Vārda brīvība vairāk nekā jebkura no cilvēka tiesībām simbolizē pilsoņu un politisko tiesību savstarpējo atkarību – vārda brīvība pieder gan pie pilsoņu, gan politiskajām tiesībām.¹ Vārda brīvības vērtība un nozīme Latvijas sabiedrībā spilgti izgaismojās atmodas laikā, kad Padomju Sociālistisko Republiku Savienības īstenotā cenzūra vairs nespēja noslēpt melus par okupācijas režīma pastrādātajiem noziegumiem un noslāpēt valsts neatkarības atjaunošanas alkas. Pilsoņu nebaidīšanās paust savu viedokli, tostarp tādu, kas atšķiras no vairākuma viedokļa, politiskās varas kritika, preses brīvība, patiesības un sabiedrības attīstības ceļu meklējumi diskusiju ceļā raksturo ne tikai vārda brīvību kā vērtību, bet arī demokrātiju. Vārda brīvība var patiesi pastāvēt tikai demokrātiskā politiskajā iekārtā. Vienlaikus Satversmē ietvertās tiesības uz vārda brīvību ir attiecināmas ne tikai uz pilsoņu informētu līdzdalību valsts politikā. Tiesības brīvi paust savas domas, piekļūt citu personu paustajai informācijai un atklāti diskutēt ir nepieciešams priekšnoteikums katra indivīda autonomijai, pašizaugsmei un attīstībai. Tāpat tiesības uz vārda brīvību aptver mākslinieciskās izteiksmes brīvību un pat komerciālu reklāmu.

Vārda brīvība ir neatņemama demokrātijas sastāvdaļa, tādēļ demokrātiskās valstīs vārda brīvības vērtība ir pašsaprotama. Diskusijas sabiedrībā pamatā notiek par šo tiesību saturu un robežām, valsts pienākumiem. Līdzīgi kā jebkura brīvība, arī vārda brīvība nevar pastāvēt bez atbildības. Tai var būt milzīga ietekme uz suverēnu un tā pieņemtajiem lēmumiem, kā arī ikviena indivīda dzīvi. Ar vārda brīvību var aizskart cilvēka godu un cieņu, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, pārkāpt diskriminācijas aizliegumu un citas Satversmē aizsargātas vērtības. Apzināti manipulējot ar sabiedrībai pieejamo informāciju, var ietekmēt pilsoņu izvēli vēlēšanās vai radīt augsni kādas sabiedrības grupas dehumanizācijai un genocīdam. Kā teicis kāds vēsturnieks: "Aušvice netika uzcelta no ķieģeļiem, bet no vārdiem." Tādējādi vēsture ir pierādījusi, ka vārda brīvība var tikt izmantota arī kā ierocis demokrātijas graušanai. Tik dažāda daba ir šīm Satversmes 100. pantā aizsargātajām tiesībām. Tādēļ vārda brīvības īstenošana ir saistīta ne tikai ar tiesībām, bet arī atbildību par mūsu publiski teikto vai citādi pausto.

Domājot par vārda brīvības saturu un tvērumu, jāapzinās, ka vārda brīvība nav pašmērķis, bet tiesības, kas ir pakārtotas fundamentālu Satversmē ietverto principu un vērtību aizsardzībai, tostarp Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts un cilvēka cieņas aizsardzībai. Satversme atšķirībā no, piemēram, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 7. panta² vai Lietuvas Republikas konstitūcijas expressis verbis neparedz, ka noteikti izteikumi varētu būt ārpus vārda brīvības tvēruma.³ Tādēļ pat izteikumi, kas, piemēram, kurina naidu pret kādu sabiedrības daļu, no Satversmes 100. panta šķietami netiek izslēgti. Satversmes 100. panta izstrādātāji gan nebija iecerējuši pārņemt Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijas pirmā labojuma filozofiju, pasludinot vārda brīvību par teju absolūtām tiesībām. Līdzīgi kā vairumā Eiropas demokrātiju Satversmes 116. pants ļauj ierobežot vārda brīvību, lai aizsargātu citas, ne mazāk svarīgas Satversmē ietvertās vērtības, ja konkrētie ierobežojumi atbilst samērīguma principam.

