Pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar valsti. ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15. pantā ir paredzēts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz pilsonību un nevienam cilvēkam nedrīkst patvaļīgi atņemt pilsonību vai liegt tiesības mainīt pilsonību.² Valstīm ir suverēnas tiesības pašām noteikt savu pilsoņu loku, kā arī kārtību, kādā notiek personu atzīšana un uzņemšana pilsonībā. Pilsonim nav jāveic nekādas speciālas darbības,³ lai šo statusu saglabātu. Vienlaikus starptautiskās tiesības neliedz valstīm nacionālajos normatīvajos aktos paredzēt pilsonības zaudēšanas gadījumus un iemeslus. Tomēr valstu rīcības brīvību šajos gadījumos ierobežo starptautisko tiesību prasība nerīkoties patvaļīgi un nepieļaut situāciju, ka valsts rīcības rezultātā persona kļūst par bezvalstnieku. Patvaļības nepieļaujamība nozīmē, ka pilsonības zaudēšanas iemesliem ir jābūt pamatotiem un iepriekš definētiem nacionālajos normatīvajos aktos. Bezpavalstniecības nepieļaujamības prasība nozīmē, ka valsts drīkst akceptēt personas atteikšanos no pilsonības vai atņemt personai pilsonību vien gadījumos, kad personai jau ir vai viņai ir garantēta citas valsts pilsonība vai pilsonībai pielīdzināms tiesisks statuss.