Dr. Stasis Stačioks, Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas tiesnesis

Referāts (saīsināts) starptautiskajā konferencē “Juristi Eiropas Savienībā” Rīgā 2003.gada 21.novembrī
Starptautiskā integrācija kļuva par raksturīgu dzīves iezīmi 20. gadsimtā, un tā vēl joprojām ir tāda pati arī 21. gadsimta sākumā. Galvenā starptautiskās sadarbības (pasaules mērogā) funkcija ir nāciju un valstu drošības aizsardzība. Taču šī vispārējā problēma pāraug lielākā mērogā – starptautiskā cilvēka drošības un brīvības aizsardzībā – mūsdienu starptautiskajā politikā. To nevar atrisināt ar tradicionālajām starptautiskās politikas metodēm un tiesībām (ar starptautiskajiem līgumiem un paražām). Vienlaikus ar šīs problēmas reālu risināšanu ir nepieciešams garantēt visu cilvēku labklājību un viņu tiesību tiesisko aizsardzību. Tādēļ pēc Otrā pasaules kara Eiropā parādījās jauna starptautiskās sadarbības parādība – starptautiskā reģionālā integrācija.
Lai gan starptautiskās reģionālās integrācijas galvenais mērķis ir indivīda drošības un brīvības aizsardzība, jāpiemin arī, ka starptautiskā tiesiskā sistēma joprojām ir atkarīga galvenokārt no starptautiskās valstu asociācijas rīcības, kuras pārstāv to valdības. Atsevišķām personām nav sevišķi svarīga loma starptautiskās tiesiskās sistēmas izveides procesā: tas ir acīmredzams, kad mēs runājam par starptautisko universālo tiesisko sistēmu. Protams, Eiropas Kopienas (EK) tiesībām piemīt sava specifika. Eiropas Kopienas tiesa lietā Van Gends en Loos (Spriedums Nr. 26/62 1963. gada 5. februārī) uzsvēra “Secinājums, kas šai gadījumā izdarāms, ir – Kopiena veido jaunu starptautisko tiesību tiesisko kārtību, kuras labad valstis ir ierobežojušas savas suverēnās tiesības, lai arī ierobežotās jomās, un kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī dalībvalstu pilsoņi. Neatkarīgi no dalībvalstu likumdošanas kopienas tiesības ne tikai uzliek pienākumus indivīdiem, bet arī ir domātas, lai piešķirtu tiem tiesības, kas kļūst par viņu tiesiskā mantojuma daļu. Šīs tiesības rodas ne tikai tādēļ, ka tās nepārprotami piešķir līgums, bet arī sakarā ar pienākumiem, kurus līgums skaidri noteiktā veidā uzliek indivīdiem, kā arī dalībvalstīm un kopienas institūcijām.” Eiropas Kopienas tiesības var un, mūsuprāt, ir jāuzskata par starptautisko tiesību daļu. Protams, pastāv arī cits viedoklis, ka Eiropas Kopienas tiesības ir neatkarīga tiesību sistēma sui generis.