Sacīkstes principa pamatizpausmes ir ietvertas Civilprocesa likuma¹ (turpmāk – CPL) 10. pantā, akcentējot līdzās citām darbībām pierādījumu iesniegšanu, pārbaudi un novērtēšanu. Civillieta nav iedomājama bez pierādījumiem, kurus ir iesniegušas strīda puses. Gan tiesību doktrīnā, gan judikatūrā sacīkstes princips tiek attiecināts uz lietas dalībniekiem, vienlaikus uzsverot, ka tiesa vai tiesnesis lietas izskatīšanā saglabā objektivitāti un neitralitāti.

Tomēr šie apgalvojumi nav tik viennozīmīgi un pieļauj zināmus izņēmumus. Tiesību doktrīnā ir nostiprinājies viedoklis, ka pušu sacīkste civillietās klasiskā izpratnē nozīmē, ka strīdā pušu tiesiskās attiecības tiesa izspriež tikai uz to pierādījumu pamata, kurus iesniegušas pašas puses. Savukārt tiesas un citu lietas dalībnieku iniciatīva un aktivitāte līdzās pušu sacīkstei pieļaujama tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams patiesības noskaidrošanai lietā, laika un procesuālo līdzekļu ekonomijas nolūkos, tiesvedības paātrināšanai lietā.² No šīs atziņas izriet, ka sacīkstes princips ir prioritārs, bet tiesai un arī citiem lietā esošajiem lietas dalībniekiem ir tiesības veicināt tiesvedības procesa mērķu sasniegšanu noteiktā, likumā atrunātā apjomā, iejaucoties pušu sacīkstē. Tādējādi pušu sacīkste kā primāra domstarpību noskaidrošanas un risināšanas forma var tikt ietekmēta, ja procesā piedalās trešās personas un citi lietas dalībnieki, kuri ir apveltīti ar noteiktām procesuālām tiesībām, iesniegt pierādījumus, paskaidrot, vērtēt un iebilst. Nereti šo citu lietas dalībnieku tiesību realizācija būtiski ietekmē pušu sacīksti un domstarpību risināšanas sākotnēji nospraustās robežas un pašu pušu vēlmi atklāt domstarpību saturu plašāk lietas izskatīšanas procesa gaitā.