Atsākoties izglītības iestādēs klātienes mācībām pēc skolēnu rudens brīvlaika, daudziem vecākiem¹ un bērniem ir radies jautājums par šāda mācību procesa atbilstību un nepieciešamību, raugoties uz strauji pieaugušo ar Covid-19 infekciju sirgstošo personu skaitu. Bērniem un vecākiem, baudot rudens brīvdienas aiz valsts robežām, būtu jāņem vērā, ka šobrīd pašizolācija nav jāievēro, atgriežoties tikai no četrām valstīm, kas nav ārpus ES/EEZ un Apvienotās Karalistes.² Šā brīža ar Covid-19 inficēto personu statistika ir augstāka par pavasarī piedzīvoto, kad izglītības programmu apguve tika noteikta attālinātā režīmā. Pēc rudens brīvlaika tūkstošiem bērnu ir devušies atpakaļ uz izglītības iestādēm, arī bērni pirmskolas izglītības iestādēs turpina apgūt pirmsskolas izglītības programmu klātienē. 2020. gada 24. oktobrī pacientu kopējais skaits vecuma grupās no 0 līdz 9 un no 10 līdz 19 gadiem ar apstiprinātu Covid-19 infekciju bija 793.³ Lai arī minētajā skaitā nav atsevišķi izdalīti izglītojamie un aktīvie pacienti, saprotams, ka skaits nav mērāms desmitos un inficēto gadījumu, salīdzinot ar pavasari, ir vairāk. Izprotot sabiedrības, vecāku un bērnu bažas par iespējamām veselības sekām, bērniem uzturoties vienā telpā ik dienu (bez maskas), minētais jautājums ir izvērtējams, ņemot vērā dažādus aspektus, un tas nebūt nav nedz viegli, nedz viennozīmīgi atbildams. Bērnu un vecāku tiesības un intereses, pienākums rūpēties par sevi un saviem tuviniekiem, aizsargāt bērna tiesības, izglītības obligātums, tiesības uz veselības aizsardzību un sabiedrības intereses ir tikai daļa no jautājumiem, kas izvērtējami šā brīža situācijā.

1. Izglītības procesa nodrošināšana

Kā paredz 2020. gada 13. oktobrī valdībā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi "Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai"",⁴ no 2020. gada 26. oktobra līdz 30. oktobrim izglītības iestādēs pamatizglītības un vidējās izglītības programmu apguve 7.–12. klasē notiks attālināti. Mācības klātienē minētajā laikā turpinās īstenot sociālās korekcijas izglītības iestāde "Naukšēni", un nosacījums par attālinātām mācībām neattiecas uz profesionālās izglītības iestādēm.⁵

Kā skaidrojusi Izglītības un zinātnes ministrija, skolām sadarbībā ar savu dibinātāju⁶ ir iespējams izvēlēties A (klātienes), B (daļēji attālinātu) vai C (attālinātu) mācību modeli, kā arī šos modeļus nepieciešamības gadījumā operatīvi mainīt.⁷ Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumu Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai"⁸ 27.1. apakšpunkts paredz, ka izglītības iestādēs izglītības procesu daļēji vai pilnībā var īstenot attālināti, lai nodrošinātu distancēšanās iespēju. Piemēram, koplietošanas telpās, kā arī organizējot izglītojamo plūsmu. Vienlaikus vispārējās izglītības iestādēs mācības attālināti var īstenot vienīgi 7.–12. klasē. Tā, piemēram, no pagājušās nedēļas 47 Rīgas skolas strādās pēc A modeļa – īstenos mācības klātienē, 41 skola pēc A un B modeļa – mācības klātienē un daļēji attālināti, 19 skolas strādās pēc B modeļa – mācības daļēji attālināti, savukārt viena skola strādās pēc C modeļa jeb attālināti.⁹

Līdz ar to izglītības iestāde nodrošināt mācības attālināti var vienīgi 7.–12. klasēm (tai skaitā pēc 30. oktobra), savukārt 1.–6. klases izglītojamiem mācības attālināti atbilstoši šā brīža spēkā esošajam regulējumam¹⁰ nav realizējamas.

