1. Kā šajos krīzes apstākļos funkcionē Satversme? Vai Latvijas valsts varas orgāni darbojas efektīvi, pietiekami savstarpēji koordinēti un spēj īstenot savas funkcijas? Ja ir redzamas kādas konkrētas problēmas, lūdzu, nosauciet tās.

Satversme ietver prasību valstij turpināt labāko iespēju robežās pildīt savas funkcijas un risināt ārkārtējās situācijas radītos izaicinājumus. Satversme sniedz visas tam nepieciešamās norādes. Izaicinājums šajos krīzes apstākļos ir valsts varas atzaru spējā uzņemties Satversmes ietverto atbildību pilnībā un bez lieka normatīvisma īstenot savus pienākumus. Vienlaicīgi Satversmē ietvertais starpinstitucionālās lojalitātes princips prasa, lai, valsts varas atzariem sadarbojoties, tie netraucētu viens otram īstenot savu Satversmē ietverto atbildību, bet gan to sekmētu. Apsveicams ir konstitucionālo orgānu kopējais paziņojums, par to, ka valsts institūcijas savā darbībā pastiprināti koordinē savu darbību un savstarpēji sadarbojas, atturoties no juridiskā formālisma. Joprojām esam procesā, kurā mēģinām pielāgoties jaunajiem izaicinājumiem, ieviešot jaunus procesuālus un tehniskus risinājumus, kā arī mainot domāšanu par to, kā izmantot jau pieejamos rīkus un radīt jaunus, lai īstenotu Satversmē noteikto.

Trīs varas atzarus pārstāvošo konstitucionālo orgānu periodiska saziņa ir nepieciešama vienmēr, bet jo īpaši ārkārtējā situācijā, jo ar kopējo paziņojumu tomēr nepietiek. Latvijā kopumā triju valsts varas atzaru dialogs ir nepietiekams, bet šobrīd tā trūkums var traucēt efektīvāk pārvarēt krīzi. Izpildvaras pieņemtie ārkārtas pasākumi ietekmē arī tiesu varas spējas pildīt savu Satversmē nostiprināto kompetenci. Tas ir jāapzinās, un šajā gadījumā jo īpaši jātur prātā valsts trešās varas, proti, tiesu varas darbības specifika.

Kopumā uz ārkārtējo situāciju būtu jāskatās kā uz iespēju, jo tā skaidri parāda to, kas nav līdz galam sakārtots valsts varas īstenošanā un valsts pārvaldē. Izmantojot krīzes uzrādītās nepilnības, būtu jāveido plāns, ko sakārtot miera laikiem. Krīzes situācija labi parāda, ka līdz galam Satversmē noteiktais valsts modelis un ietvertie vispārējie principi lēmumu pieņemšanā nav tikuši saprasti, tādēļ krīzē uzrādītais ir jāuztver kā laba un nepieciešama skola.

2. Vai šī krīzes situācija liek domāt, ka būtu nepieciešami kādi institucionāli pārkārtojumi / Satversmes grozījumi / jauni normatīvo aktu veidi vai citi ilgtermiņa pasākumi, kas ļautu labāk pārvarēt šādas ārkārtējas situācijas?

Vienīgie pārkārtojumi, kas vēl arvien ir nepieciešami, ir saistīti ar drosmi, radošumu, iniciatīvu un Satversmē ietverto principu tādu izmantošanu, kas vērsti uz Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts ilgtspējīgu attīstību. Nav nepieciešams normativizēt katru jaunu situāciju. Ir jāspēj piemērot esošo Satversmi jauniem apstākļiem. Latvijai ir jāattīstās arvien spēcīgākā principu vadītā tiesiskā kultūrā, nevis normatīvismā balstītā kultūrā. Šī ārkārtējā situācija ir jāizmanto nevis kā solis atpakaļ jau pazīstamajā, bet jau noietajā valsts attīstības posmā, bet gan attīstošā un progresīvā nākotnes virzienā. Šī ir iespēja attīstīt Latvijas tiesisko kultūru. Jau šobrīd Satversme ir pietiekams un atbilstošs normatīvs iedrošinājums, lai katrs varas atzars spētu pats realizēt savas funkcijas un pildīt tekošos uzdevumus.

3., 4. Kā vērtējat priekšlikumu atjaunot Satversmes 81. pantu? Vai līdz šim pieņemtie normatīvie akti ārkārtējās situācijas risināšanai vai to piemērošanas prakse rada kādas konkrētas bažas par nesamērīgiem cilvēktiesību ierobežojumiem?

Satversmes tiesai visdrīzāk būs jāvērtē gan ar varas dalīšanas principu, gan ar pamattiesību ierobežojumu saistītas prasības, tādēļ nav iespējams tālāk detalizēti atbildēt uz šīs aptaujas 3. un 4. jautājumu. Jāatgādina, ka starptautiskie cilvēktiesību standarti nosaka, ka ārkārtas situācijā var ierobežot cilvēktiesības, bet šādam ierobežojumam ir jāatbilst absolūtas nepieciešamības testam. Tāpat jāpatur prātā, ka ir tādas cilvēktiesības, no kurām nav iespējamas nekādas atkāpes nekādos apstākļos.

5. Vai saredzat kādus krīzes laikā ieviestus risinājumus (normatīvo regulējumu, institūciju darba organizāciju vai citu pieredzi), kas ir tik veiksmīgi, lai tos paturētu arī pēc krīzes, situācijai normalizējoties?

Būtu jāatzīst, ka no demokrātiskas tiesiskas valsts virsprincipa izriet tiesu varas īstenotājiem tiesības un pienākums organizēt savas funkcijas atbilstoši Latvijas ilgtspējas mērķiem un vērtībām bez izpildvaras instrukcijām (competence competence).

Valsts amatpersonām un viedokļu līderiem būtu jāveicina tādas politikas īstenošana, kas spētu attīstīt Latvijas tiesisko kultūru tā, lai tā arvien spēcīgāk balstītos uz tiesību principiem, nevis normatīvismu. Augstāka tiesiskuma kultūra paģēr skaidru valsts varas atzaru līdzsvara–atsvara izpratnes atspoguļojumu ikvienā politikā.

Piemēram, krīzes laikā izgaismojās, ka Satversmes tiesai nepiemīt neatkarība pašai lemt par parlamenta piešķirtā finansējuma izmantošanu, lai nodrošinātu tiesas nepārtrauktu darbību ārkārtējā situācijā. Satversmes tiesai īpašā birokrātiskā procedūrā caur Tieslietu ministriju un Finanšu ministriju joprojām ir jāprasa atļauja Ministru kabinetam un Saeimas Budžeta komisijai, lai varētu izmantot atceltajām starptautiskajām konferencēm paredzēto finansējumu tehnisko līdzekļu iegādei, lai Satversmes tiesa spētu attālināti īstenot savu darbību šajos ārkārtas apstākļos.

Satversmes tiesas procesa digitalizēšana ir ieguldījums, ko būtu nepieciešams pilnveidot un attīstīt nākotnei, ieviešot drošu un pilnvērtīgu tiesas spriešanu attālināti, kas līdz šim nav ticis praktizēts Eiropas konstitucionālo tiesu vidē.