Pieminot juristu, kolēģi un tuvu draugu Rihardu Veinbergu, jāraksta jūlija rekviēms. Rihards 9. jūlijā nosvinēja savu dzimšanas dienu, bet jūlija beigās negaidīti un pāragri tika aizsaukts mūžībā. Riharda Veinberga dzīvi ir svarīgi ietērpt vārdos, lai mūžīgā piemiņā paliek tas, kā jurista profesija ļauj nobriest personībai un cik daudz un dažādos veidos var kalpot tiesiskajai sistēmai.

Riharda Alma Mater bija Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte. Atminoties kopīgās studijas, prātā palicis erudīts prāts un izkopta argumentācija. Ietinies garā, mammas adītā šallē, Rihards ieņēma vietu auditorijas priekšā; bieži spraigās diskusijās neiesaistījās, bet reizēm padalījās ar trāpīgu komentāru vai neapgāžamu argumentu. Tieši studiju laiks un ambīcijas pierādīt savas spējas radīja pārliecību, ka jurista profesija būs Riharda dzīves ceļš. Nebija šaubu, ka juristu kopienā Riharda Veinberga vārds būs zināms.

2009. gadā Rihards sevi pieteica kā labākais orators profesora Kārļa Dišlera Konstitucionālās tiesas procesa izspēlē. Profesora K. Dišlera izspēle jau izsenis ir kalpojusi par jauno juristu ugunskristībām. Ja vari uzvarēt profesora K. Dišlera izspēlē, drosmīgi ieskatoties acīs un diskutējot ar sava laika konstitucionālo tiesību dižgariem, tad tev būs pa spēkam pārcirst arī citus jurisprudences Gordija mezglus. Tieši labākā oratora tituls Rihardam visticamāk bija personiski svarīgs, jo privātā komunikācijā viņš bija ļoti kluss un ieturēts. Ar viņu bija viegli kopā paklusēt.

Daudzus droši vien pārsteigs fakts, ka Rihardam bija pārliecinošas zināšanas par pirātiem,¹ proti, viņš kopā ar komandas biedriem no Juridiskās fakultātes ieguva augsto sesto vietu starptautisko tiesību zinātņu studentu tiesas procesa izspēlē Telders International Moot Court Competition. Ir nepieciešama liela mērķtiecība, lai nokļūtu Hāgas Miera pilī, kas ir starptautisko publisko tiesību Meka. Tajā gadā izspēļu kāzuss bija aizdomīgi līdzīgs Gvantanamo bāzes, Somālijas pirātu un Kubas raķešu krīzes fabulai. Pārcilājot hroniku, jau bija aizmirsies, ka ceļš uz šo lielisko sasniegumu bija šobrīd jau piemirstā Islandes vulkāna Eijafjadlajegidla pelnu tīts un varētu šķist, ka tas būtu paralizējis gaisa satiksmi un liegtu iespēju nokļūt Hāgā. Taču komanda un treneris Māris Lejnieks ar nerimstošu garu ne brīdi nedomāja atteikties no dalības, un tika meklēti risinājumi. Galu galā, pateicoties Juridiskajai fakultātei, kas sagādāja transportu, un LU šoferiem, pēc apmēram 30 stundu brauciena komanda un treneris sasniedza starptautisko publisko tiesību Meku.² Katrs, kurš pieņēmis šādu izaicinājumu, zinās, cik labs treniņš garam un miesai ir dalība starptautisko tiesību izspēlē. Juridiskās fakultātes lektora un trenera Māra Lejnieka skola sniedz nenovērtējamas prasmes un zināšanas, lai sasniegtu jurisprudences virsotnes. Rihards mācēja sasniegt, ko bija iecerējis.

Vislabāk mēs Rihardu iepazinām, plecu pie pleca strādājot Satversmes tiesā. Bijām cīņu biedri – jauni, ar ideāliem, varbūt reizēm paštaisni, bet ar pārliecību, ka cīnāmies par taisnīgumu, labāku rītdienu un Latviju. Atmiņā palicis Riharda nesatricināmais miers un spēja uz rītdienu atlikt visu, kas nav obligāti jāizdara šodien. Rihardam bija ļoti laba humora izjūta – bieži, dzenot jokus, viņš arī darbus pavirzīja uz priekšu un ar kādu sarkastisku komentāru arī veicināja citu kolēģu argumentācijas uzlabošanu. Satversmes tiesas tiesneša palīga amats iemāca uzņemties lielu atbildību, bet vienlaikus ļauj veidot ļoti ciešas, sirsnīgas attiecības ar kolēģiem. Rihards vienmēr būs piederīgs Satversmes tiesas tiesnešu palīgu ģildei, jo tas ir augsts profesionāls novērtējums zināšanām, argumentācijas prasmēm un rakstnieka talantam. Gods kalpot Satversmei!

Rihards bija Satversmes tiesas tiesneša Ulda Ķina palīgs. Tiesneša un viņa palīga attiecību modeļi mēdz būt dažādi. Rihards ar profesoru Ķini bija tandēms – kā roka ar cimdu. Viņi sadarbojās vēl ilgi pēc darba Satversmes tiesā, mācīja studentiem konstitucionālo tiesību pamatus Rīgas Stradiņa universitātē. Lai gan akadēmiskais darbs nekļuva par Riharda sirdslietu, viņš nekad neatteica draugiem pieskatīt kādu kontroldarbu vai novadīt semināru.

