2021. gada 1. septembrī apritēs 29 gadi kopš likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (turpmāk arī Atjaunošanas likums) spēkā stāšanās dienas. Ar minētā likuma 14. pantu pagaidu likumdevējs Latvijas Republikas Augstākā Padome izveidoja duālo īpašuma tiesību sistēmu, kas faktiski izslēdz superficies solo cedit prezumpciju.[1] Tieši šis likums kalpoja par legālo pamatu tā saucamo dalīto īpašumu izveidošanā, atzīstot zemes gabalu un uz šīs zemes atrodošos ēku par patstāvīgiem nekustamā īpašuma objektiem no lietu tiesību viedokļa. Atjaunošanas likums kopsakarā ar zemes reformas laikā pieņemtajiem normatīvajiem aktiem[2] sistēmiski noteica, ka starp zemes un ēku īpašniekiem pastāvošās tiesiskās attiecībās tiks regulētas saskaņā ar nomas noteikumiem, neprecizējot jēdziena “noma” saturu.

Likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētas” pieņemšanas un spēkā stāšanās laikā normatīvais akts, kas regulēja civiltiesiskās attiecības, tai skaitā “nomu”, bija okupācijas režīma uztieptais Latvijas Civilkodekss.[3] Ņemot vērā to, ka Latvijas Civilkodeksā nebija tāds termins kā “servitūts” vai “reālnasta”, tad termins “nomas” bija vistuvākais jeb, faktiski, vienīgais, ar ko varēja identificēt jeb vienkārši apzīmēt jaunizveidotās attiecības, kur attiecību būtiskās sastāvdaļas noteica un regulēja likumdevējs vai, strīdus gadījumā, tiesa.

Likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” sagatavošanas un pieņemšanas laikā vēl nebija pieņemti un spēkā stājušies normatīvie akti, ar ko tika atjaunots 1937. gada Civillikuma. Secīgi pieņemot likumu “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” likumdevējam nemaz nebija iespējas izvēlēties, vai civiltiesiskās attiecības starp zemes īpašnieku un ēkas īpašnieku regulēs servitūts vai piespiedu noma.[4]

Ievērojot Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 likumdevējam doto uzdevumu izstrādāt jaunu zemes piespiedu nomas maksas apmēra regulējumu, kas atbilstu vispārējiem tiesību principiem un Satversmes tiesas judikatūrai lietās Nr. 2008-36-01, 2010-22-01 un 2010-75-01, Tieslietu ministrija, lai arī novēloti, tomēr ir izstrādājusi likumprojektu “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” Nr. 843/Lp13[5] (turpmāk tekstā arī – Likumprojekts), kas uz šo brīdi atbalstīts Latvijas Republikas Saeimas pirmajā lasījumā.[6] Tomēr šo Likumprojektu nevar atzīt par atbilstošu minētajai Satversmes tiesas judikatūrai, kā arī saskanīgu ar mērķi - izbeigt dalīto īpašumu, apvienojot zemes un ēku īpašumus.

Likumprojekta 38. panta pirmā daļa paredz zemes piespiedu nomas tiesiskās attiecības starp zemes īpašnieku un ēkas īpašnieku pārveidot par likumiskajām zemes lietošanas tiesībām, kur zemes lietošanas tiesību aprobežojums par labu būvei būtu reālservitūts. Tieslietu ministrijas ieskatā, tas nodrošina lietošanas tiesību pāreju uz katrreizējo būves īpašnieku bez jebkādu papildu darbību veikšanas.[7]

Pretēju nostāju savos priekšlikumos pauž 13. Latvijas Republikas Saeimas deputāti Viktors Valainis un Didzis Šmits, kuri ierosina noteikt personālservitūtu kā lietošanas tiesību aprobežojumu par labu būves kopīpašniekiem vai dzīvokļu īpašnieku kopībai.[8],[9]

Autors uzskata, ka reālservitūts kā likumiskās zemes lietošanas veids pēc savas būtības neatbilst ne Likumprojekta mērķim, ne arī nākotnes vīzijai par dalītā īpašuma izbeigšanu, kā arī nonāk pretrunā vispārējam Civillikuma regulējumam.

