Ievads

Starptautiskā tiesa (the International Court of Justice, turpmāk – ICJ) nekad nav bijusi vienīgā starptautisko tiesību piemērotāja Hāgā. ICJ, tāpat kā tās priekštece, mājvietu dala ar Miera pils īsteno iemītnieku – Pastāvīgo šķīrējtiesu (the Permanent Court of Arbitration). Pēdējos gados konkurence ICJ pastiprinās un to nerada tikai starptautiskās institūcijas, bet arī valsts tiesas. Tā, piemēram, šī gada sākumā Hāgas Apelācijas tiesa (Gerechtshof Den Haag) atzina, ka Nīderlandes valdībai jāpārtrauc F-35 lidmašīnu rezerves daļu eksports, ņemot vērā risku, ka tās varētu tikt izmantotas, lai izdarītu starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus.¹ Kamēr valdība gatavojās kasācijas tiesvedībai, 18. jūnijā tai tika paziņots par Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietu "Ziada pret Nīderlandi",² kurā iesniedzējs argumentē, ka Nīderlande ir pārkāpusi no Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta izrietošās tiesības uz pieeju tiesai. Šajā lietā iesniedzējs sūdzas, ka Nīderlandes tiesas nav pietiekami izvērtējušas, vai kopš 2014. gada nav notikušas pārmaiņas starptautiskajās paražu tiesības, un tādējādi nav piedalījušās starptautisko tiesību attīstībā.

Iepriekš minētais iezīmē šī brīža posmu starptautisko tiesību attīstībā – tās ir ienākušas valstu tiesību sistēmās, un tādēļ starptautiskās tiesības un valsts tiesības vairs nedzīvo divās dažādās pasaulēs. Turklāt neatkarīgi no tā, kāds būs rezultāts lietā "Ziada pret Nīderlandi", valsts tiesas vairs nevar tikt uzskatītas par pasīvām noteikumu saņēmējām (rule-takers); tās ir aktīvas gan starptautisko tiesību piemērotājas, gan veidotājas, tādējādi piedaloties transnacionālajā dažādu līmeņu tiesu viedokļu apmaiņā. Rakstā vispirms aplūkota Starptautiskās tiesību komisijas (the International Law Commission, turpmāk – ILC) iesāktā diskusija par valsts tiesu nolēmumu vietu starptautisko tiesību avotu teorijā, pēc tam seko skatījums par to, ka starptautiskās bēgļu tiesības ir viena no starptautisko tiesību jomām, kam ir potenciāls iezīmēt un dot pienesumu šīs teorijas veidošanā.

Valsts tiesu argumentācija kā palīglīdzeklis starptautisko tiesību normu un to satura noskaidrošanai

Neatkarīgi no tā, vai šis uzskaitījums ir pilnīgs un citus materiālus izslēdzošs,³ ikvienas diskusijas par starptautisko tiesību avotiem sākumā un centrā ir ICJ statūtu 38. panta 1. punkts. Minētais pants norāda, ka ICJ kā starptautisko tiesību avotus piemēro starptautiskos līgumus, starptautiskās paražas, vispārējos tiesību principus, tiesu nolēmumus un doktrīnu kā starptautisko tiesību noskaidrošanas palīglīdzekļus.⁴ Minētajā pantā, atšķirībā no līgumiem un paražām, tiesu nolēmumu gadījumā nav vārda "starptautisko". Proti, šis pants neizslēdz un arī pats par sevi tekstuāli nedod priekšroku starptautisko tiesu nolēmumiem. Tas pieļauj, ka valsts tiesu jeb tiesu, kas izveidotas ar kādas valsts likumu un ietilpst tās parastajā tiesību sistēmā, nolēmumi var būt starptautisko tiesību avots.

ILC savos 2018. gada Secinājumos par starptautisko paražu tiesību noskaidrošanu⁵ un 2018. gada Secinājumos par praksi starptautisko līgumu piemērošanā⁶ paskaidro, ka valsts tiesu nolēmumiem ir divējāda daba.