vienādu drošības līmeni visā valstī.³

Pašreizējās situācijas apraksts un normatīvais konteksts

2026. gada 23. jūlijā Saeima steidzamības kārtībā pieņēma likumu “Grozījumi Izglītības likumā” (spēkā no 2026. gada 29. jūlija), nosakot, ka izglītības iestādēm sadarbībā ar dibinātājiem būs jāizstrādā darbības nepārtrauktības plāni, savukārt izglītības un zinātnes ministrs apstiprinās vienotu izglītības sistēmas noturības un nepārtrauktības ietvaru un paraugplānu.⁴ Pēc likumdevēja nodoma vadlīnijām un darbības nepārtrauktības plāniem jābūt spēkā līdz jaunā mācību gada sākumam. Likuma anotācija pirmoreiz publiski nosauc apdraudējuma faktisko apmēru izglītības nozarē. Laika posmā no 2026. gada 7. līdz 31. maijam valsts gaisa apdraudējuma situācijās izglītības process tika ietekmēts 14 pašvaldībās un 378 izglītības iestādēs, un ietekmei tika pakļauti 67 658 izglītojamie. Tas ir spēcīgākais reformas pamatojums, tas nav abstrakts: runa ir par divdesmit piecām dienām, nevis par hipotētisku scenāriju.

Likumā noteiktais pienākums visām izglītības iestādēm izstrādāt darbības nepārtrauktības plānus ir nozīmīgs pavērsiens Latvijas izglītības politikā tieši drošības jomā ar mērķi panākt, lai ikviena skola būtu gatava dažādiem apdraudējumiem un spētu pēc iespējas drošāk turpināt izglītības procesu arī ārkārtas situācijās. Tā apliecina pāreju no fragmentāras drošības pasākumu īstenošanas uz sistemātisku izglītības sistēmas noturības plānošanu. Darbības nepārtrauktības plāns nav tikai formāls dokuments – tas ir pārvaldības instruments, kas palīdz savlaicīgi identificēt kritiskās funkcijas, izvērtēt riskus, sadalīt atbildību un nodrošināt koordinētu rīcību krīzes situācijās. Vienlaikus vienotas vadlīnijas un paraugplānu pašvaldības un izglītības iestādes varēs pielāgot savām vajadzībām.

Darbības nepārtrauktības plāni nav jauns pārvaldības instruments. Gan publiskajā, gan privātajā sektorā tie tiek uzskatīti par vienu no efektīvākajiem riska pārvaldības un organizācijas noturības nodrošināšanas mehānismiem.⁵ Starptautiskais standarts ISO 22301 “Security and resilience – Business continuity management systems”⁶ nosaka prasības organizāciju spējai sagatavoties traucējumiem, reaģēt uz tiem un atjaunot darbību pēc iespējas īsākā laikā. Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīs darbības nepārtrauktības plānošana arvien vairāk tiek skatīta ne tikai kā organizācijas iekšējās pārvaldības jautājums, bet arī kā būtisks valsts noturības un nacionālās drošības elements.⁷

Īpaši būtisks ir likumdevēja deleģējums izstrādāt vienotu metodisko ietvaru. Latvijas pašvaldības ir ļoti atšķirīgas gan pēc iedzīvotāju skaita, gan finanšu iespējām, gan administratīvās kapacitātes. Ja katrai pašvaldībai būtu patstāvīgi jāizstrādā savi darbības nepārtrauktības plāni, tas radītu nevienlīdzīgu pieeju un būtiskas kvalitātes atšķirības. Tāpēc valsts līmeņa metodiskās vadlīnijas un vienota plāna struktūra būtiski samazinātu administratīvo slogu un nodrošinātu vienotus kvalitātes standartus visās Latvijas skolās. Šādu pieeju atbalsta arī pašvaldību pārstāvji, kuri publiskajā diskusijā vairākkārt uzsvēra, ka pašvaldībām nepieciešamas skaidras vadlīnijas, kuras pēc tam iespējams pielāgot konkrētās skolas vajadzībām, nevis katrai izglītības iestādei no jauna veidot pilnīgi atšķirīgu sistēmu. Tas ļautu koncentrēt resursus uz praktisku gatavošanos un personāla apmācību, nevis uz dokumentu izstrādi.⁸ Likumdevēja iniciatīva izstrādāt vienotas vadlīnijas un darbības nepārtrauktības plāna paraugu ir savlaicīgs un nepieciešams solis. Tomēr šo iniciatīvu nevajadzētu uztvert tikai kā reakciju uz aktuālajiem drošības izaicinājumiem. Tā jāskata kā ilgtermiņa ieguldījums valsts noturībā, kas stiprinās Latvijas izglītības sistēmas spēju nodrošināt nepārtrauktu darbu neatkarīgi no krīzes veida vai ilguma.

