Demokrātijas paraugstunda jeb Krimināllikuma kārtējā vivisekcija

Foto: no personiskā arhīva

Nobeigums. Sākums “JV” Nr.1,
13.01.2004.; “JV” Nr.2, 20.01.2004.

Satversmes tiesa tāpat norādījusi, ka vārda brīvības ierobežojumi paredzēti likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.pantā, kurā cita starpā noteikts: “Aizliegts publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tām neslavu”, bet 25. pantā noteikts: “Žurnālista pienākumi ir: 1) sniegt patiesu informāciju; (...) 4) atteikties pildīt uzdevumu, kura veikšana saistīta ar likuma pārkāpšanu; 5) ievērot valsts, sabiedrisko organizāciju, uzņēmējsabiedrību (uzņēmumu) un pilsoņu tiesības un likumīgās intereses” un plašsaziņas līdzekļu ētikas kodeksos, kuros tāpat noteikts, ka žurnālista galvenais uzdevums ir garantēt sabiedrībai patiesas un pārbaudītas informācijas saņemšanu, sniedzot objektīvu, skaidru un nepārprotamu faktu izklāstu, atklājot svarīgākās sakarības un nepieļaujot izkropļojumus.
Satversmes tiesa norādīja, ka “pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, turklāt ievērojot samērīguma principu. Tādējādi vārda brīvības ierobežojumiem jābūt: 1) noteiktiem ar likumu; 2) attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi; 3) proporcionāliem jeb samērīgiem ar šo mērķi”, tālāk savā spriedumā konstatējot un pamatojot gan to, ka apstrīdētajā tiesību normā, proti, Krimināllikuma 271.pantā, ietvertais ierobežojums ir noteikts ar likumu, gan arī to, ka šajā tiesību normā ietvertajiem vārda brīvības ierobežojumiem ir leģitīms mērķis – “aizsargāt citu cilvēku tiesības, demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību un tiesas objektivitāti. Demokrātiska valsts iekārta nav iedomājama bez sakārtotas un pienācīgi aizsargātas pārvaldes darbības, kas tādējādi garantē gan sabiedrības drošību, gan citu cilvēku tiesības”.
Satversmes tiesa apstrīdēto normu neatzina par diskrimējošu un tādu, kurā valsts amatpersonas gods un cieņa būtu vērtēti augstāk nekā pārējo personu gods un cieņa, norādot, ka “Saskaņā ar Krimināllikumu apstrīdētajā normā paredzētais noziedzīgais nodarījums apdraud grupas objektu – pārvaldības kārtību – un tiešo objektu – valsts pārvaldi, kuru reprezentē valsts amatpersona. Valsts amatpersonas gods un cieņa šajā normā ir tikai papildu tiešais objekts. Tādējādi apstrīdētajā tiesību normā paredzētais aizskārums ir vērsts pret valsts pārvaldes darbību kā tiešo apdraudējuma objektu, nevis pret amatpersonu kā fizisko personu. Ja amatpersonas goda un cieņas aizskārums nav saistīts ar valsts uzlikto pienākumu pildīšanu, tad vainīgajai personai kriminālatbildība iestājas saskaņā ar Krimināllikuma 156.–158.pantu, kur tiešais objekts ir ikvienas personas gods un cieņa, tostarp arī amatpersonas gods un cieņa. Analizējot Krimināllikuma struktūru, secināms, ka likumdevējs ar apstrīdēto normu domājis aizsargāt valsts amatpersonas godu un cieņu tikai sakarā ar tai uzlikto pienākumu pildīšanu nolūkā nodrošināt efektīvu valsts pārvaldes darbību”.
Satversmes tiesa par nepamatotu atzina iesniedzējas tiesas sēdē pausto viedokli, ka valstij nav sevi jāaizsargā, spriedumā norādot, ka šāda aizsardzība, ierobežojot vārda brīvību, ir paredzēta gan Satversmes 116. pantā, gan Konvencijas 10.panta otrajā daļā, jo “efektīvas valsts pārvaldes darbības nodrošināšana ir cieši saistīta ar tādiem personām uzliktiem pienākumiem, kas vērsti uz valsts un sabiedriskās drošības interešu aizsargāšanu, nekārtību un noziegumu nepieļaušanu un tiesas autoritātes un objektivitātes saglabāšanu”.