Reputācija atbilstoši Komerclikuma¹ 18. pantam ietilpst kapitālsabiedrības uzņēmumā kā saimniecisks un nemateriāls labums, ko kapitālsabiedrība var izmantot komercdarbības veikšanā.² Reputācija kapitālsabiedrībai ir viens no svarīgākajiem labumiem (vērtībām), kas veido ne tikai tās tēlu un prestižu, bet arī tiešā veidā ietekmē kapitālsabiedrības atpazīstamību, finanšu rādītājus un klientūru.³ Minētais apliecina, ka reputācijai ir būtiska loma kapitālsabiedrības ikdienas funkcionēšanā, komercdarbības veikšanā un pastāvēšanā.⁴ Reputācija veido daļu no kapitālsabiedrības identitātes.⁵ Tādēļ atzīstams, ka reputācija ir kapitālsabiedrības nemantiskais aktīvs un reputācija vispārīgi uzskatāma par tiesiski aizsargājamu interesi.⁶ Un šajā rakstā tiks sniegta atbilde uz to, kas ir uzskatāma par kapitālsabiedrības reputāciju un kāds ir tās civiltiesiskās aizsardzības tiesiskais pamats.

1. Kapitālsabiedrības reputācija

1.1. Reputācijas jēdziens

Senāts savā praksē ir analizējis likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem"⁷ normas. Konkrētā likuma 7. panta piektajā daļā expressis verbis ir noteikts, ka aizliegts publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu. No tā izriet, ka likumdevējs jēdzienu "gods" ir attiecinājis uz juridiskās personas reputāciju.⁸

Tas, ka juridiskās personas kontekstā būtu precīzāk runāt par juridiskās personas reputāciju, nevis godu, ir meklējams arī likumdevēja izdotajos normatīvajos aktos. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma⁹ 8. pantā, kā arī Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma¹⁰ 11. pantā likumdevējs expressis verbis ir nodalījis nemantisko kaitējumu fiziskajai personai, kas inter alia var izpausties kā goda un cieņas aizskārums, un juridiskajai personai, kas inter alia var izpausties kā juridiskās personas darījumu reputācijas aizskārums. Tātad ir saskatāma likumdevēja vēlme nodalīt fiziskās personas godu no juridiskās personas reputācijas.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā ir vērtējusi atšķirību starp fiziskās personas godu un juridiskās personas reputāciju Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas¹¹ (turpmāk – Eiropas Cilvēktiesību konvencija) kontekstā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir uzsvērusi, ka pastāv atšķirība starp juridiskās personas komerciālo reputāciju un fiziskās personas kā sabiedrības locekļa sociālo reputāciju (godu). Ja sabiedrības loceklim, aizskarot tā godu, var tikt ietekmēta tā cieņa, tad juridiskajai personai šādas morālās dimensijas nav. Šo atšķirību var izteiktāk pamanīt, ja valstij piederoša kapitālsabiedrība vai valsts iestāde atsaucas uz savas reputācijas aizsardzību.¹²

Tātad no minētā izriet šādi secinājumi. Pirmkārt, juridiskās personas kontekstā ir pareizāk runāt par tās reputāciju, jo tai trūkst morālās dimensijas, lai varētu runāt par tās godu (reputācijas saturiskā izpratne). Otrkārt, atbilstoši Augstākās tiesas Senāta judikatūrai vārds "gods" ir sinonīms vārdam "reputācija" (jēdzieniskā izpratne).

Ņemot vērā minēto, kāds tad ir reputācijas jēdziens atbilstoši Augstākās tiesas Senāta un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei? Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse nedod konkrētu atbildi uz to, kas tieši ir uzskatāma par reputāciju jēdzieniskā izpratnē, lai gan tās praksē ir analizēts reputācijas institūta saturs (iepriekš norādītā fizisko personu goda un juridisko personu reputācijas nošķiršana).