Sporta diplomātija izmanto sporta universālo pievilcību, lai veicinātu starptautiskās attiecības un kultūras izpratni. Šajā rakstā aplūkots, kā starptautiskās sporta tiesības veido pamatu šādiem diplomātiskiem centieniem, nodrošinot, ka sports kalpo kā tilts starp valstīm, nevis kaujas lauks.

Sporta diplomātijai ir bagāta vēsture, kas aizsākās jau antīkajās olimpiskajās spēlēs, kuras veicināja mieru starp karojošām valstīm. Mūsdienās tā ietver virkni pasākumu, sākot ar valsts sponsorētiem sporta pasākumiem un beidzot ar masu kustībām. Mūsdienu sporta diplomātijas ainavu veido starptautiskās sporta tiesības, kas ietver starptautiskus līgumus un vienošanās, kuri veicina šos centienus. Galvenie sporta diplomātijas pamatprincipi ir atspoguļoti Olimpiskajā hartā, kas veicina mieru ar sporta starpniecību, un Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcijās par sportu attīstībai un mieram.¹

Tādi vērienīgi sporta pasākumi kā Olimpiskās spēles un FIFA Pasaules kauss ir spilgti sporta diplomātijas piemēri, kas nodrošina neitrālu pamatu valstu sadarbībai. Šie notikumi, kā arī divpusējās un daudzpusējās sporta apmaiņas programmas² ievērojami veicina diplomātiskos centienus, uzturot dialogu un sadarbību starp valstīm.

Tomēr sporta diplomātija saskaras arī ar tādiem izaicinājumiem kā politiskā iejaukšanās, boikoti un ētikas jautājumi, dopinga lietošana un korupcija. Neraugoties uz šiem šķēršļiem, sporta diplomātijas ietekme var būt liela. Te jāmin konkrēti piemēri.

• Pingponga diplomātija: 70. gados ASV un Ķīnas galda tenisa mači palīdzēja atkausēt attiecības Aukstā kara laikā.
• Kriketa diplomātija: Kriketam ir bijusi liela nozīme spriedzes mazināšanā starp Indiju un Pakistānu.