Publiskais iepirkums – vērtīgs instruments, lai iespējami efektīvā veidā sasniegtu projekta mērķi un īstenotu projektā paredzētās darbības. Atbilstošai iepirkuma norisei ir nozīme ne tikai godīgas konkurences nodrošināšanā starp tirgus dalībniekiem, bet arī pieejamo līdzekļu saimnieciskā izmantošanā. Turklāt, īstenojot iepirkumu atklātā, godīgā, caurskatāmā, objektīvā procedūrā, tiek pastarpināti nodrošināta cīņa pret korupciju un veicināta sabiedrības uzticība valsts pārvaldei. Optimāli veiktā iepirkumā līgumslēgšanas tiesības iegūst pretendents, kas piedāvā labāko produktu par labāko cenu, lai sasniegtu labāko rezultātu, tādējādi nodrošinot maksimālo ieguvumu sabiedrībai, kuras intereses īsteno pasūtītājs.

Nenoliedzami, publiskais iepirkums ir gana sarežģīts mehānisms ar apjomīgu un niansētu regulējumu un pienākumiem, kas pasūtītājam jāievēro. Ja iepirkuma priekšmeta definēšana, korektu prasību izvirzīšana vai piedāvājumu izvērtēšanas aspekti ir jomas, kas salīdzinoši bieži tikušas skartas kompetento iestāžu skaidrojumos, tad interešu konflikts kā iepirkuma regulējumā ietilpstošs institūts nereti tiek atstāts novārtā. Diemžēl nepilnības interešu konflikta novēršanā pasūtītājam var maksāt dārgi, jo, konstatējot interešu konfliktu Eiropas Savienības (turpmāk – ES) fondu¹ līdzfinansēta projekta iepirkumā, piemērojama finanšu korekcija 100 % apmērā, proti, 100 % apmērā tiek samazināts konkrētā iepirkuma līguma izdevumu segšanai paredzētais ES fondu līdzfinansējums. Šī raksta mērķis ir skaidrot interešu konflikta regulējumu un aktuālo interpretāciju, kas tiek piemērota, vērtējot, vai konstatējams interešu konflikta normu pārkāpums, kā arī šāda pārkāpuma ietekmi uz ES fondu līdzfinansēta projekta izdevumu attiecināmību.

1. Interešu konflikta normas publiskā iepirkuma regulējumā

ES tiesību sistēma publiskā iepirkuma jomā vēsturiski veidota, lai nodrošinātu uzņēmumu vienlīdzīgas iespējas konkurēt ES vienotajā tirgū, ievērojot nediskriminācijas, vienlīdzīgas attieksmes, pārredzamības principus.² Šie pamatprincipi būtībā nav tikuši mainīti, tomēr, lai sasniegtu ES stratēģiskās politikas mērķus, viens no 2014. gada publiskā iepirkuma reformas uzdevumiem bija sekmēt godprātību un vienlīdzīgu attieksmi.³ "Jaunās paaudzes" publiskā iepirkuma direktīvas,⁴ kas pieņemtas 2014. gadā, paredz striktus noteikumus procedūru caurskatāmības nodrošināšanai, lai samazinātu krāpšanas un korupcijas riskus un sekmētu vienlīdzīgu attieksmi. Tādi Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvas 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (turpmāk – Iepirkuma direktīva)⁵ pamatprincipi kā pārredzamība, vienlīdzīga attieksme un atklāta konkurence nodrošina atvērtu tirgu un sekmē publisko līdzekļu efektīvu izlietojumu taisnīguma apstākļos. Interešu konflikts šo taisnīgumu un godīgu konkurenci izkropļo. Tādēļ Iepirkuma direktīvā tiek uzsvērts pasūtītāja pienākums izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai novērstu minēto iepirkuma procedūras izkropļojumu. Interešu konflikts ir jānovērš, ieviešot atbilstošus kontroles mehānismus, kā arī jāidentificē un jākoriģē interešu konflikta situācijas.

Iepirkuma direktīva interešu konfliktu definē⁶ kā situāciju, kad pasūtītāja personāla locekļiem, kas iesaistīti iepirkuma procedūras rīkošanā vai var ietekmēt šīs procedūras iznākumu, ir tieša vai netieša finansiāla, ekonomiska vai cita veida personiska ieinteresētība, ko var uzskatīt par tādu, kas kompromitē viņu objektivitāti un neatkarību iepirkuma procedūras kontekstā.