Ģimenes tiesību strīdos bērna labāko interešu princips tradicionāli tiek aplūkots kā materiāltiesisks kritērijs.¹ Tas tiek izmantots, lemjot par bērna dzīvesvietu, aizgādības tiesībām, saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, uzturlīdzekļiem un citiem ar bērnu saistītiem jautājumiem. Tomēr bērnu tiesību aizsardzības attīstība gan starptautiskajās tiesībās, gan Latvijas normatīvajā regulējumā liek šo principu uztvert plašāk. Bērna labākās intereses nav tikai gala nolēmuma kritērijs. Tās ir arī procesa organizācijas standarts.

Šis aspekts īpaši aktualizējas situācijās, kurās bērns faktiski dzīvo pie viena no vecākiem, atsakās atgriezties pie otra vecāka, pauž bailes vai norāda uz iespējamu fizisku vai emocionālu vardarbību, bet process virzās lēni vai izteikti formāli. Šādos gadījumos tiesai un citām institūcijām nav vienkāršs uzdevums. No vienas puses, bērna teiktais nav mehāniski jāpieņem kā galīgi pierādīts fakts. Neviens vecāks nedrīkst tikt atzīts par vardarbīgu tikai tādēļ, ka šāds apgalvojums ir izteikts. No otras puses, bērna paustas bailes, kategoriska atteikšanās atgriezties un atkārtotas norādes uz iespējamu vardarbību nevar tikt uztvertas kā parasts vecāku konflikta elements vai procesuāli neērts apstāklis, kuru var atlikt līdz galīgajam spriedumam.

Šāds gadījuma modelis rada ne tikai faktisku, bet arī tiesisku jautājumu: vai bērna labāko interešu princips Latvijas civilprocesā darbojas arī procesa organizācijā? Vai tas ietekmē to, cik ātri tiek virzīta blakus sūdzība, cik samērīgi tiek noteikti termiņi procesuālo trūkumu novēršanai, cik rūpīgi tiesa pārbauda bērna pausto viedokli un vai pagaidu noregulējums atbilst bērna aktuālajai faktiskajai situācijai? Vai arī bērna labākās intereses dažkārt paliek tikai pareiza, bet deklaratīva atsauce nolēmuma motīvu daļā?

Raksta pamatā ir tēze, ka bērna labākās intereses civilprocesā nav tikai gala nolēmuma kritērijs. Tās ir procesuāls pienākums, kas prasa no tiesas un citām iesaistītajām institūcijām organizēt procesu savlaicīgi, samērīgi un ar īpašu rūpību. Šis pienākums jo īpaši aktualizējas bērnu tiesību lietās, kurās pastāv norādes uz iespējamu vardarbību, bērna drošības apdraudējumu vai bērna kategorisku atteikšanos īstenot saskarsmi vai atgriezties pie viena no vecākiem.

Raksta mērķis nav apgalvot, ka bērna viedoklis katrā gadījumā ir izšķirošs. Raksta mērķis ir pamatot, ka bērna viedoklis un iespējamie drošības riski civilprocesā prasa kvalitatīvu procesuālu reakciju. Tādēļ bērna labāko interešu princips analizējams ne tikai kā materiāltiesisks kritērijs, bet arī kā procesuāls standarts, kas ietekmē lietas izskatīšanas ātrumu, procesuālo trūkumu novēršanas samērīgumu, bērna viedokļa izvērtēšanu, riska pārbaudi un pagaidu noregulējuma saturu.

Bērna labākās intereses kā tiesību norma, nevis deklarācija

Bērna labāko interešu princips nav tikai morāls, audzinošs vai sociālās politikas apsvērums, bet saistošs tiesību princips ar normatīvu saturu.² Bērnu tiesību doktrīnā pamatoti uzsvērts, ka Bērnu tiesību konvencijā ietvertās bērna tiesības ir bērna cilvēktiesības, kuru īstenošana nav uzskatāma par labdarības aktu, bet gan par konkrētu juridisku pienākumu izpildi attiecībā pret ikvienu bērnu.³ Šādu izpratni nostiprina Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta pirmā daļa, kas noteic, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras, kā arī šā panta otrā daļa, saskaņā ar kuru visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas, citas fiziskās vai juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri jānodrošina bērna tiesības un intereses.⁴ Tādējādi bērna labāko interešu princips nav tikai gala nolēmuma materiāltiesisks kritērijs, bet arī procesuāls standarts, kas prasa bērna tiesības un intereses ņemt vērā visā ar bērnu saistītās lietas gaitā.

Šis regulējums ir būtisks divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, likumdevējs bērna labāko interešu principu attiecina ne tikai uz nolēmumiem, bet arī uz “visām darbībām” attiecībā uz bērnu. Otrkārt, šis pienākums tieši attiecas arī uz tiesām un citām tiesībaizsardzības iestādēm. Tādējādi bērna labākās intereses ir jāņem vērā ne tikai tad, kad tiesa taisa galīgo spriedumu, bet arī tad, kad tā lemj par pagaidu noregulējumu, virza procesuālos dokumentus, nosaka termiņus, pieprasa bāriņtiesas ziņas, lemj par bērna uzklausīšanu vai vērtē, vai lietā pastāv drošības risks.

ANO Bērnu tiesību konvencijas 3. panta pirmā daļa līdzīgi paredz, ka visās darbībās attiecībā uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm.