Bērnībā vēlējāties kļūt par mežsardzi vai vetārsti, lai palīdzētu dabai un dzīvniekiem. Tomēr kļuvāt par juristi, un daudz esat veltījusi tam, lai palīdzētu cilvēkiem.

Bērnībā ir savi identitātes meklējumi ar tiem līdzekļiem, kas tajā vecumposmā ir pieejami. Ceļš kā mērķtiecīgu sakarību virtene dažkārt liek domāt par to, ka tur, augšā, ir kāda acs, kas seko līdzi, un roka, kas vada. Šobrīd arī manā īpašumā ir cienījams un mīļš mežs, kuru sargāju, esmu pabeigusi kursus par meža apsaimniekošanu un turpinu pilnveidot savu izglītību mežsaimniecībā. Ar vetārstiem cieši saskaros, rūpējoties par savu suni Lakiju un saistībā ar jautājumiem, kas skar dzīvnieku aizsardzību. Tāpēc varu teikt, ka manas bērnības sapņu projekcijas ir absolūti piepildījušās.

Studiju laikā Latvijas Policijas akadēmijā strādājāt Rīgas Centrālcietumā par uzraudzi. Vai šī pieredze ietekmēja turpmāko profesionālo interesi?

Jurisprudencē gan nonācu no filoloģijas studijām. Tur, mācoties gramatiku, iemācījos rakstīt, bet, studējot literatūru, iemācījos domāt, kas man vēlāk jurisprudencē ārkārtīgi palīdzēja. Kad sāku studēt juristos, tā vēl bija Iekšlietu ministrijas akadēmija, kas tikai vēlāk pārtapa par Latvijas Policijas akadēmiju.

Studiju laikā varējām pieteikties izraudzītajai specializācijai, taču biju tā kā nedaudz aizballējusies un nokavēju šo pieteikšanos. Kad jau nonācu līdz sarakstiem, man pateica, ka ir pieejama vairs tikai cietumu specializācija. Dažreiz lietas notiek vienkārši, un tevi tā augstāko spēku roka noliek tajā vietā, kur tu gribi būt. Tas bija laiks, kad mūsu cietumus vēl apsargāja brūkošās Padomju Savienības armija, un šis kontingents bija ļoti raibs. Tāpēc atjaunotā Latvija savos iekšējos resursos meklēja, ar ko to papildināt. Atskatoties uz to laiku, jāsaka – ja nebūtu tur nonākusi, iespējams, ka mums valstī šobrīd nebūtu arī Valsts probācijas dienesta, jo cilvēki, kurus tolaik satiku, un manas domas, idejas un secinājumi vēlāk ļoti noteica to, kādas būs manas profesionālās ievirzes. Tas noveda pie tā, ka 2001. gadā pēc toreizējās tieslietu ministres Ingrīdas Labuckas uzaicinājuma kopā ar komandu ķēros pie Valsts probācijas dienesta izveides. Tas arī lielā mērā izrietēja no jaunā Krimināllikuma iedzīvināšanas praksē, kas bija izaicinājumu pilns process. Smēlāmies ārvalstu pieredzi, iesaistījāmies dažādos projektos, un tas aizveda arī līdz resocializācijas sistēmas izveidei, kādu to šobrīd pazīstam.

Ja atskatos uz posmu no 1998. gada līdz pat 2004. gadam, tas bija ļoti augstas un lielas gan juridiskās domas, kas ir sodu izpildē, gan arī tīri cilvēciskās atdeves turbulences laiks, kam izgājām cauri. Domāju, ka mēs to paveicām visdrīzāk labi. 2004. gadā Londonā arī saņēmu Nacionālā likumpārkāpēju vadības dienesta balvu par Latvijas valsts probācijas dienesta idejas īstenošanu praksē, un to man pasniedza karalienes Elizabetes II meita princese Anna.

Rezumējot jāsaka, ka varbūt tas, ko cilvēks dara un domā, noved viņu noteiktās situācijās un vietās, kur viņam ir iespēja darīt labāko, ko viņš spēj.

Vienmēr esat īpaši iestājusies tieši par bērnu tiesību un dzīvnieku aizsardzību.

Jebkurā sabiedrībā ir tādas grupas, kuras ir gan jāaizsargā, gan jāvar vadīt. Tās ir grupas, kuras vienas vai otras pazīmes dēļ, varētu teikt, ir ievainojamas. Un aizsargāt vajag gan bērnus, gan dzīvniekus, gan mežus, un cienīt cilvēkus, kas atšķiras no mums. Tāpat kā jāvar pieņemt un prast menedžēt lietas, kas attiecas uz cilvēkiem, kuri pārkāpj likumu. Tajā pašā laikā mums nez kādēļ visu laiku ir problemātiski šos cilvēkus aizsargāt un cienīt – runājam par to, ka bērniem ir par daudz tiesību, bet dzīvnieki ir vergi un privātīpašums, kuriem nav tiesību uz kvalitatīvu dzīvi. Daudziem arī mežs ir tikai koki, lai gan mežs ir dzīvība. Mēs "zāģējam" visu un visus skaidās ar savām asajām mēlēm un aizspriedumiem, kas rodas no bailēm, un esam nelaimīgi šajā visā. Šeit ir tas lauks, kurā redzu, ka mums ir jāsadodas rokās.

Saistībā ar ieguldījumu Civilās savienības likumprojekta izstrādē nesen esat saņēmusi LGTB Latvijas kopienas piešķirto balvu "LGTB HERO 2023". Ko jums tā nozīmē?

Ir jāciena cilvēki, kuri atšķiras no mums, kā, piemēram, LGTB kopiena. Mūsu ceļš kā nācijai ir iemācīties sevi cienīt un mīlēt, ražot cieņu un mīlestību, tikai tad mums būs tāda pasaule, kurā gribas mosties ik rītu.

Ļoti bieži sociālajos medijos dalāties ar "Jurista Vārda" saturu. Kāpēc, jūsuprāt, ir vērtīgi lasīt "Jurista Vārdu"?

Tas, ko "Jurista Vārds" šobrīd dara, – uzsūc zināšanas, satiek cilvēkus, fiksē notikumus un veicina analīzi. "Jurista Vārds" veido doktrīnu un Latvijas valsts juridisko mantojumu, un to nevar aizpildīt individuāli cilvēki ar savām monogrāfijām, ar ārvalstīs publicētām publikācijām, pat ja akadēmiskā vidē tās tiek vērtētas augstāk. Jau sen "Jurista Vārds" vairs nav tikai žurnāls, bet tā ir misija, lai veidotu Latvijas juridisko domu, to fiksētu un no tā radītu mantojumu.