Judikatūrā šobrīd ir nostiprinājusies vienota un stabila izpratne par dzīvokļu īpašnieku kopību kā īpaša veida (sui generis) tiesību subjektu – sabiedrību, kas gan neatbilst Latvijas civiltiesībās jau atzītiem tiesību subjektu veidiem.[10] Dzīvokļu kopīpašnieku kopībai piemīt līdzīgas pazīmes ar tādām privātpersonām kā kapitālsabiedrības un biedrības, kā arī civiltiesiskās sabiedrības un pilnsabiedrības[11]. Ar brīdi, kad persona iegūst īpašuma tiesības uz daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas sastāvā ietilpstošo dzīvokļa īpašumu, persona iekļaujas šajā privāto tiesību subjektā, kas tiek saukts par dzīvokļa īpašnieku kopību. Tāpat arī dzīvokļu īpašnieku kopībā ietilpstošo dzīvokļu īpašnieku maiņa neietekmē mantas (arī tiesību) piederību kopībai.[12] Cita starpā dzīvokļu īpašnieku kopība atbilst Civilprocesa likumā noteiktajam subjektu lokam un var piedalīties civilprocesā, t.i. būt par atbildētāju, prasītāju un trešo personu tiesā.[13]

Ņemot vērā iepriekš minēto autors secina, ka nav pamatots Tieslietu ministrijas izteiktais arguments, ka atbilstošākais zemes likumiskās lietošanas veids ir reālservitūts, aizbildinoties ar to, ka personālservitūts nenodrošinātu lietošanas tiesību pāreju ikreizējam dzīvokļu īpašniekam. Minētais ir pretējs judikatūrā nostiprinātajām atziņām. Latvijas Republikas Augstākas tiesas Senāta Civillietu departaments lietā Nr. SKC-109/2019 rāda, ka, ja personālservitūts būtu nostiprināts par labu dzīvokļu īpašnieku kopībai kā īpaša veida jeb sui generis tiesību subjektam, tad šāda konstrukcija nodrošinātu zemes lietošanas tiesību pāreju ikreizējam dzīvokļu īpašniekam bez jebkādas papildu procedūras, jo mainoties dzīvokļa īpašniekam, tas tūlītēji iekļaujas dzīvokļu īpašnieku kopībā, kļūstot par tās locekli. Tādējādi par labu dzīvokļu īpašnieku kopībai nodibināts personālservitūts būtu saistošs ikreizējam dzīvokļu īpašniekam, kas iekļaujas dzīvokļu īpašnieku kopībā brīdi, kad zemesgrāmatā tam tiktu nostiprinātas īpašuma tiesības uz dzīvokļa īpašumu.

Turklāt jāpiekrīt Saeimas Juridiskā biroja atzinumam par Likumprojektu [14], kurā teikts, ka daudzdzīvokļu mājas, kuras sadalītas dzīvokļu īpašumos, kā arī paši dzīvokļu īpašumi, netiek uzskatīti par patstāvīgiem īpašumiem. Tādējādi nerodas pat priekšstats par labu kādam patstāvīgajam ēkas nekustamajam īpašumam Tieslietu ministrijas piedāvātais reālservitūts tiks nodibināts, un kuru personu var uzskatīt par būves īpašnieku. Secīgi Likumprojekts paredz ievest jaunu reālservitūta veidu, kas faktiski ir personālservitūts, bet bez ēkas īpašniekam (servitūta lietotājam) uzlikta pienākuma segt visus ar kalpojošo lietu saistītos izdevumus, nest ar to saistītās nastas, kā arī maksāt nekustamā īpašuma nodokli.