Vienlaikus Saeimas atbildīgās komisijas diskusija parādīja, ka galvenais šķērslis nav metodikas trūkums. Deputāti norādīja, ka daudzās Latvijas skolās nav iespējams nodrošināt vadlīnijās paredzēto divu sienu principu: pirms kara projektētās atvērtā plānojuma ēkas ar stikla konstrukcijām šo prasību neizpilda, savukārt padomju perioda ēkas to iztur labāk.⁹ Tas atklāj pieņēmumu, kas jāizvērtē kritiski: vienots dokumenta standarts nespēj radīt vienotu aizsardzības līmeni, ja atšķiras pati ēku fiziskā substance, personāla kapacitāte un pašvaldības finansiālās iespējas. Administratīvā sloga mazināšana un drošības līmeņa izlīdzināšana ir divi atsevišķi mērķi, un paraugplāns pats par sevi spēj sasniegt tikai pirmo no tiem.

Autoru ieskatā, likumdevēja iniciatīva būtu jāpapildina ar vēl plašāku valsts atbalstu. Nepietiek vienīgi izstrādāt vadlīnijas – nepieciešams sagatavot vienotu darbības nepārtrauktības plāna paraugu, tipveida dokumentus, kontrolsarakstus, komunikācijas algoritmus, kā arī nodrošināt pašvaldību un skolu vadītāju apmācību. Tas ļautu ne tikai paātrināt plānu ieviešanu, bet arī nodrošināt, ka to kvalitāte ir vienāda visā valstī. Grozījumu sekmīga īstenošana būs atkarīga no tā, vai ministrijas spēs nodrošināt vienotu metodiku, praktiskus ieviešanas instrumentus un ilgtermiņa atbalstu pašvaldībām. Darbības nepārtrauktības plānam jākļūst nevis par formālu prasību, bet par ikdienā izmantotu pārvaldības instrumentu, kas stiprina skolu spēju saglabāt savu darbību jebkuros apstākļos.

Būtiskākais neatbildētais tiesiskais jautājums ir ministra apstiprinātā ietvara juridiskā daba. Likums nenosaka, kādā formā ietvars un paraugplāns tiek apstiprināti. Ja tas ir ministra rīkojums vai iekšējais normatīvais akts, tas pēc vispārīgā principa saista ministrijas padotības iestādes. Tomēr Izglītības likuma 17. panta 2.⁶ daļa uzliek pienākumu to ievērot pašvaldībai, kas ir autonoma atvasināta publiska persona, bet likuma 30. panta 3.¹² daļa – ikvienas izglītības iestādes vadītājam, tostarp privātas izglītības iestādes vadītājam. Atsevišķi vērtējams arī anotācijas formulējums, ka jebkura izglītības iestāde neatkarīgi no dibinātāja ir “publiska iestāde”; attiecībā uz privātām izglītības iestādēm tas neatbilst Valsts pārvaldes iekārtas likuma terminoloģijai, un vēlamais rezultāts būtu sasniedzams precīzāk, atsaucoties uz civilās aizsardzības pienākumiem, nevis uz iestādes statusu.