Rihards bija daļa no “Bīriņu tautas” – viņš regulāri piedalījās Publisko tiesību institūta rīkotajos konstitucionālās tiesībpolitikas semināros Bīriņos un Ratniekos. Arvīda Dravnieka izlolotais retrīts jūlijā bija vieta, kur visiem reizi gadā satikties, un Rihards bija klātesošs visos pasākumos – gan formālajā dienaskārtībā iekļautajos, gan tajos, kas retajos semināra brīvbrīžos radās spontāni.

Jurista profesijā svarīgi ir pieņemt jaunus izaicinājumus, spēt izkāpt no komforta zonas. Rihards tam ir labs paraugs. Noslēdzis darba gaitas Satversmes tiesā, viņš bija gatavs strādāt SIA “Latvijas Mobilais Telefons” Juridiskajā dienestā Mārtiņa Pujāta komandā. Spēja pārslēgties uz privāto sektoru un darboties ar tehnoloģiju jautājumiem prasa atvērtību inovācijām. Tieši aizrautība ar jauno bija Riharda stiprā puse personības izaugsmē, viņam patika lasīt e-grāmatas un izmēģināt jaunus gadžetus.

Rihardam bija arī iespēja būt par Senāta Administratīvo lietu departamenta senatora, bijušā Augstākās tiesas priekšsēdētāja Andra Guļāna palīgu. Darbs kasācijas instancē un iespēja būt kopā ar vienu no tieslietu sistēmas leģendām Rihardam ļāva augt kā personībai, kā arī radīja ideju papildināt zināšanas jurisprudencē ar maģistrantūras studijām ekonomikā.

Iegūstot maģistra grādu ekonomikā, Rihards kļuva par grafiku un ciparu pavēlnieku tiesu sistēmā. Kā Tieslietu padomes sekretariāta zinātniski analītiskais padomnieks viņš sakārtoja un sistematizēja tiesu darbības rādītājus un lietu izskatīšanas termiņu standartu metodoloģiju, kas atspoguļota Tieslietu padomes gada pārskatos, viņa publikācijās žurnālā “Jurista Vārds” un paliks kā viņa darba ieguldījums tieslietu sistēmā.³ Šķiet, ka Tieslietu padomes sekretariātā Rihards bija atradis piepildījumu un harmoniju. Kopā ar sekretariāta vadītāju Allu Spali izveidojās vēl viens tandēms, kalpojot tieslietu sistēmai. Kopā ar kolēģiem Rihards veidoja ikgadējo pārskatu par Tieslietu padomes un visas tiesu sistēmas darbības rezultātiem, iedibināja un izkopa Tieslietu padomes darba organizācijas tradīcijas.

Tā vien liekas, ka Riharda dzīvē viss svarīgākais notika jūlijā. Piemēram, šā gada 20. jūlijā Satversmes tiesa pēc viņa iesniegtās konstitucionālās sūdzības ierosināja lietu par valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu sadalījumu pensiju apdrošināšanai. Savas zināšanas viņš bija licis lietā, lai sagatavotu argumentāciju par to, ka tiesību norma ierobežo viņa tiesības veidot pensijas kapitāla uzkrājumu no veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām un aizskar Satversmes 109. pantā ietvertās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kā arī nav izdota likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma ietvaros, tādēļ tā neatbilst augstāka juridiska spēka normām. Jurista profesijā “cīņa par tiesībām” ir dabiska, tomēr var apbrīnot Riharda pacietību un pedantismu virzībā uz mērķi, pirms Satversmes tiesas šo problēmu aktualizējot arī administratīvā procesa kārtībā. Zīmīgi, ka Satversmes tiesā lieta ierosināta jūlijā, mēnesī, kad atzīmējam 25. gadadienu kopš konstitucionālās sūdzības institūta ieviešanas.

Rihards gandrīz vienmēr bija jurista mundierī, elegantā uzvalkā vai kreklā ar žaketi. Svarīgos pasākumos eleganti sapucējies. Viņš trenēja savu prātu, mācoties klavierspēli un šahu. Baudīja dzīvi ārpus profesijas un drusku vieglprātīgāku attieksmi pret jurista arodu mācīja arī citiem: daudz ceļoja, lasīja grāmatas, satikās ar draugiem, aizrautīgi fanoja par hokeju un bija Dziesmu un deju svētku dalībnieku gājiena aizrautīgs līdzjutējs. Viņam patika pārvarēt savas robežas un meklēt jaunus izaicinājumus, ko apliecina, piemēram, centieni apgūt operas mākslu un dziedāšanu: draugu atmiņā paliks gan Verdi operas “Traviata” duets “Libiamo ne’ lieti calici”, gan arī Čikāgas piecīšu “Pazudušais dēls”.

Rihards mācēja izbaudīt dzīvi, atrada laiku arī bohēmiskam dzīvesveidam, bet vienmēr atbildīgi un rūpīgi pildīja amata pienākumus, bija uzticams draugs un kolēģis. Viņš bija frontes neredzamais zaldāts, kurš savu talantu lika lietā un izkopa, lai jurista profesija visas dzīves garumā – vai tā būtu gara vai īsa – nestu labumu līdzcilvēkiem, ļautu augt kā personībai un sniegtu paliekošu ieguldījumu tiesiskajā sistēmā.

Visdziļākā līdzjūtība Riharda mammai Rutai, tuviniekiem, draugiem un kolēģiem.

Mīļais Draugs, lai Tev gaišs un mierīgs ceļš mūžībā!

Draugi un kolēģi

• Riharda Veinberga (1987–2026) pavadīšana mūžībā notiks 2026. gada 5. augustā plkst. 12.00 Rīgas Krematorijas Lielajā zālē Varoņu ielā 3.