Autora ieskatā, nevajadzētu pieļaut kārtējās atkāpes no Civillikuma vispārīgā regulējuma, paredzot Likumprojektā šādus kvazi-reālservitūtus. Turklāt, ja Tieslietu ministrijas patiesais nodoms, ieviešot šādu regulējumu, ir nodrošināt lietošanas tiesības pāreju ikreizējam ēkas īpašniekam, tad pavisam noteikti tas ir atrisināms aprobežojot zemes lietošanu ar personālservitūtu par labu dzīvokļu īpašnieku kopībai.

Cita starpā ir norādāms, ka Likumprojekts, neparedzot ēku īpašnieku (servitūta lietotāja) pienākumu segt visus ar kalpojošo lietu saistītos izdevumus, nest ar to saistītās nastas, kā arī maksāta nekustamā īpašuma nodokli, nemotivē ēku īpašniekus izpirkt zemes īpašniekiem piederošo zemi, tādējādi izbeidzot dalītā īpašuma attiecības. Arī zvērināta advokāte Dr. iur. Arta Snipe savā 2020. gada 16. decembra vēstulē Saeimas Juridiskajam birojam un Saeimas juridiskajai komisijai ir norādījusi, ka konkrētais Likumprojekts ir jāskata kopsakarā ar Piespiedu dalītā īpašuma tiesisko attiecību privatizētajās dzīvojamās mājas izbeigšanas likumprojektu. Abu likumprojektu mērķim ir jābūt vērstam uz viena vienota mērķa sasniegšanu – dalīto īpašumu apvienošanu. Tomēr pašreizējais Likumprojekts paredz faktisku zemes īpašuma konfiskāciju un pamatu kārtējiem konstitucionālajiem strīdiem, vēl jo mazāk motivējot dzīvokļu īpašniekus zemi izpirkt.

Norādāms, ka personālservitūts kā zemes lietošanas aprobežojuma veids par labu ēkas īpašniekiem atrisinātu lielu daļu diskusiju un strīdu, kas saistīti ar likumiskās lietošanas maksas apmēru. Minētais saistīts ar to, ka no likumiskās lietošanas maksas apmēra aprēķina metodoloģijas varētu izslēgt ar kalpojošo lietu saistītos izdevumus. Proti zemes īpašnieku netto ienākumi no lietošanas tiesību nodošanas būtu daudz paredzamāki un skaidrāki, kas izslēgtu arī nākotnē iespējamās tiesvedības, kuru pamatā varētu būt likumiskās lietošanas maksas atbilstības - atlīdzības par īpašumu - jēdzienam.

Tāpēc autors uzskata, ka Likumprojekta 38. panta pirmajā daļā paredzētajam lietošanas tiesību aprobežojumam ir jābūt personālservitūtam par labu dzīvokļu īpašnieku kopībai. Pieņemot šādu regulējumu, faktiski tiks panākts ne tikai pozitīvākais rezultāts normatīvo aktu saskaņotības ziņā, bet arī tiks veicināta dzīvokļu īpašnieku interese izpirkt zemes īpašniekam piederošo zemi. Cita starpā personālservitūts, paredzot tieši ēkas īpašnieka pienākumus segt visus ar kalpojošo lietu saistītos izdevumus, nest ar to saistītās nastas, kā arī maksāta nekustamā īpašuma nodokli, veicinās servitūta lietotāju apziņā domu par lietojamo zemi kā par savu.

Likumprojekta 38. panta septītā daļa nosaka “Saistības, kas izriet no zemes likumiskās lietošanas attiecībām, noilgst triju gadu laikā.”. Jāatgādina, ka minētā norma ir iekļauta likumprojektā “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”, t.i. grozījumi tiek veikti likumā, kas nekad nav regulējis Civillikuma saistību tiesību daļas atjaunošanas kārtību. Līdz ar to nav līdz galam skaidrs, cik sistēmiski Likumprojekta 38. panta septītā daļa atbilst Atjaunošanas likuma mērķim, jēgai un būtībai.