Likumā nav noteikti termiņi. Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc izsludināšanas, taču ministram nav noteikts termiņš ietvara un parauga apstiprināšanai, un iestādēm nav noteikts termiņš plānu izstrādei. Pienākums izstrādāt plānu formāli iestājas nekavējoties, bet izpildāms ir tikai pēc tam, kad tiks izstrādātas vadlīnijas un paraugi, kuriem termiņš nav noteikts. Publiski minētais mērķis paspēt līdz mācību gada sākumam tādējādi ir politisks solījums, nevis tiesību norma. Otrkārt, nav paredzēta plāna pārskatīšana vai aktualizēšana. Treškārt, nav paredzēta plāna pārbaude mācībās. Ceturtkārt, nevienai institūcijai nav uzdota plānu kvalitātes izvērtēšana vai uzraudzība. Piektkārt, deleģējums ministram neietver prasību diferencēt pamatprasības atkarībā no iestādes lieluma vai veida, tātad nekas neliedz izveidot vienu vienotu prasību komplektu gan pilsētas ģimnāzijai ar pusotru tūkstoti skolēnu, gan četrdesmit skolēnu lauku pamatskolai. Sestkārt, publiskotajā anotācijas daļā nav izvērtēta ietekme uz valsts un pašvaldību budžetiem.

Visbeidzot, likuma teksts apstiprina šajā rakstā jau izteikto metodisko iebildumu. Dokumenta nosaukums ir “Darbības nepārtrauktības plāns”, bet tā saturs likumā definēts kā principi un pamatprasības izglītības programmu īstenošanai, tostarp rīcības algoritms, apdraudējuma gadījumā. Tā ir reaģēšanas plānošana. Ne likumā, ne anotācijā nav minēta ne ietekmes analīze, ne kritisko funkciju kritiskuma līmeņi, ne pieļaujamais pārtraukuma ilgums, ne minimālais pakalpojuma standarts. Ja dokumentu sauc par “Darbības nepārtrauktības plānu”, no tā laika gaitā tiks sagaidītas nepārtrauktības plāna funkcijas. No ietvara piemērošanas izņemtas Iekšlietu ministrijas un Aizsardzības ministrijas padotības iestādes, tomēr Kultūras ministrijas padotības un pārraudzības iestādes izņēmumā nav iekļautas, tātad uz mūzikas, mākslas un dejas skolu būs attiecināms gan izglītības un zinātnes ministra apstiprinātais ietvars, gan pašvaldības 17. panta 2.⁶ daļas kārtībā noteiktās prasības, gan Kultūras ministrijas rīcības vadlīnijas, gan kultūras mantojuma aizsardzības un glābšanas civilās aizsardzības plāna prasības.

Identificētā problēma – formālas prasības un šķietamā gatavība

Darbības nepārtrauktības plānošana pēc būtības nav dokumenta sagatavošana. Tā ietver organizācijas kritisko funkciju analīzi, atkarību no ārpakalpojumiem un piegādes ķēdēm izvērtēšanu, maksimāli pieļaujamā darbības pārtraukuma noteikšanu, alternatīvu risinājumu izstrādi, personāla apmācību un plāna praktisku pārbaudi dažādos scenārijos. Bez šiem elementiem dokuments kļūst par formālu atskaiti, nevis pārvaldības instrumentu.

Lielākais risks, ieviešot pienākumu izstrādāt darbības nepārtrauktības plānus, nav pats regulējums, bet gan tā praktiskā īstenošana. Ja plāna izstrāde kļūs par administratīvu pienākumu bez pietiekama laika, metodiskā atbalsta, finansējuma un speciālistu iesaistes, pastāv augsts risks, ka ievērojama daļa izglītības iestāžu aprobežosies ar paraugplāna formālu pielāgošanu vai tehnisku pārkopēšanu. Šādā situācijā tiks izpildīta normatīvā prasība, bet netiks sasniegts tās mērķis – reāla gatavība nodrošināt izglītības procesa nepārtrauktību krīzes apstākļos.

Īpaši problemātisks ir reformas ieviešanas laiks. Ja vienotais paraugplāns izglītības iestādēm kļūs pieejams tikai neilgi pirms jaunā mācību gada sākuma, pašvaldībām un skolām objektīvi nebūs iespējams kvalitatīvi veikt risku analīzi, organizēt praktiskās mācības un iesaistīt personālu plāna izstrādē. Tas rada situāciju, kurā pirmajā ieviešanas gadā tiks radīti dokumenti, nevis noturība.

