Latvijas sūtņu ārkārtējās pilnvaras

Latvijas Republikas dibināšana, atjaunošana un nostiprināšana ir nesaraujami saistīta ar Latvijas ārlietu dienesta darbību. Jau uzreiz pēc Latvijas Republikas nodibināšanas ārlietas lielākoties tika īstenotas ārpus Latvijas, sūtot delegāciju uz Parīzes Miera konferenci, lai aizstāvētu Latvijas neatkarības ideju un panāktu valsts starptautisku atzīšanu de iure, kā arī dibinot pirmās diplomātiskās pārstāvniecības. Tikai 1919. gada 29. jūlijā, pēc atgriešanās no Rietumeiropas, pirmais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics Rīgā izdeva pavēli Nr. 1 par četru vadošo darbinieku iecelšanu amatos.¹ Šis datums ir uzskatāms par Latvijas ārlietu dienesta institūcijas oficiālo izveidošanas brīdi. Okupācijas laikā Latvijas diplomātiskais dienests bija vienīgā valsts pastāvēšanas starptautiski tiesiskā izpausme. Latvijas ārlietu dienests ir uzskatāms par vienīgo Latvijas Republikas institūciju, kas bez pārtraukuma darbojas kopš valsts dibināšanas.

Latvijas sūtņu un diplomātu cīņa par Latvijas valstiskuma atjaunošanu aizsākās jau drīz pēc Latvijas okupācijas un aneksijas 1940. gada jūnijā, turpmāko pusgadsimtu atgādinot pasaulei, ka Latvija nav zaudējusi de iure statusu. Latvijas diplomāti Rietumvalstīs bija vienīgie, kas bija rīcībspējīgas, taču ļoti ierobežotā apjomā, Latvijas amatpersonas laikā, kad valsts bija okupēta. Šajā laikā izšķirīgi rīkojās Latvijas Republikas sūtņi Kārlis Zariņš, Alfrēds Bīlmanis, Jūlijs Feldmans, Arnolds Spekke, Anatols Dinbergs un citi diplomāti, turpinot diplomātisko pārstāvniecību darbību Rietumvalstīs.

Īsi pirms Latvijas okupācijas, 1940. gada 17. maijā, Latvijas Republikas Ministru kabinets piešķīra Latvijas sūtnim Apvienotajā Karalistē K. Zariņam ārkārtējās pilnvaras ar tiesībām tās nodot tālāk Latvijas sūtnim Vašingtonā A. Bīlmanim,² kurš starpkara Latvijā bija ilggadējs Ārlietu ministrijas Preses nodaļas vadītājs, tad ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs PSRS (1932–1935), bet no 1935. gada oktobra – ASV.

Latvijas valsts okupācija diemžēl spilgti iezīmēja skaudro realitāti attiecībā uz Latvijas politiskās vadības rīcību neatkarības zaudēšanas gadījumā, jo visai Latvijas valdībai, tostarp ārlietu dienestam, nebija plāna darbam okupācijas apstākļos. Pat pēc Ministru kabineta piešķirtajām ārkārtējām pilnvarām K. Zariņam teju veselu mēnesi – līdz 17. jūnijam, nesekoja papildu instrukcijas no Latvijas valdības vai Ārlietu ministrijas par turpmāk ieņemamo nostāju vai konkrētiem uzdevumiem diplomātu tālākajai rīcībai. Tāpat nebija savlaicīgi domāts par trimdas valdības veidošanu, apdraudēto personu izglābšanu un diplomātiskiem protestiem okupācijas gadījumā. Latvijas valdība oficiālā paziņojumā nefiksēja okupācijas faktu, un Ārlietu ministrija neizteica diplomātisko protestu, kas vēlāk ievērojami sarežģīja Latvijas sūtņu situāciju Rietumvalstīs.³

Ārlietu ministrs Vilhelms Munters amatu atstāja 1940. gada 21. jūnijā, kad pie varas nāca PSRS sastādītā Augusta Kirhenšteina marionešu valdība. 25. jūlijā Valsts prezidents A. Kirhenšteins telegrāfiski aicināja K. Zariņu un citus sūtņus atgriezties Rīgā. Sūtņi atteicās atgriezties, un jūlija beigās sākās sūtņu atcelšana no amatiem sakarā ar nepakļaušanos. Padomju vara K. Zariņu un A. Bīlmani ne tikai atcēla no amatiem, pamatojoties ar disciplināriem pārkāpumiem, bet arī atņēma pilsoņa tiesības, konfiscēja īpašumus un kā valsts nodevējus izsludināja ārpus likuma. 1940. gada 8. augustā Latvijas PSR Ministru kabinets pieņēma lēmumu par Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību darbības izbeigšanu.⁴