Likumprojekta 38. panta otrā daļa nosaka “Būves īpašniekam uz likuma pamata ir pienākums maksāt lietošanas maksu zemes īpašniekam par lietošanas tiesībām uz zemi. Likumiskās lietošanas maksas apmērs ir 4 % no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā, bet ne mazāks par 50 euro gadā. Puses var rakstiski vienoties par citu lietošanas maksas apmēru. Šāda vienošanās nesaista nekustamā īpašuma ieguvēju, mainoties būves vai zemes īpašniekam.”

Autora ieskatā, nosakot likumiskās lietošanas maksas apmēru, ir jāvadās no vienlīdzības principa, kas nostiprināts Satversmes 91. pantā. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātā vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām.[15] Tomēr tas nenozīmē nonivelēšanu, bet prasa vienādi izturēties pret tām personām, kuras atrodas patiešām vienādos un salīdzināmos apstākļos. Proti, vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos.[16]

Atbilstoši romāņu-ģermāņu tiesību lokā atzītajam īpašuma tiesību saturam, kas nostiprināts arī Civillikuma 927. pantā, īpašuma tiesības ietver tiesības uz lietas lietošanu un tiesības gūt “visu iespējamo labumu” no sev piederošās lietas. Dalīto īpašumu gadījumā vienīgais veids kā zemes īpašnieks var gūt mantisku labumu no tam piederošas lietas, ir nomas maksas saņemšana. Ja īpašnieks nevar savu lietu brīvi lietot, tostarp ekonomiski pamatoti izīrēt vai iznomāt, gūstot no tās iespējamos labumus, viņa tiesības uz īpašumu ir ierobežotas.[17] Dalīto īpašumu pastāvēšana liedz zemes īpašniekam brīvi rīkoties ar savu īpašumu, jo tas ir apgrūtināts ar uz tā esošajām būvēm. Īpašuma tiesību individuālgarantija, kas nostiprināta Satversmes 105. pantā, aizsargā personas iegūtās tiesības uz īpašumu, tātad – arī tiesības saņemt ienākumu no sava īpašuma.[18] No minētā izriet, ka tiesības saņemt ienākumu no sava īpašuma ietilpst Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertā jēdziena “īpašums” saturā.[19]

Civillikuma 2120. pants noteic, ka nomas maksai jābūt patiesai atlīdzībai par lietas lietošanu, un tādēļ to nedrīkst nolikt tikai izskata pēc. Saskaņā ar Civillikuma 2122. pantu, nomas maksas noteikšanai jāievēro tie paši noteikumi, kas 2017. un turpmākos pantos paredzēti pirkuma maksai.

Civillikuma 2017. pants noteic, ka pirkuma maksai jābūt noteiktai un tā nedrīkst atkarāties no vienas puses iegribas. Bet ja pārdevējs piegādā pircējam lietas vai preces, ko tas pasūtījis, nenoteicot cenu, tad darījums ir spēkā, un pieņemams, ka abas puses vienojušās par tirgus cenu, kur par tirgus cenu pieņemams, ka bijusi domāta vidējā cena līguma slēgšanas vietā un laikā.

Likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētas” 4. panta piektā daļa un 12. pants satur regulējumu, no ko ir konstatējams, ka tirgus cena zemes piespiedu nomas gadījumā pat personām, kas bauda īpašu aizsardzību (bijušie zemes īpašnieki un viņu mantinieki, valsts vai pašvaldība) nav bijusi noteikta mazāka kā 6-7.5% gadā no zemes kadastrālās vērtības. Secīgi personām, kas nebauda ar likumu noteiktos zemes nomas maksas atvieglojumus, bet zemes īpašumu izmanto komercdarbībā, cena nevar būt mazāka kā šīm īpaši aizsargātajām personām, tieši otrādi – šādām personām nomas maksai jābūt lielākai.