Līdzīgs piemērs nesen jau bija vērojams Nacionālās kiberdrošības likuma ieviešanā, uzliekot nesamērīgas prasības subjektiem, piemēram, muzejiem, investēt kiberdrošībā, līdzīgi kā kritiskās infrastruktūras uzņēmumiem. Praksē tas radīja ievērojamu administratīvo slogu un formālu atbilstības nodrošināšanu, līdz likumdevējs bija spiests pārskatīt regulējuma tvērumu un diferencēt prasības. Šī pieredze liecina, ka arī darbības nepārtrauktības plānošanā nesamērīgas vai nepietiekami atbalstītas prasības var novest pie pretēja rezultāta – dokumenti tiks sagatavoti, bet organizāciju faktiskā gatavība neuzlabosies.¹⁰

Autoru ieskatā, darbības nepārtrauktības plāna kvalitāte nav vērtējama pēc tā apjoma vai esamības fakta. Par reālu gatavību var liecināt tikai tas, ka plāns ir balstīts organizācijas risku analīzē, regulāri pārbaudīts praktiskajās mācībās, personāls zina savu rīcību krīzes situācijās un dibinātājs ir pārliecinājies par plāna praktisku izmantojamību. Pretējā gadījumā pastāv risks radīt šķietamu drošības sajūtu – dokumenti būs izstrādāti, bet pirmā nopietnā krīze atklās, ka organizācija tai nav sagatavota. Valsts nevar izmērīt noturību pēc izstrādāto plānu skaita. Noturību raksturo tas, vai plāni ir pārbaudīti, vai personāls ir apmācīts un vai kritiskās funkcijas patiešām ir spējīgas turpināt darbu krīzes situācijā.

Skolu plānu vieta valsts darbības nepārtrauktības sistēmā

Diskusijai par skolu plāniem trūkst būtiska konteksta: darbības nepārtrauktības plānošanas sistēma Latvijā jau pastāv, tomēr tā tieši neattiecas uz izglītības nozari. Ministru kabineta 2026. gada 13. janvāra noteikumi Nr. 10 nosaka kritiskās infrastruktūras darbības nepārtrauktības un noturības pasākumu plānošanas kārtību, kā arī paredz minimālās prasības darbības nepārtrauktības pasākumu plānošanai valsts apdraudējuma gadījumā. Noteikumu 1. pielikumā paredzēta pamatpakalpojumu identificēšana, minimālā pakalpojuma līmeņa noteikšana, kritiskā personāla plānošana un darbības nepārtrauktības sistēmas regulāra testēšana. Pēc būtības identiska metodoloģija ir arī 2025. gada 25. jūnija Ministru kabineta noteikumu Nr. 397 “Minimālās kiberdrošības prasības” 9. pielikumā. Attiecīgi valstī jau ir zināma plānošanas metodoloģija darbības nepārtrauktības plānošanai.¹¹

Jaunais ir kaut kas cits – prasība nolaist nepārtrauktības plānošanu līdz atsevišķas izglītības iestādes līmenim. Tieši šeit rodas sistēmas šuve. Būtībā sanāk, ka ministrija uzrauga savu padotības iestāžu plānu esamību un atbilstību minimālajām prasībām, taču lielākā daļa vispārējās izglītības iestāžu nav Izglītības un zinātnes ministrijas padotībā, to dibinātājs ir pašvaldība. Pašvaldības savukārt darbojas civilās aizsardzības sistēmā, kuru koordinē cita institūciju ķēde. Rezultātā valstij ir metodiskās vadības instruments bez tam atbilstoša kvalitātes kontroles instrumenta – Izglītības un zinātnes ministrija varēs noteikt, kā plāns rakstāms, bet ne pārliecināties, vai tas ir lietojams. Grozījumi Izglītības likumā šo problēmu daļēji risina: 17. panta 2.⁶ daļa uzliek pašvaldībai pienākumu noteikt prasības un kārtību visām savas teritorijas izglītības iestādēm, tādējādi savienojot izglītības un civilās aizsardzības vertikāles. Nesakārtots paliek nevis normu noteikšanas, bet plānu kvalitātes pārbaudes līmenis, un tieši tas ir reformas galvenā konstrukcijas nepilnība.