Šajā gadsimtā vārda brīvība ir saskārusies ar jauniem apdraudējumiem. 20. gadsimta 90. gados radītais sapnis par to, ka internets radīs globālu vārda brīvības pasauli, kurā nebūs nepieciešami nekādi ierobežojumi, ir izsapņots. Totalitāro un autoritāro režīmu centieni cenzēt informāciju un apklusināt režīmam alternatīvus informācijas avotus joprojām ir un būs aktuāli. Taču 21. gadsimta sākums ir būtiski mainījis vidi, kurā ikviens no mums saņem informāciju vai publiski pauž viedokli. Demokrātiskās sabiedrības diskusijas ir pārcēlušās uz digitālo vidi. Turpina pieaugt tā sabiedrības daļa, kura informāciju saņem nevis no tradicionāliem plašsaziņas līdzekļiem – preses, radio un televīzijas, bet gan no sociālajiem tīkliem un interneta platformām, kurās ikviens sabiedrības loceklis var uzrunāt lielu cilvēku skaitu. Mediji un žurnālisti vairs nav vienīgie informācijas vārtsargi. Auditorijas samazinājums vājina tradicionālos plašsaziņas līdzekļus un to iespējas īstenot sabiedrības sargsuņa funkcijas, informējot sabiedrību par tai būtiskiem jautājumiem. Savukārt jaunajiem spēlētājiem nereti primāri ir komerciāli mērķi, nevis mediju ētikas un atbildīgas žurnālistikas principu ievērošana.

Vārda brīvības īstenošana 21. gadsimtā nav saistīta tikai ar demokrātiski leģitimētu institūciju pieņemtajiem lēmumiem, bet arī ar privātu globālo sociālo tīklu izvēli atļaut vai aizliegt konkrētos izteikumus. Sociālo tīklu mērķis ir peļņa, un, ja vārda brīvība kļūst tikai par instrumentu peļņas gūšanai, tā zaudē savu dziļāko jēgu un būtību, kādēļ demokrātiskā sabiedrībā mēs piešķiram šīm tiesībām īpašu aizsardzību. Satversmes 100. pantā ietvertais cenzūras aizliegums nav tiešā veidā attiecināms uz sociālajiem tīkliem. Taču tas uzliek pienākumu valstij rīkoties, lai mēs nepazaudētu vārda brīvību tādu, kādu to bija iecerējuši Satversmes izstrādātāji un kādu līdz šim to esam baudījuši. Tādēļ vārda brīvības īstenošana vairs nevar tikt saistīta tikai ar valsts neiejaukšanos, kā tas bijis vēsturiski, bet arī ar nepieciešamību iejaukties, novēršot informācijas monopolu veidošanos un uzliekot pienākumu, tostarp sociālajiem tīkliem, izstrādāt un praksē ievērot skaidrus un caurskatāmus noteikumus vārda brīvības ierobežošanai.

Mūsdienu informācijas laikmetā ir arī daudzkārt pieaudzis ikvienam pieejamās informācijas apjoms. Patiesas informācijas un dezinformācijas nošķiršana prasa no ikviena sabiedrības locekļa lielākas prasmes, nekā tas bijis vēsturiski. Dezinformācijas apzināta izplatīšana sociālajos tīklos apdraud demokrātiju gan tieši, ietekmējot pilsoņu izvēli vēlēšanās, gan netieši – vājinot uzticību sabiedrībā valsts demokrātiskām institūcijām un plašsaziņas līdzekļiem. Savukārt tā saukto informācijas burbuļu veidošana sociālajos tīklos mazina vārda brīvības tradicionālo lomu demokrātiskā sabiedrībā, tostarp Džona Stjuarta Milla ideju, ka, uzklausot atšķirīgus viedokļus un runājot citam ar citu, atklātu diskusiju ceļā varam nonākt pie efektīvākiem valsts pārvaldes risinājumiem. Dzīvojot informācijas burbuļos, varam vienu rītu pamosties kā Robinsons Krūzo uz vientuļas salas un runāt paši ar sevi vai, pārnesot šo situāciju uz mūsdienu sociālo tīklu vidi, diskutēt un lasīt tikai to personu viedokļus, kas domā tāpat kā mēs.

Demokrātiska politiskā iekārta nevar pastāvēt bez vārda brīvības. Tādēļ ir svarīgi apzināties sociālo tīklu radītos apdraudējumus vārda brīvībai un meklēt tiesiskos risinājumus, lai arī jaunajā informācijas vidē tiktu ievēroti no Satversmes 100. panta izrietošie principi un tiktu saglabāta vārda brīvības būtība demokrātiskā tiesiskā valstī. Mēs esam neatgriezeniski pazaudējuši privātumu, vismaz tādā izpratnē, kādā šīs tiesības līdz šim esam sapratuši. Ja negribam pazaudēt arī vārda brīvību, ir laiks rīkoties.