Tiesu praksē ir nodibināts [20], ka saimnieciskai darbībai un komerciālām vajadzībām izmantojamām ēkām zemes nomas maksa 10 % apmērā no zemes kadastrālās vērtības ir atzīstama par patiesu atlīdzību, kas pilnībā atbilst pušu normālām ekonomiskām attiecībām, kurās peļņa no zemes nomas, kas aprēķināma atrēķinot zemes īpašnieka obligātos maksājumus, tostarp, nekustamā īpašuma nodokli un administrēšanas izdevumus, ļauj atpelnīt zemes tirgus vērtību apmēram 15 gados. Šāda atlīdzības maksa būtu atzīstama par taisnīgu un  samērīgu atlīdzību, lai gan jaunākajā tiesu praksē zemes nomas maksa no komersanta tiek noteikta pat 12-22% apmērā no zemes kadastrālās vērtības.[21]

Likumprojektā paredzētā zemes lietošanas maksas noteikšana - 4% no kadastrālās vērtības gadā, ir klajā pretrunā ar Satversmes 91. pantu, kā arī nav atzīstama par samērīgu un ekonomiski pamatotu. Tādējādi vismaz attiecībā uz ēku (būvju) īpašniekiem – saimnieciskās darbības veicējiem likumiskā lietošanas maksa 4 % apmērā no lietošanā nodotās zemes kadastrālās vērtības nav atzīstama par samērīgu, taisnīgu un Satversmes 105. pantam atbilstošu.

Piebilstams, ka arī Saeimas Juridiskais birojs savā atzinumā par Likumprojektu norāda, ka likumiskās lietošanas maksa 4 procenti gadā no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības, nav uzskatāms par pietiekami izvērtētu un pamatotu, lai izdarītu viennozīmīgu secinājumu par tā atbilstību atlīdzībai par nekustamā īpašuma lietošanu.[22]

Arī Dr. iur. Arta Snipe savā vēstulē Likumprojekta otrajam lasījumam ir norādījusi, ka pieeja noteikt likumiskās lietošanas maksu strīda gadījumā konkrētajā normatīvajā aktā ir vērtējama pozitīvi, tomēr norādīto maksas apmēru – 4 procenti gadā lietošanā nodotās zemes kadastrālās vērtības - nevar atzīt par ekonomiski pamatotu. Turklāt tajā vispār nav ņemtas vērā lietošanas maksas iekasēšanas un ar to saistītās administratīvās izmaksas (dzīvokļu īpašnieku meklēšana, aprēķinu izrakstīšana, aprēķinu un paziņojumu nosūtīšanu, samaksu kontroli, tiesas izdevumus), kas daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku gadījumā ir neizbēgami nepieciešamas. Tādējādi Likumprojektā noteiktā netto atlīdzība par zemes lietošanu būtu atzīstama par samērīgi vien gadījumā, ja iekasēšanas izmaksas būtu 0 (un arī citu izdevumu zemes īpašniekam nebūtu). Pretējā gadījumā Likumprojekts ir uzskatāms par tādu, kad faktiski konfiscē zemes īpašumus. Turklāt likumiskās lietošanas maksai ir jābūt tādai, lai dzīvokļu īpašniekiem vispār rastos interese viņu izpirkt,[23] proti, atlīdzībai par zemes lietošanu būtu jābūt vismaz tādai pašai kā izdevumiem par zemes nomaksas pirkumu. Šis princips veiksmīgi darbojas, piemēram, visai radniecīgajā dzīvokļu tirgū, dzīvokļu īres maksai korelējot ar hipotekārajiem maksājumiem par dzīvokļa iegādi.