Atsevišķi risināms ir jautājums par Kultūras ministrijas padotībā esošajām izglītības iestādēm – mūzikas, mākslas un dejas profesionālās ievirzes skolām. Likumprojekta izskatīšanas gaitā tika norādīts, ka uz tām attieksies attiecīgās pašvaldības noteiktās civilās aizsardzības prasības, savukārt Iekšlietu ministrijas un Aizsardzības ministrijas padotības izglītības iestādēm saglabāsies atsevišķs regulējums. Tādējādi veidojas trīs paralēli režīmi vienai un tai pašai funkcijai. Atklāts jautājums par pirmskolas izglītības iestādēm un augstskolām. Kultūras nozarē tas ir īpaši problemātiski, jo šīs iestādes vienlaikus glabā kultūras mantojuma vērtības – instrumentus, arhīvus, krājumus –, uz kurām attiecas kultūras mantojuma aizsardzības un glābšanas plānā noteiktās risku izvērtēšanas un plānošanas prasības ar atsevišķiem termiņiem un atsevišķu metodiku. Vienā ēkā var sanākt divas nesaskaņotas plānošanas prasības, un neviena institūcija par to saskaņotību neatbild.¹²

Priekšlikumi vienotā darbības nepārtrauktības plāna paraugam

Izvērtējot Latvijas situāciju, kā arī analizējot Zviedrijas un Igaunijas pieredzi, autoru ieskatā, izšķirošais jautājums vairs nav tas, vai valstij jāizstrādā vienots darbības nepārtrauktības plāna paraugs – tas jau ir izlemts –, bet gan tas, kādām prasībām šim paraugam jāatbilst, lai tas nekļūtu par atskaites dokumentu bez reālas spējas. Šādam dokumentam nevajadzētu būt tikai formālai prasībai, bet praktiskam pārvaldības instrumentam, kas palīdz izglītības iestādei sagatavoties dažādiem apdraudējumiem, nodrošināt mācību procesa nepārtrauktību un samazināt krīžu ietekmi uz skolēniem, pedagogiem un sabiedrību kopumā.

Vienotam valsts paraugplānam būtu jābalstās uz vienotu struktūru, kuru katra pašvaldība un izglītības iestāde papildina ar vietējiem riskiem, pieejamiem resursiem un organizatoriskām īpatnībām, kurā tiek iekļauta arī turpmāk norādītā informācija.

1. Risku analīze – plānā būtu jāparedz sistemātiska risku izvērtēšana, analizējot gan ārējos, gan iekšējos apdraudējumus, ņemot vērā arī Nacionālajā risku katalogā¹³ noteiktos risku veidus. Risku izvērtējumam regulāri jābūt aktualizētam. Metodiski būtiski, ka darbības nepārtrauktības apdraudējumu analīze nav tas pats, kas vispārējs risku novērtējums. Tā sākas nevis ar cēloni, bet ar jautājumu par sekām – kas liedz izpildīt funkciju. Obligāti vērtējamie riski būtu – ugunsgrēks; dabas katastrofas; elektroenerģijas un sakaru pārtraukumi; kiberdrošības incidenti; vardarbības draudi un terorisma riski; epidemioloģiskās situācijas; militārie un hibrīdapdraudējumi. Šo sarakstu nav lietderīgi veidot no jauna. To vajadzētu sasaistīt ar Nacionālo risku katalogu, ko Krīzes vadības centrs publicēja 2026. gada jūlijā un kurā apkopoti 48 kvantitatīvi novērtēti apdraudējumi sešās kategorijās, papildus astoņi apdraudējumi ar pieaugošu nozīmīgumu un atsevišķi analizēti zemas varbūtības, bet katastrofālas ietekmes apdraudējumi. Kataloga prioritāšu sadalījums izglītības iestāžu plānošanai dod trīs praktiskus norādījumus.¹⁴

2. Kritiskās funkcijas – katrai skolai jāidentificē funkcijas, kuru darbības pārtraukšana nav pieļaujama. Tās ietver: mācību procesa nodrošināšanu; skolēnu drošību; komunikāciju ar vecākiem; informācijas sistēmu darbību; ēdināšanas organizēšanu; sadarbību ar operatīvajiem dienestiem un pašvaldību. Ar funkciju uzskaitījumu vien nepietiek. Katrai funkcijai jānosaka kritiskuma līmenis, maksimāli pieļaujamais pārtraukuma ilgums, atjaunošanās laika mērķis un minimālais pakalpojuma standarts – ko konkrēti skola garantē, ja tā nespēj strādāt pilnā apjomā. Bez šiem lielumiem dokuments nav darbības nepārtrauktības plāns ISO 22301 izpratnē, bet rīcības plāns ārkārtas situācijām, un uz to nevar attiecināt argumentu par atbilstību starptautiskam standartam.

