CPL grozījumi vienlaikus paredz izmaiņas saistībā ar Saeimā nesen pieņemto Dzīvojamo telpu īres likumu,¹ saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas un personu un mantas izlikšanas no telpām kārtībā un nosaka tiesas rīcību kļūdaini iemaksātu tiesāšanās izdevumu gadījumā. Raksta mērķis ir iepazīstināt ar svarīgākajiem normatīvā regulējuma grozījumiem un to iespējamo ietekmi uz tiesvedību.

Piebilstams, ka CPL grozījumi aptver arī ilgi gaidītos uzlabojumus civilprocesuālajā pagaidu aizsardzībā pret vardarbību, saskaņā ar kuriem tiesa varēs uzlikt atbildētājam pienākumu iziet kursus vardarbīgas uzvedības mazināšanai. Detalizētāks ieskats grozījumos CPL attiecībā uz izmaiņām pagaidu aizsardzības pret vardarbību regulējumā sniegts žurnāla "Jurista Vārds" 2021. gada 30. marta numurā,² līdz ar to šajā rakstā tie netiks aplūkoti.

Grozījumu nepieciešamība un problēmas, kuru risināšanai tie izstrādāti

Satversmes 92. pants noteic, ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā". Tiesības uz taisnīgu tiesu attiecas uz visu tiesvedības procesu, tostarp efektīvu tiesas aizsardzības nodrošināšanu līdz galēja nolēmuma spēkā stāšanās brīdim. Tas nozīmē, ka no tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet valsts pienākums nodrošināt tiesā īstenojamus un efektīvus pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ko prasītājs var izmantot pret savu tiesību aizskārēju.

CPL grozījumi ir izstrādāti ar mērķi ieviest vispārīgu un uz visiem civiltiesiskajiem strīdiem attiecināmu pagaidu aizsardzības regulējumu, tādējādi radot priekšnoteikumus efektīvākai personas tiesību aizsardzībai tiesā līdz brīdim, kad stāsies spēkā galīgais nolēmums lietā. Vienlaikus grozījumi paredz izmaiņas esošajā prasības nodrošināšanas regulējumā, to padarot efektīvāku, – tiek noteikts prasītāja obligāts pienākums naudas prasījumos nodrošināt iespējamos atbildētāja zaudējumus.

Pagaidu aizsardzības institūta mērķis ir sniegt pagaidu risinājumu, kas noregulē strīdus tiesiskās attiecības līdz lietas galīgai izlemšanai. Tādējādi pagaidu aizsardzība ir viens no taisnīgas tiesas jēdziena elementiem un ir nesaraujami saistīts ar tiesību aizsardzības efektivitāti.

Kā zināms, no lietas nonākšanas tiesvedībā līdz galīgā nolēmuma spēkā stāšanās brīdim var paiet samērā ilgs laiks, tādējādi personai, kura vēlas panākt kāda pienākuma izpildi, neatkarīgi no prasības pamatotības nereti ir jāgaida līdz tiesvedības noslēgumam visās trīs tiesu instancēs vairākus gadus.

Taču laika gaitā kādas problēmas risinājums var zaudēt aktualitāti vai var būt par vēlu labot nodarīto netaisnību.

Līdz grozījumu spēkā stāšanās brīdim CPL pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļus pieļāva vien dažās atsevišķu kategoriju lietās (piem., pagaidu aizsardzības lietās pret vardarbību), savukārt prasības nodrošināšana ir piemērojama tikai mantiska rakstura prasībās, tādējādi vairāku kategoriju lietās līdzšinējais regulējums neparedzēja nekādu pagaidu noregulējumu līdz lietas izskatīšanas pabeigšanai – ne pagaidu aizsardzību, ne prasības nodrošināšanu.

Pagaidu aizsardzības regulējuma trūkums īpaši bija jūtams servitūtu, goda un cieņas aizskāruma lietās, datu aizsardzības pārkāpumu, dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu apstrīdēšanas lietās, lietās, kas skar izlikšanu no mājokļa patvarības vai konkrēta veselības un dzīvības apdraudējuma gadījumā, darba strīdu lietās. Tāpat pagaidu aizsardzība var būt nepieciešama citos civiltiesiska rakstura strīdos – gan strīdos, kas izriet no ilgstošām saistībām (piemēram, īres tiesiskās attiecības), gan mantojuma dalīšanas lietās, gan strīdos par lietas atprasīšanu, piemēram, patapinājuma tiesiskajās attiecībās.

Piemēram, servitūtu lietās personai var ilgstoši (līdz lietas izskatīšanas pabeigšanai trīs tiesu instancēs) būt liegta jebkāda pieeja nekustamajam īpašumam vai dzīvesvietai. Šajā gadījumā par efektīvu pagaidu aizsardzības līdzekli līdz brīdim, kad stājas spēkā galējs nolēmums, var kalpot tiesas noteikts aizliegums atbildētājam veikt noteiktas darbības, piemēram, likt šķēršļus piekļuvei nekustamajam īpašumam.