Autors piekrīt Jāņa Abāšina 2020. gada 21. decembrī iesniegtajam viedoklim par likumprojektu Nr. 843/Lp13, kurā norādīts, ka likumiskās lietošanas maksai dalītajos īpašumos jābūt ~6% apmērā no zemes kadastrālās vērtības gadā, netto. Savukārt, radot tiesisko regulējumu, kas maksimāli noņemtu administratīvo slogu zemes īpašniekam, tostarp, strikti nosakot, ka zemes lietotājam saņemot visus labumus no tās, arī jānes visas ar to saistītās nastas, nodokļi un nodevas, taisnīgs maksājuma apmērs savrupmāju īpašniekam un daudzdzīvokļu apbūves gadījumā varētu būt ~4,5%, bet komercapbūves gadījumā ~6% apmērā no zemes kadastrālās vērtības gadā, ja iekasēšanas izdevumi un riski būtu niecīgi, bet citu izdevumu zemes īpašniekam nebūtu.

Zemes nekustamā īpašuma īpašnieks ir tāds pats pakalpojuma sniedzējs ēku īpašniekiem kā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas pārraudzībā esošie pakalpojuma sniedzēji regulētajās nozarēs. Jo vairāk, ja ņem vērā Likumprojektā noteiktos zemes īpašnieka tiesību ierobežojumus izlietot tiesības uz savu īpašumu. Secīgi būtu nesamērīgi un ekonomiski nepamatoti zemei noteikt zemāku rentabilitātes likmi nekā visiem citiem regulētajiem pakalpojumiem. Kapitāla atdeves likmes aprēķināšanas metodika tiek pielietota tādās regulējamās nozarēs kā enerģētika, atkritumu apsaimniekošana, ūdenssaimniecības pakalpojumi, kur pakalpojumi, līdzīgi kā likumiskā lietošanas maksa, tiek sniegta ēku īpašniekiem.

Tā, piemēram, iepazīstoties ar kapitāla atdeves likmēm regulētajās nozarēs,  ir secināms, ka, ūdenssaimniecības pakalpojumu tarifu izstrādāšanai rentabilitāte no paša kapitāla ir noteikta 7,46% regulējamo sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējam, kurš, pēc pēdējā pieejamā gada pārskata datiem, atbilst mikrouzņēmumu vai mazo uzņēmumu kategorijai (5,18% regulējamo sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējam, kurš, pēc pēdējā pieejamā gada pārskata datiem, atbilst vidējo uzņēmumu vai lielāku uzņēmumu kategorijai) [24]. No minētā piemēra ir redzams, ka arī publiski regulētajās nozarēs pakalpojumu sniedzējiem noteiktā atdeves likme no sava kapitāla nav mazāka par 6% procentiem gadā (atkarībā no metodoloģijas). Pieņemot, ka zemes īpašnieki iznomā vai nodod lietojumā savu īpašumu jeb kapitāla aktīvu, nav pamats apskatīt un piemērot šai atlīdzībai dalītajos īpašumos vidēji svērtā (tātad arī aizņemtā)  kapitāla atdeves likmes. Jo vairāk, šādos gadījumos tarifā nāktu klāt aizdevuma procenti, kas zemes īpašniekiem, pretēji lielajiem monopoluzņēmumiem, būtu daudz lielāki.[25]

Autors secina, ka arī likumiskās lietošanas maksas apmērs ir jādiferencē, pieļaujot un pat prasot atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos. Tādējādi, ja ēku īpašniekiem nosaka parastās lietošanas tiesības, tad tikai, ja papildus tiek uzlikts tiem pienākums arī segt visus ar lietošanā nodoto zemes gabalu saistītos izdevumus un nest ar to saistītās nastas, tostarp arī maksāt nekustamā īpašuma nodokli (kas tiek diferencēts pēc zemes lietotāja, bet ne īpašnieka), ir pieļaujams noteikt sekojošu likumiskās lietošanas maksu: 1) 4 % apmērā no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā - savrupmājām; 2) 4.5 % apmērā no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā – daudzdzīvokļu dzīvojamām mājam; 3) 5 % apmērā no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā – sabiedriskās nozīmes objektiem; 4) 6 % apmērā no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā – komercobjektiem.

