Vai, šogad godinot profesoru Dītrihu Andreju Lēberu (1923–2004) viņa 100. dzimšanas dienā, drīkst viņa vārdu salikt kopā ar Pēteri Ivanoviču Stučku¹ (1865–1932)?

No vienas puses, demokrātiskas, tiesiskas un humānas Vācijas un Latvijas pilsonis ar Rīgas lielpilsoņu ģimenes fonu, starptautisko un cilvēktiesību aizstāvis un viens no Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas koncepcionāliem domātājiem.

No otras puses – Kangara simbols Latvijas vēstures naratīvā, Padomju Savienības netiesiskās sistēmas teorētiskais pamatlicējs, Ļeņina līdzgājējs, pirmais Padomju Krievijas tieslietu tautas komisārs un 1919. gadā Latvijas Padomju valdības priekšsēdis, atbildīgs par boļševiku režīmu, revolucionāriem tribunāliem, koncentrācijas nometnēm, bada katastrofu un tūkstošiem nevainīgu upuru tikko dzimušajā Latvijas valstī.² Vecākā paaudze varbūt pat vēl atceras Stučkas pieminekli tajā vietā, kur bija plānots uzcelt pieminekli Staļiņam, tikai pāris metrus no Rīgas pils, Pils laukumā. Kad Lēbers 1923. gadā piedzima Rīgā, atmiņas par Latvijas pilsoņu karu un Stučkas sarkano teroru vēl bija svaigas, un varbūt tieši šīs atmiņas 16 gadus vēlāk, 1939. gadā, motivēja Lēbera ģimeni piedalīties vācbaltiešu izceļošanā, glābjoties no Latvijas padomju okupācijas vienu gadu vēlāk.

Marksists, viens no padomju tiesību teorijas pamatlicējiem un padomju tiesu sistēmas izveidotājiem Pēteris Stučka (1865–1932) joprojām ir no Latvijas juristiem starptautiski zināmākais vārds.