Tiesiskais pamats paliatīvās aprūpes saņemšanai pacientam

Pēc normatīvo aktu un literatūras izpētes autore secina, ka, lai pacients saņemtu paliatīvo aprūpi, pirmkārt, jākonstatē, ka viņam ir dzīvībai bīstama slimība (life-threatening),⁴ otrkārt, ģimenes ārstam, ārstam speciālistam vai ārstu konsīlijam jāpieņem lēmums,⁵ kas apliecina, ka pacientam ir nepieciešama paliatīvā aprūpe, un, treškārt, jāpastāv pacienta gribai⁶ saņemt paliatīvo aprūpi.

Vispirms jākonstatē, ka pacientam ir dzīvībai bīstama slimība, tomēr ir arī gadījumi, kad paliatīvā aprūpe tiek sniegta, balstoties uz diagnozi, nevis faktisko veselības stāvokli. Dažās valstīs paliatīvā aprūpe tiek sniegta pacientiem ar noteiktām diagnozēm, piemēram, onkoloģijas slimībām, tādā veidā koncentrējoties uz slimības diagnozi, nevis uz slimības izpausmes smagumu.⁷ Piemēram, Latvijā valsts apmaksāto pieaugušo paliatīvo aprūpi var saņemt pacients, kuram ir Ministru kabineta noteikumos Nr. 555 minētā pamata diagnoze un blakus diagnoze, savukārt bērnu paliatīvajai aprūpei nav noteiktas diagnozes, taču vajadzīgs ārstu konsīlija lēmums par paliatīvās aprūpes nepieciešamību.⁸ Dažviet pasaulē ir prakse, ka paliatīvā aprūpe ir sniedzama jebkuram pacientam, ja viņa dzīvību apdraud jebkāda veida diagnoze.⁹ Jāsecina, ka dzīvībai bīstama slimība ir jebkura slimība, kas var izraisīt nāvi, taču nāvei nav jābūt obligātām, tūlītējām slimības sekām.¹⁰

Pētījumi liecina, ka agrāka paliatīvās aprūpes saņemšana uzlabo pacienta dzīves kvalitāti un paša pacienta attieksmi pret dzīvi.¹¹ Var izvirzīt pieņēmumu, ka paliatīvās aprūpes pieeja, kura neatkarīgi no diagnozes balstīta uz slimības izpausmes smagumu, atbilstu pacienta tiesībām uz veselību. Savukārt, ja paliatīvā aprūpe tiek balstīta uz noteiktu diagnozi, nevis veselības stāvokli, kurš apdraud pacienta dzīvību, tas rada nevienādu iedalījumu starp pacientu grupām, tādējādi radot nevienlīdzību pacientu starpā. Paredzot paliatīvo aprūpi atbilstoši pacienta faktiskajam veselības stāvoklim, tiek nodrošinātas pacienta tiesības uz tādu veselības aprūpi, kas nodrošina gan pacienta, gan viņa ģimenes labklājību, t.i., pienācīgu dzīves kvalitāti.

Tiesības uz veselību nostiprinātas, piemēram, Eiropas Sociālajā hartā, kur katras dalībvalsts pienākums ir nodrošināt pasākumus, lai pacienta veselība ārstniecības iestādē nepasliktinātos. ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija paredz, ka katram pacientam un viņa ģimenei ir tiesības uz medicīnisko aprūpi, kas nepieciešama veselības un labklājības nodrošināšanai. Savukārt Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātas tiesības uz veselību un valsts apmaksātu medicīniskās palīdzības minimumu.¹²

Pasaules Veselības organizācija ir paudusi uzskatu, ka katram pacientam neatkarīgi no slimības diagnozes jābūt pieejamai minimālajai veselības aprūpei, kas iever arī paliatīvo aprūpi. Paliatīvās aprūpes pacientu diagnozes var būt dažādas, taču tiek liks uzsvars uz faktisko veselības stāvokli un tieši slimības izraisītajiem simptomiem. Viens no simptomiem, ar kuru visbiežāk sastopas paliatīvās aprūpes pacienti, ir sāpes. Lai nodrošinātu sāpju kontroli, ir nepieciešami dažādu veidu preparāti, piemēram, opioīdi, kas ir narkotiskas vielas ar atsāpināšanas iedarbību, un to lietošana notiek ārstu uzraudzībā.¹³ Var secināt, ka paliatīvā aprūpe ir nepieciešama pacientiem, kuri nespēj patstāvīgi kontrolēt simptomus, tādēļ nepieciešams, lai ārstniecības personas uzraudzītu pacienta veselības stāvokli.

Paliatīvā aprūpe tiek sniegta pacientiem ar dažādu veidu diagnozēm, kuras rada draudus pacienta dzīvībai. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, visbiežāk paliatīvā aprūpe tiek sniegta sirds un asinsvadu, onkoloģijas, hroniskas elpošanas slimību un iegūtā imūndeficīta sindroma (AIDS) pacientiem.