1. Tiesību normu intertemporālās piemērojamības pamatprincipi. Jaunais DL stājās spēkā 2002.gada 1.jūnijā, un līdz ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudēja Latvijas Darba likumu kodekss (turpmāk – DLK) un likums “Par darba koplīgumiem” (sk. DL pārejas noteikumu 1.p.). Šādos gadījumos, kad agrākās tiesību normas (vai vesela likuma) vietā stājas spēkā jauna tiesību norma (vai jauns likums), kas regulē to pašu “tiesību jautājumu”1, kļūst aktuāla agrākās un jaunās tiesību normas piemērojamība no šo normu spēkā esamības laikā viedokļa. Citiem vārdiem, šādos gadījumos parasti nepieciešams atrisināt t.s. intertemporālo jeb starplaiku kolīziju starp agrāko un jauno tiesību normu, nosakot to, kura no šīm normām ir piemērojama konkrētajam tiesību jautājumam.2

Jāņem vērā, ka agrākās tiesību normas spēka zaudēšana pati par sevi nenozīmē arī tās nepiemērojamību, jo saskaņā ar Civillikuma (turpmāk – CL) 3.pantā ietverto vispārīgo principu “katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies”. Tāpēc, piemēram, gadījumā, ja darba līgums ticis izbeigts ar uzteikumu pirms DL spēkā stāšanās, tad arī pēc 2002.gada 1.jūnija minētais tiesību jautājums (t.i., darba līguma izbeigšana ar uzteikumu) apspriežams atbilstoši DLK noteikumiem, kaut arī šis likums tā piemērošanas (piem., tiesas sprieduma taisīšanas) brīdī vairs nav spēkā.

(1) Lai pareizi atrisinātu intertemporālo kolīziju starp agrāko un jauno tiesību normu, kas regulē to pašu tiesību jautājumu, pirmām kārtām jānoskaidro tas, kādā veidā izpaužas jaunās tiesību normas spēks laikā. Tiesību normas spēks laikā var izpausties trejādi:

1) tiesību normai parasti ir uz priekšu (uz nākotni) vērsts spēks;

2) tiesību normai var būt tūlītējs spēks;

3) izņēmuma gadījumos tiesību normai var būt atpakaļvērsts (atpakaļejošs) spēks.

Atkarībā no tā, vai tiesību normai ir uz priekšu vērsts, tūlītējs vai atpakaļvērsts spēks, nosakāms tas, kādi juridiskie fakti ir pakļauti šīs normas tiesiskajam regulējumam. Šajā ziņā izšķiramas trīs juridisko faktu grupas:

1) pagājuši fakti, kas jau notikuši (norisinājušies) pirms jaunās tiesību normas spēkā stāšanās;

2) ievadīti jeb turpināti fakti, kas radušies, agrākajai tiesību normai spēkā esot, bet turpinās arī pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās;

3) nākamie fakti, kas notiek pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās.

Tādējādi, ja tiesību normai ir uz priekšu vērsts spēks, tā piemērojama vienīgi nākamiem faktiem. Ja tiesību normai ir tūlītējs spēks, tā piemērojama ne tikai nākamiem faktiem, bet arī ievadītiem (turpinātiem) faktiem no tā brīža, kad šī norma stājusies spēkā. Visbeidzot, ja tiesību normai ir atpakaļvērsts spēks, tā piemērojama arī pagājušiem faktiem un ievadītiem (turpinātiem) faktiem, ciktāl pēdējie laika ziņā turpinājās, kamēr bija spēkā agrākā tiesību norma.

(2) Atbilstoši privāttiesībās valdošajam principam jaunai tiesību normai ir uz priekšu vērsts spēks, respektīvi, šāda tiesību norma piemērojama vienīgi nākamiem faktiem (sk. CL 3.p.). Tāpēc tikai likumā paredzētos izņēmuma gadījumos tiesību normai var būt tūlītējs vai atpakaļvērsts spēks. Ja likumā nav paredzēti izņēmuma noteikumi par attiecīgās tiesību normas tūlītēju vai atpakaļvērstu spēku, jāvadās atbilstoši CL 3.pantā ietvertajai vispārīgajai normai.

Savukārt publiskajās tiesībās jaunai tiesību normai pēc vispārīgā principa ir tūlītējs spēks (un vēl jo vairāk — uz priekšu vērsts spēks), tāpēc tikai likumā paredzētos izņēmuma gadījumos šādai normai var būt atpakaļvērsts spēks (sk. likuma “Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” 9.