Līdzās Latvijas Republikas Satversmes¹¹ 112. pantā noteiktajām tiesībām uz izglītību, minētais pants nosaka arī to, ka pamatizglītība ir obligāta. Vienlaikus saskaņā ar Vispārējās izglītības likuma 20.¹ pantu bērniem no piecu gadu vecuma pirmsskolas izglītības programmas apguve ir obligāta. Arī Izglītības likuma¹² 4. pants paredz, ka no piecu gadu vecuma ir obligāta bērnu sagatavošana pamatizglītības ieguvei un pamatizglītības iegūšana vai pamatizglītības iegūšanas turpināšana līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. Līdz ar to izglītojamiem¹³ nav izvēles iespējas apgūt vai neapgūt pirmskolas un pamatskolas programmu atbilstoši valstī noteiktajai izglītības sistēmai. Savukārt atbildība par to, lai bērns iegūtu obligāto izglītību, ir vecākiem (personām, kas realizē aizgādību).¹⁴

2. Kas ir bērns, un kādi ir bērna pienākumi

Bērnu tiesību definīcija izriet no pamatidejām, kuras nosaka Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Deklarācijas atsevišķā pantā, kas veltīts bērniem, ir noteikts, ka "mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību". Atzīstot bērnu vienlīdzīgās tiesības uz visām brīvībām, kas pasludinātas deklarācijā, starptautiskā kopiena atzīst papildu palīdzības un atbalsta nepieciešamību bērniem.¹⁵ Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību konvencija nosaka, ka par bērnu tiek uzskatīts ikviens cilvēks, kas nav sasniedzis 18 gadu vecumu, ja vien saskaņā ar attiecīgiem tiesību aktiem pilngadība neiestājas agrāk. Tās preambula uzsver nepieciešamību veltīt bērniem īpašas rūpes, vienlaikus paturot prātā Bērnu tiesību deklarācijā teikto, ka bērni ir fiziski un garīgi vēl nenobriedušas būtnes un tāpēc viņiem vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība.

Arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma¹⁶ 2. pants, nosakot likuma uzdevumu, ietver redakcionāli līdzīgu uzstādījumu, proti, likuma uzdevums ir noteikt bērna tiesības, brīvības un to aizsardzību, ņemot vērā, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība. Par bērnu ir uzskatāma persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.¹⁷

Savukārt gādības nepieciešamību apliecina arī Latvijas Republikas Civillikuma 177. pantā noteiktais, ka līdz pilngadības sasniegšanai (līdz astoņpadsmit gadu vecumam vai citos likumā noteiktos izņēmuma gadījumos) bērns ir vecāku aizgādībā – vecākiem ir tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Ar rūpēm saskaņā ar minēto pantu cita starpā saprotot gan aprūpi un uzraudzību – uzturēšanu (t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, kopšanu, izglītošanu un audzināšanu), gan rūpes par bērna paša drošību.

Līdz ar to var pieņemt, ka bērns ir nepilngadīga, aizgādībā esoša, fiziski un intelektuāli nenobriedusi persona, kurai nepieciešama īpaša aizsardzība un gādība un kuras tiesību aizsardzību primāri nodrošina bērna vecāki.¹⁸

Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību konvencijas preambulā ir uzsvērts jautājums attiecībā uz bērnu, ģimeni un sabiedrību kopumā. Proti, bērniem jābūt pilnīgi sagatavotiem patstāvīgai dzīvei sabiedrībā, un ģimenes locekļiem ir jāsaņem nepieciešamā aizsardzība un atbalsts, lai tā varētu pilnīgi uzņemties sabiedrības uzticētos pienākumus. Līdz ar to bērns, tā tiesības un pienākumi ir aplūkojami savstarpēji saistītas sistēmas ietvaros – bērns, bērna vecāki un sabiedrība (valsts). Nenoliedzami, būtiska vieta šajā sistēmā ir izglītības iestādei, kas līdzās vecāku pienākumam veic mācību un audzināšanas darbību.¹⁹

