Latvijas Republika 1992. gada 14. maijā ir pievienojusies Apvienoto Nāciju organizācijas (turpmāk – ANO) Bērnu tiesību konvencijai¹(turpmāk – Konvencija), kas nozīmē, ka Latvija kā dalībvalsts ir uzņēmusies saistības ievērot un praksē piemērot Konvencijā ietvertos bērnu tiesību principus un citas tiesību normas. Konvencijā ietvertās bērna tiesības ir pilngadību nesasniegušas personas cilvēktiesības, kas formulētas, ņemot vērā šīs personas vecumu un briedumu.

ANO bērnu tiesību komiteja uzsvērusi, ka Konvencijas kontekstā valstīm par savu uzdevumu jāuzskata konkrētu juridisku pienākumu izpilde attiecībā pret ikvienu bērnu un bērnu cilvēktiesību īstenošanu nedrīkst uzskatīt par labdarības aktu, ar kuru bērniem tiek piešķirti noteikti labumi.²

Konvencija balstās uz četriem vispārējiem principiem, kas ietverti tās 2. pantā (diskriminācijas aizliegums), 3. pantā (bērna labākās intereses), 6. pantā (tiesības uz dzīvību, izdzīvošanu un attīstību) un 12. pantā (tiesības paust savu viedokli). Šie panti ir cieši saistīti gan ar citām Konvencijas normām, gan savstarpēji – saturiski un procesuāli. Starp tajos ietvertajiem principiem nosacīti var izšķirt divus materiālos (2. un 6. pants) un divus procesuālos (3. un 12. pants). Īpaši jāuzsver 12. panta saikne ar 3. pantu: bērna labāko interešu noskaidrošana un īstenošana pēc būtības nav iespējama bez bērna tiesībām paust viedokli un tikt sadzirdētam.

Pēc būtības tiesības paust savu viedokli, kas sākotnēji tika iestrādātas Konvencijā, praktiskās piemērošanas rezultātā ir ģenerējušas “līdzdalības jēdzienu”, lai gan Konvencijas 12. pantā šis termins nav izmantots. Šis termins ir attīstījies un šobrīd tiek plaši izmantots, lai raksturotu pastāvošus procesus, kas ietver informācijas apmaiņu un tāda dialoga uzturēšanu bērnu un pieaugušo starpā, kura pamatā ir abpusēja cieņa un kurā bērni var uzzināt, kādā veidā gan viņu, gan pieaugušo viedoklis tiek ņemts vērā un veido šo procesu rezultātu.³

Šajā publikācijā analizēts līdzdalības jēdziena saturs, tā izpratne un piemērošana praksē. Pirmkārt, autores ieskatā, līdzdalība ir pilnībā neizmantots resurss, lai gan tās efektīva īstenošana varētu dot būtisku ieguldījumu gan tiesību aktu jaunradē, gan šo tiesību aktu piemērošanas praksē.

Otrkārt, bērnu līdzdalība lēmumu, tiesiskā regulējuma un politikas plānošanas dokumentu pieņemšanā, kas skar vai var skart bērnu intereses, veicina bērnu izpratni par attiecīgajiem jautājumiem un palielina iespēju, ka ieguldītie laika un cilvēkresursi tiks izmantoti efektīvi: lēmumi tiks pildīti, tiesību akti – ievēroti un izprasti, bet politikas instrumenti sasniegs plānotos rezultātus. Līdzdalības process ar aktīvu un kopīgu visu pušu iesaisti vairo savstarpējo cieņu, iekļaušanu un izpratni, kā arī sekmē atbildīgu rīcību ceļā uz kopīgi formulēto mērķi.

Šīs publikācijas uzdevums nav sniegt hrestomātisku izklāstu par līdzdalību; tās mērķis ir “atvērt durvis” uz jēdzienu, rosināt lasītāju iedziļināties, saredzēt tā praktisko darbību un potenciālu, izmantojot ilustratīvus piemērus.

1. Līdzdalības jēdziens un tā būtība

Lai arī Konvencijas 12. pantā līdzdalības jēdziens nav izmantots, tas plaši tiek izmantots Eiropas Padomes (turpmāk – EP) rekomendācijās. Piemēram, EP Ministru komitejas ieteikumā Nr. CM/Rec(2012)2 dalībvalstīm par bērnu un jauniešu līdz 18 gadu vecumam līdzdalību I daļā ir ietverta līdzdalības definīcija. Saskaņā ar to līdzdalība nozīmē, ka (1) indivīdiem un indivīdu grupām ir tiesības, (2) līdzekļi, telpa, iespēja un attiecīgā gadījumā atbalsts brīvi paust savu viedokli, (3) tikt uzklausītiem un dot savu ieguldījumu to lēmumu pieņemšanā, kas viņus skar, (4) pievēršot pienācīgu uzmanību viņu viedoklim atbilstoši vecumam un brieduma pakāpei. Turklāt II daļā tiek uzsvērts, ka bērna vai jaunieša tiesībām brīvi paust savu viedokli nav vecuma ierobežojuma. Un tas faktiski nozīmē, ka bērns viedokli var paust neatkarīgi no sava vecuma (šim jautājumam atkārtoti uzmanība tiks pievērsta kontekstā ar briedumu un spēju formulēt viedokli).

Ja ņem vērā to, kas ietverts Konvencijas 12. pantā, tad ir jānodrošina, lai ikvienam bērnam, kas ir spējīgs formulēt savu viedokli, būtu tiesības brīvi to paust visos jautājumos, kas viņu skar, turklāt bērna viedoklim jāpievērš pienācīga uzmanība atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei (pirmā daļa), un tāpēc bērnam tiek dota iespēja tikt uzklausītam jebkādā ar viņu saistītā tiesvedībā un administratīvā procesā vai nu tieši, vai ar pārstāvja vai attiecīgas iestādes starpniecību, ievērojot attiecīgās valsts tiesību aktu procesuālās normas (otrā daļa).