Testatora griba mantojuma tiesībās salīdzināma ar mirgojošu bāku, kas rāda ceļu mantinieku strīdus ieskautajā tiesvedību jūrā. Tādēļ, lai testatora pēdējās gribas rīkojumā – testamentā – ietvertā griba pēc mantojuma atklāšanās tiktu ievērota un atbilstoši izpildīta, testatoram tā jāpauž skaidri un saprotami, ievērojot normatīvajos aktos noteiktās prasības. Būtisks priekšnoteikums testamenta taisīšanai ietverts Civillikuma (turpmāk – CL) 421. pantā, kurā noteikts: "Kas nespēj paust savu gribu, tas nespēj taisīt testamentu."¹ Lai gan testaments ir viens no populārākajiem veidiem, kā manta tiek nodota nākamajām paaudzēm,² Latvijā nav plašāk pētīts jautājums par testatora spēju paust savu gribu, kas praksē bieži vien ir galvenais strīdus aspekts. Testatora spējai paust savu gribu ir būtiska nozīme arī tāpēc, ka saskaņā ar CL 463. pantu testamenta saturam ir jāizteic mantojuma atstājēja patiesā griba, un tas taisāms bez spaidiem, maldības un viltus. Šī raksta mērķis ir pētīt un analizēt testatora gribas institūtu, proti, veidus, kādos testators savu gribu var paust, un pierādīšanas līdzekļus, ar kādiem iespējams noskaidrot testatora patieso gribu.

1. Testatora gribas paušana

Pamatojoties uz CL 389. panta otro daļu, "mantojuma atstājējs savu gribu var izteikt testamentā vai mantojuma līgumā". Testamenta legāldefinīcija atrodama CL 418. pantā: "Katru vienpusēju rīkojumu, ko kāds dod savas nāves gadījumam par visu savu mantu vai par kādu mantas daļu, vai par atsevišķām lietām vai tiesībām, sauc par testamentu." Savukārt persona, kura šo rīkojumu devusi, ir testators. Senajās tiesību sistēmās sākotnēji tika pieļauta vien ierobežota testamentārā mantošana, piemēram, Senajā Grieķijā testamentu varēja taisīt tikai personas, kurām nebija bērnu. Grieķu izpratnē arī šāda ierobežota testamentārā mantošana piešķīra pārāk lielu brīvību, jo tika uzskatīts, ka tādējādi draudzībai tiek piešķirts vairāk goda nekā radniecībai, un brīvai gribai vairāk nekā spaidiem.³ Savukārt tagadējā tiesiskā apziņa testēšanas tiesības uzskata par neatņemamām cilvēka tiesībām⁴ un testamentu var taisīt katra persona – arī tie, kas atrodas aizgādnībā, kā arī nepilngadīgie par savu brīvo mantu, ja viņi sasnieguši 16 gadu vecumu, ņemot vērā CL 421. panta priekšnoteikumu. CL 421. pants grozīts 2013. gadā, kad, ievērojot Satversmes tiesas spriedumā noteikto,⁵ veikti grozījumi CL attiecībā uz personas rīcībspējas regulējumu un pilnīgas rīcībnespējas institūts aizstāts ar daļējas jeb ierobežotas rīcībspējas institūtu.⁶ Lai arī jaunajā redakcijā izteiktais CL 421. pants grozīts atbilstoši demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajai sistēmai,⁷ tomēr praksē šī tiesību norma aizvien raisa strīdus.

1.1. Testatora griba privātajā testamentā

Saskaņā ar CL 432. pantu testamenti pēc savas formas ir publiski vai privāti. Tiesiska darījuma forma skaidrota kā tiesiskā darījuma ārējais ietvars, kam jāatbilst likumā noteiktajām prasībām.⁸ Testaments ir viens no tiem tiesiskajiem darījumiem, kuriem likums noteicis sevišķu formu, tādējādi ierobežojot formas brīvību kā vienu no civiltiesību privātautonomijas principa izpausmēm. Lai arī var piekrist viedoklim, ka testatora kā vienpusēja tiesiska darījuma autora testamenta spēkā stāšanās brīdī vairs nav, tad atliek vienīgi iespēja uzticēties testamentam kā testatora gribas izpausmei, un līdz ar to šai uzticībai ir jābūt nodrošinātai, un šis uzdevums jāveic testamenta formai,⁹ tomēr testamenta formas ievērošana a priori nenovērš šāda vienpusēja darījuma trūkumus, kas saistīti ar testatora pausto patieso gribu.

Atbilstoši CL 446. panta noteikumiem "privāts testaments taisāms rakstiski, mantojuma atstājējam pašrocīgi visu testamentu uzrakstot un parakstot", turklāt CL 445. pants nosaka: "Lai privāts testaments būtu spēkā, jābūt pārliecībai, ka to taisījis mantojuma atstājējs un ka tas izteic pareizi viņa pēdējo gribu." Šajās tiesību normās ietverti galvenie privātā testamenta formas un satura elementi. Tiek uzskatīts, ka privāta testamenta vienkāršā forma atvieglina testēšanas brīvību, jo tas ir viegli sastādāms un atsaucams, nav saistīts ar izdevumiem.¹⁰ Šobrīd CL paredzēts tikai viens privātā testamenta veids – hologrāfiskais testaments, kas testatoram pašrocīgi jāuzraksta un arī jāparaksta. Hologrāfiskais testaments raksturots kā droša garantija pret viltojumiem, krāpšanu un visērtāko formu, lai pēdējās gribas rīkojumu izklāstītu brīvā laikā un pēc vajadzības.¹¹ Taču no CL 446. panta izriet, ka persona, kura neprot vai nespēj rakstīt vai lasīt, nevar taisīt privātu testamentu. Tādēļ CL 421. pants privāta testamenta taisīšanas gadījumā interpretējams sašaurināti, ietverot tikai tādu testatora gribas izpaudumu, kuru testators ir spējīgs pašrocīgi uzrakstīt un parakstīt.

