1. Tauta kā valsts pazīme pašnoteikšanās tiesību ietvaros

Lai dibinātu valsti, ir jāpastāv apstākļu kopumam ar četrām pazīmēm – pastāvīgi iedzīvotāji (tauta), noteikta teritorija, valsts vara jeb suverēna vara un spēja stāties attiecībās ar citām valstīm, kā tas izriet no Montevideo konvencijas. Šī raksta ietvaros tauta kā valsts pazīme definēta – tādi iedzīvotāji, kas ir ilgtermiņa rezidenti konkrētajā teritorijā, kuriem raksturīga kopīga kultūra, valoda, teritorija, vēsture, etniskā identitāte, tāpat arī ekonomiskā dzīve un vērtības.² Šāda definīcija ir izvēlēta, ņemot vērā citas esošās "tautas" definīcijas literatūrā, kuras ir par šauru, lai aptvertu vairākas pašnoteikšanās tiesībām raksturīgas nianses, tādēļ autors vairākas no definīcijām ir savienojis un pēc nepieciešamības paplašinājis. No tā izriet arī tautas labprātīga vēlme vienoties un dzīvot valstī, kas aizsargā tās tiesības. Vienlaikus, no pašnoteikšanās tiesību prizmas raugoties, jāteic, ka starptautiskajās tiesībās tautas jēdziens nav skaidri definēts.³

2. Teritoriālās integritātes un pašnoteikšanās tiesību konflikts

Katru valsti raksturo gan tās tauta, gan teritorija. Realitātē, lai nodrošinātu mieru pasaulē un vismaz noteiktu kārtību, valstīm ir jāatzīst savstarpējās robežas. Tomēr starptautisko tiesību sistēma saistībā ar pašnoteikšanās tiesībām pieļauj dažādas atkāpes.

Teritoriālās integritātes principa saistīšanu ar suverenitāti var uztvert kā valstu pienākumu neiejaukties citas valsts iekšējās darbībās. Arī ANO Starptautiskā tiesa lietā Frontier Dispute⁴ secināja, ka teritoriālā integritāte ir loģisks politiskās suverenitātes turpinājums. Teritoriālās integritātes principu varētu raksturot kā skaidri noteiktu, visiem saprotamu un praksē stingri nostiprinātu – par piemēru minot Aukstā kara laikā vērojamo valstu robežu stabilitāti. Tomēr teritoriālās integritātes princips savā būtībā nemaz nav absolūts. Teritoriālo integritāti var vājināt arī valsts politiskā vadība, ja tai nav intereses valsti saglabāt, kā tas bija gan Padomju Savienībā, gan Dienvidslāvijā.

Tikmēr pašnoteikšanās tiesības var raksturot kā cilvēktiesības stiprinošas un plurālismu atbalstošas. Tās sevī ietver prasību tautai un citām valstīm pēc teritoriālās integritātes ievērošanas, tiesiskuma un suverenitātes nepārkāpšanas.⁵ Pašnoteikšanās tiesību saturu var uzzināt no ANO Starptautiskās tiesas nolēmumiem, kā arī starptautiskiem dokumentiem, kuri plašāk aprakstīti raksta 3. nodaļā. Tā kā pret tautu, kura izmanto pašnoteikšanās tiesības, valsts nevar izmantot spēku,⁶ tas jau nonāk praktiskā pretrunā ar teritoriālo integritāti. Proti, valsts nevar efektīvi aizsargāt savas robežas pret potenciālām izmaiņām.