Arī Bērnu tiesību aizsardzības likums izdala atsevišķi divus bērna pienākumu veidus – pienākumus mājās un pienākumus pret sabiedrību,²⁰ ar pēdējo saprotot arī pienākumu mācīties atbilstoši savai fiziskajai un garīgajai attīstībai²¹ un pienākumu sargāt savu veselību.²² Līdz ar to bērna pienākums mācīties un pienākums sargāt savu veselību ir pienākums pret sabiedrību. Arī Izglītības likums nosaka pienākumu izglītojamiem neapdraudēt savu un citu personu veselību, drošību un dzīvību, kā arī tiesības uz dzīvībai un veselībai drošiem apstākļiem izglītības ie­stādē.²³ Proti, bērnam (izglītojamam) izglītības sistēmas ietvaros ir jāapgūst spēja kā sociāli atbildīgai personai ievērot citu personu tiesības, vienlaikus realizējot savu pienākumu atturēties no attiecīgu darbību veikšanas.

Pieņemot, ka pienākums sniedz citai personai atbilstošu prasījumu un ietver personas pārliecību par darbības nepieciešamību, pamatojoties uz morālo un juridisko atbildību,²⁴ jautājums par vecāku primāro lomu bērna tiesību aizsardzībā nav aplūkojams, neievērojot sabiedrības intereses.

3. Vai vecāki var iebilst un ļaut izglītojamam neapmeklēt izglītības iestādi

Bērnu tiesību aizsardzības mērķis ir nodrošināt bērna drošību, veselības un dzīvības maksimālu aizsardzību, sevišķi ārkārtas situāciju laikā.²⁵ Lai arī ārkārtējā situācija visā valsts teritorijā tika noteikta līdz 2020. gada 9. jūnijam, bērna tiesību aizsardzības mērķi nav atcelti, tāpat kā bērna neatņemamās tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību.²⁶ Tiesības uz veselības aizsardzību ir Latvijas Republikas Satversmē noteiktās pamattiesības, un tās piemīt ikvienam, tai skaitā arī bērniem. Vienlaikus vecāku un bērnu tiesības tiek aizsargātas no valsts konstitucionālā līmenī,²⁷ tai skaitā, nosakot pienākumu ikvienam rūpēties par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem.²⁸

Lai arī bērna tiesību aizsardzība ir valsts politikas sastāvdaļa un valsts un pašvaldības organizē un kontrolē bērna tiesību aizsardzību visā valsts teritorijā,²⁹ kā jau minēts iepriekš, primārā atbildība un pienākums pret bērnu un sabiedrību bērnu tiesību aizsardzības kontekstā un realizēšanā ir vecākiem. Pastāv uzskats, ka nacionālajā līmenī (tostarp konstitucionālajā līmenī) bērnu tiesības joprojām atrodas attīstības stadijā un joprojām tiek meklēti risinājumi pieaugušo autonomijas no valsts iejaukšanās un bērnu tiesību līdzsvarošanai.³⁰ Tomēr bērna tiesību pamata principam nevajadzētu tikt mainītam vai apšaubītam, proti, visām darbībām attiecībā uz bērnu prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses.³¹ Līdz ar to sabiedrībai, vecākiem, bērniem un izglītības iestāžu darbiniekiem būtu jābūt drošiem un pārliecinātiem, ka valsts un pašvaldību iestādēs šā brīža apstākļos, organizējot mācības klātienē, prioritāri tiek nodrošinātas bērna tiesības un intereses, ievērojot, apsverot un samērojot visus iespējamos aspektus, tai skaitā tiesības uz izglītību, veselības aizsardzību un pilnvērtīgu attīstību.

Ņemot vērā, ka bērns (izglītojamais) ārpus izglītības iestādes kontaktējas ne tikai ar savas mājsaimniecības locekļiem (piemēram, izmantojot sabiedrisko transportu, veikalā un citās publiskās vietās) un uz bērnu līdz 13 gadu vecumam nav attiecināms pienākums lietot sejas masku,³² iespējamība un risks kontaktēties ar Covid-19 infekciju sirgstošām personām pastāv jebkurā gadījumā. Izglītojamie izglītības iestādē neatrodas slēgtā sistēmā, tie turpina veikt dažādas ikdienas aktivitātes arī ārpus skolas (neraugoties uz to, ka, piemēram, interešu izglītība klātienē ir liegta, tāpat kā pasākumi, kas saistīti ar bērnu izklaidi, u.c. ierobežojumi³³), attiecīgi nākamajā dienā atgriežoties izglītības iestādē.

