Pierādījumi, to veidi un īpašības

Tiesas uzdevums ir izšķirt tiesisko strīdu, piemērojot atbilstošas tiesību normas. Lai piemērotu tiesību normas, tiesai ir jānoskaidro un jānovērtē lietas izspriešanai būtiskie faktiskie apstākļi – tādi apstākļi, no kā var būt atkarīgs novērtējums saskaņā ar eventuāli piemērojamām tiesību normām.¹ Faktiskie apstākļi tiek noskaidroti un pārbaudīti ar pierādījumu un pierādīšanas līdzekļu palīdzību (faktiskā sastāva veidošana).²

Administratīvā procesa likums (turpmāk – APL) pierādījumus definē kā ziņas par faktiem.³ Sīkāks pierādījumu iedalījums APL nav regulēts. Praksē visbiežāk sastopams pierādījumu dalījums tiešajos un netiešajos pierādījumos.⁴ Ar tiešiem pierādījumiem saprotamas ziņas par pierādāmā fakta esību vai neesību, savukārt ar netiešiem pierādījumiem saprotamas daudznozīmīgas ziņas, kas var attiekties gan uz pierādāmo faktu, gan uz citiem blakus apstākļiem.⁵ Procesa dalībnieki nereti kļūdaini uzskata, ka netieši pierādījumi nav pietiekami, lai pierādītu kādu faktu. Tomēr Senāts skaidri norādījis, pirmkārt, ka faktus var pierādīt ar saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu,⁶ otrkārt, ka secinājumi, kas izdarīti uz netiešu pierādījumu kopuma pamata, nav atzīstami par pieņēmumiem.⁷ Turklāt noteiktos gadījumos tieši pierādījumi nemaz nepastāvēs, līdz ar to attiecīgu apstākļu noskaidrošanai ir jāvērtē visi lietā iegūtie netiešie pierādījumi to kopsakarā.⁸

Tāpat praksē ir sastopams pierādījumu dalījums izšķirošos un papildinošos. Šim dalījumam ir praktiska nozīme, vērtējot jautājumu par attiecīgo pierādījumu pieejamību procesa dalībniekiem.⁹ Procesa dalībniekiem jānodrošina iespēja iepazīties un izteikties par izšķirošiem pierādījumiem (tādiem, kas varētu ietekmēt sprieduma rezultātu).

Ikvienam pierādījumam, kas tiek izmantots faktu pamatošanai, ir jāatbilst visām pierādījumu īpašībām – tam ir jābūt attiecināmam, pieļaujamam un ticamam. Ja tiek konstatēts trūkums kādā no šīm pierādījumu īpašībām, ar konkrēto pierādījumu nevar pamatot faktus, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā.¹⁰

Pierādījumu pārbaude

Juridiskajā literatūrā norādīts, ka pierādījumu pārbaude ir to analīze un pētīšana, satura noteikšana, salīdzināšana ar citiem pierādījumiem, pierādījumu "kvalitātes" noteikšana. Pierādījumu pārbaude ir to novērtēšanas sākotnējais posms.¹¹ Šajā posmā tiek vērtēta iesniegto pierādījumu attiecināmība un pieļaujamība.¹²

Attiecināms ir tāds pierādījums, kam ir tiesiska nozīme lietas izspriešanai. No APL 151. panta izriet, ka tikai un vienīgi tiesa var noteikt, kādi pierādījumi ir nozīmīgi lietā būtisko faktisko apstākļu noskaidrošanai.¹³ Tiesa nav saistīta ar procesa dalībnieku viedokli par pierādījumu attiecināmību. Tiesai ir pienākums nodrošināt efektīvu tiesas procesu, tostarp pieņemot tikai lietā nozīmīgus pierādījumus un sekojot līdzi tam, lai procesa dalībnieki savas procesuālās tiesības izmantotu godprātīgi.

Pierādījuma attiecināmību nosaka tā saikne ar pierādīšanas priekšmetu jeb pierādāmajiem faktiem.