Latvijā pirms trīs gadiem tika ieviesta Eiropas Savienības Zaudējumu atlīdzināšanas direktīva,¹ kuras mērķis ir atvieglot personas, kura cietusi no konkurences tiesību pārkāpuma, iespējas pieprasīt zaudējumu atlīdzību no pārkāpēja. Civilprocesa likumā vesela nodaļa veltīta speciālajiem noteikumiem lietās par zaudējumu atlīdzināšanu par konkurences tiesību pārkāpumiem.² Arī Konkurences likumā ir atsevišķa nodaļa par konkurences tiesību piemērošanu civilprasībās,³ un Konkurences padome pēc katras skaļākas karteļa lietas publiski aicina cietušos piedzīt zaudējumus. Tomēr prasības par konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā nodarītu zaudējumu piedziņu Latvijā joprojām ir reta parādība.

Galvenais iemesls varētu būt tāds, ka trūkst tiesu prakses, kas iedrošinātu cietušos investēt līdzekļus prasības celšanā. Ir ļoti maz veiksmes stāstu – zaudējumu piedziņas tiesvedības, kas rezultējušās ar vērā ņemamu mantisku atlīdzinājumu. Turklāt tās pašas ir vai nu ilgušas gadiem, vai arī noslēgušās ar pušu izlīgumu. Neskatoties uz speciālajiem noteikumiem Civilprocesa likumā un Konkurences likumā, ir daudz pagaidām neskaidru juridisku jautājumu, kas neizbēgami rodas, gatavojot prasības pieteikumu.

Šajā rakstā iezīmēti vairāki neskaidrie jautājumi, kuru atrisinājumu varētu sniegt Ekonomisko lietu tiesas prakse.