3. Krīzes vadības komanda – katram darbības nepārtrauktības plānam jāparedz krīzes vadības komanda ar skaidri noteiktām lomām. Tajā būtu jāiekļauj: izglītības iestādes vadītājs; vadītāja vietnieki; saimniecības vadītājs; IT speciālists; darba aizsardzības vai civilās aizsardzības speciālists; komunikācijas atbildīgā persona; nepieciešamības gadījumā – pašvaldības pārstāvis. Šeit nepieciešams samērīguma korektīvs. Septiņu lomu krīzes vadības komanda nav izveidojama četrdesmit skolēnu lauku pamatskolā, kurā nav ne informācijas tehnoloģiju, ne civilās aizsardzības speciālista. Ja paraugplāns būs vienāds visiem, mazās iestādes to izpildīs formāli, “uz papīra” vienam cilvēkam piešķirot piecas lomas. Tāpēc paraugplānam jābūt pakāpeniskam: minimālā versija mazām iestādēm un paplašinātā versija lielām, ar skaidru kritēriju, pēc kura iestāde tiek ierindota.

4. Komunikācijas plāns – komunikācijas sadaļā būtu jāparedz: saziņa ar skolēniem un vecākiem; komunikācija ar pašvaldību; sadarbība ar Valsts policiju, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu un citām institūcijām; informācijas sniegšana plašsaziņas līdzekļiem; alternatīvi komunikācijas kanāli sakaru traucējumu gadījumos.

5. Rīcības algoritmi – plānā būtu jāiekļauj vienkārši un vizuāli uztverami algoritmi dažādu situāciju gadījumiem: ugunsgrēks; spridzināšanas draudi; bruņots uzbrukums; ķīmiskās avārijas; elektroenerģijas pārtraukums; kiberdrošības incidents; epidēmija; militārs vai hibrīdapdraudējums. Algoritmiem jābūt īsiem, praktiskiem un regulāri pārbaudītiem mācībās.

6. Apmācības un plāna aktualizēšana – darbības nepārtrauktības plāns būs efektīvs tikai tad, ja tas tiks regulāri izmantots. Tāpēc būtu jāparedz: ikgadēja plāna pārskatīšana; praktiskās mācības vismaz reizi gadā; tematiskie vingrinājumi dažādiem riskiem; pieredzes analīze pēc katras krīzes vai mācībām; plāna pilnveidošana, ņemot vērā iegūtās atziņas.

7. Atkarības un ārpakalpojumi – skolas darbības nepārtrauktība lielākoties nav “skolas rokās”. Elektroapgāde, siltums, ūdens, skolēnu pārvadājumi, ēdināšanas ārpakalpojums, interneta un mācību informācijas sistēmu pakalpojumu sniedzēji ir atsevišķi atteices punkti, uz kuriem iestādes vadītājs nevar iedarboties. Plānā jāiekļauj šo atkarību uzskaitījums, katra pakalpojuma sniedzēja rīcības apņemšanās, vai tās trūkuma konstatācija un kompensējošais risinājums. Ja kompensējošā risinājuma nav, tas ir jāfiksē un jāziņo dibinātājam, nevis jānoklusē.

8. Skolas lomu konflikts krīzē – daudzas skolas pašvaldību civilās aizsardzības plānos ir paredzētas kā iedzīvotāju uzņemšanas, izmitināšanas vai evakuācijas punkti. Šī loma ir tiešā pretrunā ar skolas pašas nepārtrauktības mērķi turpināt mācību procesu tajās pašās telpās. Plānā skaidri jānosaka, kura loma ir prioritāra, kas un ar kādu lēmumu to nosaka un kas notiek ar izglītības procesu, ja ēka tiek nodota citam uzdevumam. Šī pretruna risināma plānošanas, nevis krīzes brīdī.