[1] Rozenfelds J., Superficies solo cedit Latvijas tiesībās. Juridiskā zinātne Nr.3. 2012, 109. lpp.

[2] Likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”

[3] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 13.02.2009. spriedums lietā Nr. 2008-34-01. Pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2016/02/2008-34-01_Spriedums.pdf

[4] Ibid.

[5] Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas civilllikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” Nr. 843/Lp13. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/ED0E734C16CEB54BC225860D00268496?OpenDocument

[6] 2020. gada 10. decembra Latvijas Republikas Saeimas sēdes stenogramma. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/3CB3E4AB938A4351C2258665004EC045?OpenDocument

[7] Likumprojekta "Grozījumi likumā "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību"" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija). Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/ED0E734C16CEB54BC225860D00268496?OpenDocument

[8] Latvijas Republikas Saeimas deputāta Viktora Valaiņa 2020. gada 21. decembra priekšlikums 2. lasījumam Nr. 111.8/6-257-13/20. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/DEEF25B62901930CC22586460029582F?OpenDocument

[9] Latvijas Republikas Saeimas deputāta Didža Šmita 2020. gada 21. decembra priekšlikums likumprojektam Nr. 843/Lp13 2. lasījumam.

[10]Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu tiesas departamenta 2019. gada 12. decembra spriedums lietā Nr. SKC-109/2019. Pieejams: http://www.at.gov.lv/downloadlawfile/6048

[11] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu tiesas departamenta 2016. gada 21. jūnija spriedums lietā NR. SKC-177/2016. Pieejams: http://www.at.gov.lv/downloadlawfile/5238

[12] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu tiesas departamenta 2019. gada 12. decembra spriedums lietā Nr. SKC-109/2019. Pieejams: http://www.at.gov.lv/downloadlawfile/6048

[13] Ibid.

[14] Saeimas Juridiskā biroja atzinums likumprojektam Nr. 843/Lp13. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/948304D97CFD5F74C22586460028EBF5?OpenDocument

[15] Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punkts

[16] 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 13. punkts

[17] Par 2004. gada 20. decembra likuma "Grozījumi likumā "Par dzīvojamo telpu īri"" 13. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 105. pantam: Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2006. gada 8. marta spriedums lietā Nr. 2005-16-01. Latvijas Vēstnesis, 2006. 9. marts, Nr. 40 (3408), 10. punkts.

[18] Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Balodis, R. zin. red. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 465, §13.

[19] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa spriedums lietā Nr. 2008-36-01, 10. punkts, Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra spriedums lietā Nr. 2010-22-01, 12.1. punkts, Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2011. gada 8. februāra lēmums lietā Nr. 2010-75-01, Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedums apvienotajā lietā Nr. 2017-17-01.

[20] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-551/2002

[21] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017. gada 22. novembra spriedums lietā NR. C29415709. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/nolemumi/pdf/347552.pdf 

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019. gada 5. aprīļa spriedums lietā Nr. C29608416. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/nolemumi/pdf/399105.pdf

[22] Saeimas Juridiskā biroja atzinums likumprojektam Nr. 843/Lp13. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/948304D97CFD5F74C22586460028EBF5?OpenDocument

[23] Dr. iur. Artas Snipes vēstule likumprojekta Nr. 843/LP13 otrajam lasījumam. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/35284618A8F87B50C22586410048AF46?OpenDocument

[24]Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes 2019.gada 28.augustā lēmums Nr.144 “Par kapitāla atdeves likmi ūdenssaimniecības pakalpojumu tarifu projekta aprēķināšanai

[25] Jaņa Abāšina viedoklis par likumprojektu Nr. 843/Lp13. Pieejams : https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/D5C3CD672281DD6CC225864600307B6D?OpenDocument