Baidoties palaist jaunāko klašu izglītojamos uz mācību stundām klātienē bija aktuāls jautājums daudziem vecākiem, vēl nebeidzoties rudens brīvlaikam. Lai arī vecāku primārais uzdevums būtu nodrošināt savu bērnu tiesību aizsardzību (t.sk. tiesības uz izglītību un izglītības obligātumu), gan arī ikviena cita bērna tiesību aizsardzību, vecāku subjektīvs izvērtējums par iespējamiem riskiem, raugoties no normatīvo aktu regulējuma viedokļa puses, nav tik optimistisks. Lai arī vecāku lēmums būtu racionāli izprotams gan no morālā un ētiskā, gan vecāku atbildības puses (it sevišķi, ja bērnam ir hroniskas veselības problēmas), lēmums izglītojamo nelaist uz izglītības iestādi var rezultēties ar juridiskām sekām.

Proti, jautājums ir par to, kā izglītības iestādes raudzītos uz šādu vienpersonisku vecāku lēmumu, ņemot vērā, piemēram, spēkā esošos Ministru kabineta noteikumus Nr. 89 "Kārtība, kādā izglītības iestāde informē izglītojamo vecākus, pašvaldības vai valsts iestādes, ja izglītojamais bez attaisnojoša iemesla neapmeklē izglītības iestādi".³⁴ Ja izglītojamais nav apmeklējis izglītības iestādi un vairāk nekā trīs mācību dienas nav apguvis pirmsskolas izglītības programmu un izglītības iestādei nav informācijas par neierašanās iemeslu vai iemesls nav uzskatāms par attaisnojošu, izglītības iestādei nekavējoties Valsts izglītības informācijas sistēmā ir jāievada informāciju par izglītojamā kavējumiem un to iemesliem (ja tie ir zināmi), kā arī rīcību to novēršanai. Līdz ar to trīs dienas ir maksimālais dienu skaits, ko vecāki savas izvēles vai citu apstākļu dēļ var pieļaut, lai neiestātos iepriekš minētās sekas. Savukārt, ja ir pamatotas aizdomas, ka pārkāptas tā izglītojamā tiesības, kas bez attaisnojoša iemesla neapmeklē izglītības iestādi, izglītības iestādei par to jāinformē pašvaldības kompetentās iestādes. Savukārt, ja pašvaldības kompetentajām iestādēm konstatēto tiesību pārkāpumu nav izdevies novērst, izglītības iestādei par minēto tiesību pārkāpumu jāinformē Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Tādējādi vecāku (kuri primāri atbild par bērna tiesību aizsardzību) lēmums liegt bērnam apmeklēt izglītības iestādi, ja tas nesaskanētu ar valstī noteikto izglītības sistēmu un kārtību, ir pakļauts zināmam riskam un iespējamām sekām.

Līdz ar to bērns kā fiziski un intelektuāli nenobriedusi persona ir apveltīts ne tikai ar tiesībām, bet arī pienākumiem, tai skaitā attiecībā uz sabiedrību. Savukārt vecāku loma, realizējot vecāku pienākumu un nodrošinot bērnu veselības aprūpi, izglītošanu un audzināšanu, ir samērojama ar sabiedrības interesēm, valstī noteiktajiem ierobežojumiem un izglītības sistēmu kopumā. Vecāku personīga, subjektīva izvēle bērnu laist uz izglītības iestādi ir ierobežota, jo spēkā esošais tiesiskais regulējums paredz bērnu tiesību aizsardzības iestāžu iesaistīšanos gadījumos, ja izglītojamais bez attaisnota iemesla neapmeklē izglītības iestādi. Līdz ar to, lai arī kāds mācību modelis tiktu ieviests turpmāk (klātienes, attālināts vai daļēji attālināts), neapšaubāma ir nepieciešamība to pielāgot atbilstoši sabiedrības vajadzībām, ievērojot visu iesaistīto pušu tiesības un intereses.

Raksts tapis, pamatojoties uz autores 2020. gada februārī Latvijas Universitātes 78. Starptautiskā zinātniskā konferencē (Tiesību teorijas un vēstures sekcija) lasīto referātu, attīstot tēzes šā brīža kontekstā.