Autoru rosinātie priekšlikumi

Autoru ieskatā, vienotam valsts darbības nepārtrauktības plāna paraugam jākļūst par obligātu metodisko dokumentu visām Latvijas skolām. Tā izstrāde valsts līmenī nodrošinātu vienotus kvalitātes standartus, samazinātu administratīvo slogu pašvaldībām un stiprinātu visas izglītības sistēmas noturību. Pašvaldību uzdevums būtu nevis izstrādāt metodiku no jauna, bet pielāgot valsts paraugplānu konkrētās izglītības iestādes darbības specifikai, vietējiem riskiem un pieejamiem resursiem.

Balstoties uz starptautiskajiem darbības nepārtrauktības pārvaldības principiem, kā arī Zviedrijas pieejas analīzi, autori piedāvā šādus priekšlikumus.

Pirmkārt, līdztekus paraugplānam Izglītības un zinātnes ministrijai būtu jāizstrādā detalizētas metodiskās vadlīnijas, kurās skaidrota risku analīzes metodika, kritisko funkciju noteikšana, risku novērtēšana, krīžu vadības organizācija un plāna aktualizēšanas kārtība. Vadlīnijām jābūt vienkāršām, praktiskām un izmantojamām visu veidu izglītības iestādēs.

Otrkārt, lai samazinātu administratīvo slogu, valstij būtu jāizstrādā standartizētas veidlapas un pielikumi, piemēram: risku novērtēšanas tabulas; kritisko funkciju analīzes veidlapas; krīzes vadības komandas kontaktu saraksti; komunikācijas plāna paraugi; rīcības algoritmi dažādiem apdraudējumiem; ikgadējās plāna pārskatīšanas kontrolsaraksti. Tas nodrošinātu vienotu dokumentācijas kvalitāti visā valstī.

Treškārt, darbības nepārtrauktības plānu ieviešana prasīs papildu resursus – personāla apmācībām, praktiskajām mācībām, IT risinājumu pilnveidei un drošības infrastruktūras uzlabošanai. Tādēļ būtu jāparedz mērķfinansējums vai īpaša atbalsta programma, lai šo prasību ieviešana neradītu nesamērīgu finansiālu slogu pašvaldībām.

Ceturtkārt, un pēc autoru domām svarīgākais, – jāizveido pārbaudes mehānisms. Valsts kontrole jau 2022. gadā konstatēja, ka civilās aizsardzības sistēmā plāni tiek izstrādāti, bet netiek testēti, un mācības notiek neregulāri. Ja skolu plāniem netiek paredzēta neatkarīga kvalitātes pārbaude – izlases veida auditi vai obligāts pēcmācību ziņojums dibinātājam un Izglītības un zinātnes ministrijai –, sistēma atkārtos to pašu neveiksmi lielākā mērogā. Plānu skaits nav gatavības rādītājs. Mērāms rādītājs ir tas, cik iestādēs pēdējo divpadsmit mēnešu laikā ir notikušas mācības un cik no tajās konstatētajām nepilnībām ir novērstas.¹⁵

Piektārt, prasību tvērums jānosaka samērīgi jau sākotnēji, nevis jāpārskata pēc pirmā ieviešanas gada. Autoru jau pieminētais Nacionālās kiberdrošības likums sākotnēji noteica subjektu loku tik plaši, ka pilna apjoma prasības – kiberdrošības pārvaldnieks, kiberdrošības politika, kiberrisku pārvaldības un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju darbības nepārtrauktības plāns, pašvērtējuma ziņojums, incidentu ziņošana un atbilstības auditi – attiecās arī uz iestādēm, kuru rīcībā nav ne attiecīga personāla, ne budžeta. Kultūras nozarē tas skāra arī muzejus un bibliotēkas. 2026. gada jūnijā pieņemtie grozījumi subjektu loku precizēja un daļu institūciju no tā izslēdza, pamatojot to ar to, ka pilna apjoma prasību attiecināšana uz tām nav samērīga.¹⁶

Vienlaikus jāatzīst tas, ko šā raksta ietvaros nav iespējams atrisināt: neviens no priekšlikumiem, tostarp autoru pašu izvirzītie, nav izmaksu ziņā novērtēts. Vairāk nekā tūkstoš vispārējās un pirmsskolas izglītības iestāžu vadītāju apmācība, ikgadējas mācības un rezerves risinājumu iegāde nav bezmaksas pasākumi, un pieredze rāda, ka nefinansētas prasības tiek izpildītas dokumentāri. Pirms prasības stāšanās spēkā būtu jāpublisko vismaz izmaksu lieluma kārtas novērtējums un jāatbild uz jautājumu par pirmsskolas izglītības iestādēm, kuru statuss diskusijā palika neatrisināts.