Turpmāk Latvijas diplomātu iespējas bija ierobežotas, kas bieži vien pārvērtās par haotisku manevrēšanu starp dažādiem ārējiem spēkiem. Sūtņi, kuri palika Rietumos, rīkojās pēc saviem ieskatiem. Vienotu instrukciju trūkuma dēļ tikai daļa sūtņu sāka rīkoties savstarpējās vienošanās ceļā – viņi atteicās uzskatīt par saistošiem juridiskiem aktiem padomju valdības izdotos rīkojumus izbeigt darbību ārvalstīs, nodot pārstāvniecību arhīvus un pārējos īpašumus PSRS pārstāvniecībām attiecīgajās valstīs un nekavējoties atgriezties dzimtenē. Jau 1940. gada vasarā Latvijas valsts Eiropā zaudēja tās īpašumā esošos sūtniecības namus Berlīnē, Parīzē, Tallinā un Helsinkos. Vairāki sūtņi protestus neizteica un atdeva sūtniecības bez protestiem. Tika saglabātas sūtniecības ēkas Londonā un Ženēvā. Eiropā 1940. gada vasarā ar Latvijas Republikas diplomātiem attiecības uzturēja tikai Lielbritānija, Šveice un Vatikāns. Tikai Londonā un Vašingtonā visu okupācijas laiku darbojās Latvijas Republikas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības, bet īsu laiku sūtniecības Buenosairesā un Ženēvā (1940–1946), Riodežaneiro (1944–1961), diplomātiskā pārstāvniecība Madridē (1953–1959) un dažādos periodos daudzi konsulāti pasaulē, lai gan 1940. gada vasarā padomju iestādes formāli likvidēja 16 Latvijas sūtniecības un 194 konsulātus.

Latvijas sūtņu rīcība pēc Latvijas okupācijas

Neskatoties uz apstākli, ka Latvijas valdība publiski nefiksēja valsts okupācijas faktu, pamatojoties uz sūtņu ārkārtējām pilnvarām, sūtņi K. Zariņš un A. Bīlmanis jau pirmajos mēnešos pēc Latvijas valsts neatkarības zaudēšanas Rietumvalstu valdībām iesniedza Latvijas Republikas oficiālo nostāju Latvijas valsts un de iure turpināšanas jautājumā, tādējādi protestējot pret Latvijas okupācijas, aneksijas un inkorporācijas neatzīšanu. Vienlaikus viņi pauda aicinājumu Rietumvalstīm turpināt atzīt Latvijas Republiku de iure.

Latvijas sūtnis Londonā K. Zariņš 1940. gada 23. jūlijā iesniedza Lielbritānijas Ārlietu ministrijai adresētu memorandu, kurā norādīja, ka turpinās pārstāvēt Latvijas Republikas intereses, un kvalificēja PSRS rīcību Latvijā kā prettiesisku. K. Zariņš norādīja, ka Tautas Saeima, pievienojoties PSRS, pārkāpusi Satversmes 1. pantu, kuru iespējams grozīt tikai tautas nobalsošanas ceļā.⁵ Tāpat K. Zariņš pauda viedokli, ka lēmumu pievienoties PSRS nevar uzskatīt par brīvas un neatkarīgas valdības aktu, turklāt Tautas Saeimas vēlēšanās Latvijas pilsoņi nevarēja brīvi paust savu gribu. Šo viedokli Latvijas sūtnis pamatoja ar faktiem. K. Zariņš rakstīja: "Latvijas tauta ir smagi un drosmīgi cīnījusies par savu neatkarību, arī pret Padomju Krievijas karaspēku. Brīvības cīņu gars ir vēl joprojām dzīvs, un ikviens neieinteresēts novērotājs atzītu par neiespējamu to, ka latvieši pēc savas brīvas gribas upurētu viņu smagi izcīnīto un dārgi loloto neatkarību."⁶

Arī Latvijas sūtnis Vašingtonā A. Bīlmanis protestēja pret Latvijas pievienošanu PSRS, kas notikusi, pārkāpjot Satversmes 1., 76. un 77. pantu, ar brutāla spēka (brutal force) palīdzību. Papildus tam, kopš 1940. gada janvāra sūtniecības Vašingtonā Preses birojs A. Bīlmaņa vadībā izdeva Latvian Information Bulletin ar mērķi atgādināt par Latviju, bet pēc valsts okupācijas stiprināt valsts neatkarības atgūšanu de facto, informējot Rietumvalstis. A. Bīlmanis arī atbalstīja ASV Valsts departamenta izstrādāto plānu par Latvijas valsts noguldījumu koncentrāciju ASV centrālajā bankā – Federal Reserve System. Okupācijas gados Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības izmantoja savām vajadzībām šo noguldījumu procentus. Tādējādi tika nosargāti visi Latvijas aktīvi ASV bankās, kas arī pašlaik sastāda daļu no Latvijas valūtas rezervēm.⁷

A. Bīlmanis darīja visu iespējamo, lai Rietumu puslodē esošie Latvijas tvaikoņi netiktu izdoti PSRS, bet kara laikā kalpotu kā konvojkuģi ASV flotē. Piemēram, sūtniecībā Vašingtonā savas konsulārās lietas kārtoja astoņu latviešu kuģu komandas un daļa latviešu jūrnieku, kas strādāja uz ārzemju kuģiem. Sūtniecība uzņēmās šo kuģu konsulāro pārraudzību un īpašnieku interešu aizsardzību.

1940. gada 27. jūlija vēstulē Lielbritānijas Ārlietu ministrijai K. Zariņš norādīja, ka Latvija kļuvusi par nelikumīgas agresijas upuri, PSRS ir pārkāpusi ar Palīdzības paktu uzņemtās saistības, Tautas Saeimas vēlēšanas ir īstenotas piespiedu kārtā, ārvalsts bruņoto spēku klātbūtnē un augstu ārvalsts amatpersonu pārraudzībā, savukārt Tautas Saeimas lēmums par pievienošanos PSRS ir antikonstitucionāls.