Obligāts testamenta rekvizīts ir testatora paraksts, kas saskaņā ar CL 458. pantu nozīmē, ka testaments ir pabeigts. Ja testaments ir testatora pašrocīgi uzrakstīts, bet nav parakstīts, tas nav uzskatāms par pabeigtu un tādēļ tas spēkā nestāsies. Ir atzīts, ka parakstam ir jābūt zem testamenta teksta un viss, kas uzrakstīts zem paraksta, nav spēkā, ja vien arī papildinājums nav parakstīts.¹² Parakstam jābūt tādam, lai no tā var identificēt testatoru. Ir pieļauts parakstīties arī ar pseidonīmu, kas ir sabiedrībā zināms un tiek lietots arī citos gadījumos.¹³ Tomēr, lai novērstu šaubas par mantojuma atstājēja personību, apsverama iespēja CL iekļaut prasību, ka testamentā ir nepieciešams ne tikai testatora paraksts, bet arī paraksta atšifrējums, norādot testatora vārdu un uzvārdu.

CL nenosaka, kādos vārdos vai izteicienos pēdējās gribas rīkojumam jābūt izteiktam. Testamenta izkārtojums un satura formulējums atkarīgs no testatora, viņa zināšanām, spējām un vēlmēm. Tāpat CL neizvirza prasību privātajā testamentā norādīt tā taisīšanas laiku un vietu. Tomēr šie rekvizīti, atklājoties mantojumam, atvieglotu testatora gribas noskaidrošanu un apliecinātu testatora spēju taisīt testamentu. Tā kā testators ir vienīgais vienpusējā tiesiskā darījuma – testamenta – dalībnieks un testaments nestājas spēkā tā taisīšanas brīdī, tad testators var mainīt savu gribu, to grozot un papildinot neierobežotu reižu skaitu. Tiesiska nozīme ir tikai testatora pēdējai gribai, jo agrāk izteiktā griba par to pašu mantojuma kopību vai tā daļu zaudē spēku.¹⁴ CL 793. pants paredz testatora tiesības atcelt testamentu, taisot jaunu testamentu vai to atsaucot. Šādā gadījumā iepriekš taisītais testaments vairs neeksistē un testatora patiesā pēdējā griba tiek iekļauta citā pēdējās gribas rīkojumā, testamentā vai mantojuma līgumā vai arī pakļauta likumiskās mantošanas nosacījumiem. Testamenta formām nav savstarpējas prioritātes un ar jaunāku privāto testamentu iespējams atcelt arī iepriekš taisītu publisko testamentu. Tādēļ var rasties grūtības noteikt, kura ir testatora patiesā pēdējā griba jeb kurš no testamentiem ir agrāk taisīts un kurš vēlāk, ja testamentā nav norādīts datums. Norāde uz testamenta taisīšanas datumu svarīga arī tādēļ, ka līdz 01.07.2014. CL paredzēja vēl citus privāto testamentu veidus,¹⁵ kas aizvien var stāties spēkā, ja tie atbilst tiem CL noteikumiem, kas bija spēkā testamenta taisīšanas brīdī.¹⁶ Lai novērstu neskaidrības un iespējamās šaubas par testatora patieso pēdējo gribu, izvirzāms priekšlikums CL 446. pantā iekļaut papildu prasību, ka testamentā jānorāda arī tā taisīšanas datums un vieta. Šāda prasība atrodama arī Lietuvas, Igaunijas un Vācijas normatīvajos regulējumos.¹⁷ Autore piedāvā izteikt CL 446. pantu šādā redakcijā: "Privāts testaments taisāms rakstiski, mantojuma atstājējam pašrocīgi visu testamentu uzrakstot, parakstot, norādot paraksta atšifrējumu (testatora vārdu un uzvārdu), testamenta taisīšanas datumu un vietu."

Ievērojot rīcībspējas institūta grozījumus, privātu testamentu var taisīt arī tāds testators, kuram ir ierobežota rīcībspēja. Saskaņā ar CL 356.¹ pantu persona nav ierobežojama personiskajās nemantiskajās tiesībās un testamenta taisīšana ir uzskatāma par personisku nemantisku tiesību.¹⁸ Tāpēc iespējama situācija, ka personai ir ierobežota rīcībspēja jomās, kas saistītas ar darījumu slēgšanu, rīcību ar mantu un tās pārvaldību, nekustamā īpašuma atsavināšanu, ieķīlāšanu un apgrūtināšanu ar lietu tiesībām, bet, tā kā persona nav ierobežojama personiskajās nemantiskajās tiesībās, tad personai nav aizliegts taisīt privātu testamentu, ciktāl, ievērojot CL 421.