Izglītības nozarei tas ir tiešs brīdinājums. Ja paraugplānu veidos pēc lielas pilsētas ģimnāzijas mēra, vairāk nekā tūkstoš mazāku iestāžu pirmos gadus pavadīs, pildot prasības, kuras vēlāk nāksies atcelt vai mīkstināt, un šajā laikā zudīs gan resursi, gan uzticēšanās pašai prasībai. Samērīgums nav atlaide no drošības – tas ir priekšnosacījums, lai prasība tiktu izpildīta pēc būtības, nevis formāli. Praktiski tas nozīmē trīs lietas: pakāpenisku paraugplānu ar skaidru iestāžu dalījuma kritēriju, minimālo obligāto prasību kopumu, kas izpildāms arī iestādē bez atsevišķa drošības speciālista, un pārejas periodu, kas sasaistīts nevis ar mācību gada sākumu, bet ar pirmo mācību ciklu.

Kopsavilkums

Pienākums izstrādāt darbības nepārtrauktības plānus un vienots valsts paraugplāns ir vajadzīgs un jau izlemts solis, tāpēc šā raksta uzdevums nav to atbalstīt, bet norādīt uz apstākļiem, kas var padarīt to neefektīvu. Vienlaikus Latvijas un citu Eiropas valstu pieredze liecina, ka visefektīvākais risinājums ir vienota valsts metodika, kuru pašvaldības un izglītības iestādes pielāgo savām vajadzībām. Tas nodrošina vienādus kvalitātes standartus, samazina administratīvo slogu un stiprina visas izglītības sistēmas noturību.

Darbības nepārtrauktības plānam jākļūst nevis par formālu dokumentu, bet par praktisku pārvaldības instrumentu, kas palīdz skolām savlaicīgi sagatavoties, efektīvi rīkoties krīzes situācijās un iespējami ātri atjaunot pilnvērtīgu darbu. Tikai sistemātiska plānošana, regulāras mācības un cieša sadarbība starp valsti, pašvaldībām un izglītības iestādēm nodrošinās, ka Latvijas skolas būs gatavas nākotnes izaicinājumiem un spēs garantēt drošu un nepārtrauktu izglītības procesu jebkuros apstākļos. Autoru ieskatā, vienota darbības nepārtrauktības plānošanas sistēma nav tikai administratīvs instruments, bet būtisks ieguldījums Latvijas izglītības sistēmas noturībā un valsts drošībā.

Noslēgumā nosaucami trīs riski, kas šobrīd ir lielākie. Pirmkārt, dokumenta standartizācija tiek jaukta ar spēju izlīdzināšanu: vienāds plāns nedod vienādu aizsardzību, ja atšķiras ēkas, personāls un pašvaldības finansiālās iespējas. Otrkārt, likums uzliek pienākumu izstrādāt plānu, bet neuzdod nevienai institūcijai izvērtēt tā kvalitāti un neparedz ne plāna pārskatīšanu, ne pārbaudi mācībās, ne termiņus. Treškārt, prasība tiek ieviesta steidzamības kārtā līdz jaunā mācību gada sākumam, kas praksē nozīmē, ka pirmajā gadā tiks iegūti dokumenti, nevis gatavība. Darbības nepārtrauktības plāns, kas nekad nav pārbaudīts mācībās, nav darbības nepārtrauktības plāns – tas ir pieņēmumu kopums par organizācijas spēju rīkoties krīzes situācijā.

Neviens no šiem riskiem nav arguments pret reformu, tie ir jautājumi, uz kuriem atbilde jāsagatavo pirms, nevis pēc pirmās reālās krīzes.