21. Janvāris 2021 13:13
Domnīca / brīvais mikrofons (arhīvs)
Civillikuma 1. panta vājums un spēks
14

Ir pagājis nedaudz vairāk par gadu kopš Senāta Civillietu departaments 2019. gada 17. decembrī ir taisījis spriedumu lietā Nr. C04169414, SKC‑259/2019, ar ko de facto atkāpās no tiesu prakses, tiesību doktrīnas un iepriekšējām judikatūras atziņām, izraisot asas diskusijas ne tikai juridisko profesiju pārstāvju aprindās,[1] bet arī visā sabiedrībā kopumā.

Autora ieskatā dīvainības lietas izskatīšanā,[2] nepamatota un neargumentēta atkāpšanās no judikatūras un stabilās tiesu prakses, kā arī Civillikuma (turpmāk arī – CL) 1. panta tieša piemērošana īpašuma tiesību aprobežošanai neatbilst juridiskajai metodei. Savukārt spriedumā izdarītais kopīpašuma tiesiskā regulējuma iztulkojums rada bažas par iejaukšanos likumdevēja kompetencē

Kā to ir norādījusi Latvijas Republikas Satversmes tiesas priekšsēdētāja profesore Sanita Osipova “[..]Ikvienas tiesas veiktas tiesību jaunrades leģitimitātes pamatā ir juristu sabiedrībā valdošā viedokļa konsenss. Konsensu veido tiesnešu tiesību spēka atzīšana caur to pieņemšanu no juristu sabiedrības puses un sabiedrības kopumā vai pat no tā, ka viens neprotestē pret tiesnešu tiesību noteikumu.[3]

Līdz 2019. gada 17. decembrim ikvienam bija zināms, ka kopīpašuma izbeigšanas prasību noraidīšana nevar būt pamatota ar CL 1. pantu.[4] Taču ar spriedumu lietā Nr. SKC-259/2019 viss mainījās. Pieņemtais nolēmums radīja tiesisko nenoteiktību, kas tieši ietekmē no domājamām daļām izrietošo tiesību saturu, padarot to par iluzoru jeb atkarīgu no citu kopīpašnieku interesēm, kuri visbiežāk vēlas saglabāt esošo status quo. Tādējādi CL 1. pants, ciktāl tas attiecas uz CL 1074. pantā ietvertajām kopīpašnieka absolūtām lietu tiesībām prasīt kopīpašuma izbeigšanu tiesas ceļā, pirmsšķietami neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 1., 64., 90., 92. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

Tiesu prakses izmaiņas Civillikuma 1. panta piemērošanā attiecībā uz 1074. pantā ietvertajām kopīpašnieka tiesībām prasīt kopīpašuma izbeigšanu tiesas ceļā

2004. gada 14. janvārī Senāts (pēcāk tiesību doktrīnā plaši kritizētajā spriedumā lietā Nr. SKC-5/2004) pieļāva viena kopīpašnieka subjektīvo tiesību izlietošanas ierobežošanu. Senāts norādīja, ka saskaņā ar labas ticības principu personai var tikt liegta subjektīvo tiesību izlietošana, ja otras puses pretējās intereses saskaņā ar likuma mērķi un konkrētās lietas apstākļiem ir atzīstamas par svarīgākām. Nolēmumā Senāts ir atsaucies, galvenokārt, uz autoritārās diktatūras laika rakstiem,[5] kā arī selektīvi atsaucies uz profesora K. Baloža atziņām rakstā “Labas ticības princips mūsdienu Latvijas civiltiesībās”.[6] Piebilstams, ka tiesību doktrīnā jau toreiz bija atzīts, ka CL 1. pants nekādā gadījumā nav uzskatāms par vispārīgu taisnīguma priekšrakstu, ko iespējams ar plašu vērienu piemērot jebkuru civiltiesisko attiecību koriģēšanai abstraktu taisnīguma apsvērumu garā.[7]

Pēcāk, 2009. gada 25. februāra spriedumā lietā Nr. SKC-54/2009, Senāts pauda diametrāli pretējas atziņas, norādot, ka katram kopīpašniekam ir tiesības pieprasīt kopīpašuma dalīšanu un tās nav ierobežojamas, atsaucoties uz CL 1. pantu. Minēto atziņu Senāts nostiprināja arī 2011. gada tiesu prakses apkopojuma “Kopīpašums”, secinājumu daļā: “Tiesa nevar noraidīt kopīpašnieka prasību par kopīpašuma reālu sadalīšanu [..], atsaucoties uz vispārēju principu par tiesību un pienākumu izpildi pēc labas ticības (Civillikuma 1. pants) [..].”[8] Minētais tiesu prakses apkopojums tika prezentēts arī Latvijas tiesnešu 2011. gada 25. novembra konferencē, kurā tika pausta atziņa, ka “[..] Bija gadījums, kad tiesa noraidīja prasību par kopīpašuma sadali, atzīstot, ka šāds prasījums esot pretrunā ar Civillikuma 1. pantā nostiprināto principu par tiesību un pienākumu izpildi pēc labas ticības. Šāds ieskats nav pamatots. Tiesības prasīt kopīpašuma [..] sadali ir kopīpašnieka lietu tiesība [..].[9]

2019. gada 17. decembrī ar spriedumu lietā Nr. SKC-259/2019 Senāts atkal diametrāli mainīja savu viedokli. Šajā spriedumā tika izteikta atziņa, ka “Civillikuma 1. pantā ietvertais labas ticības princips kā tiesību normu piemērošanas un tiesisko attiecību vērtēšanas kritērijs ir ņemams vērā kopīpašuma izbeigšanas lietās.”. Nolēmums un tajā izteiktās atziņas tika netipiski aktīvi popularizētas, nostiprinot tās Augstākās tiesas (turpmāk – AT) judikatūras datubāzē, kas pretēji likuma[10] prasībām, tika papildināta ar senākiem Senāta nolēmumiem, kas pirms tam tika kritizēti un atzīti par aplamiem. Atsevišķi senatori arī publicēja savu viedokli AT mājaslapā un portālā Jurista Vārds. Papildus Senāts taisīja blakus nolēmumu, ko adresēja citiem valsts konstitucionālajiem orgāniem[11], tā faktiski pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmes 65. panta prasības.

AT netipiski proaktīvā rīcība būtībā liedz pirmās vai otrās instances tiesnešiem šo “judikatūru” neievērot (Civilprocesa likuma 5. panta sestā daļa). Tādējādi radās likumā neparedzēts ikviena kopīpašnieka tiesību nenovēršams aizskārums, jo tiesas , kas izskata lietu pēc būtības un arī Senāts aktīvi turpina vērtēt CL 1074. pantā nostiprinātās tiesības vērsties tiesā (?) ar prasību par kopīpašuma izbeigšanu atbilstoši CL 1. pantam. Piebilstams, ka CL 1. pants tiek piemērots arī pēc tiesas iniciatīvas, un bez pušu atsaukšanās uz to, ko Senāts jaunākajos nolēmumos, tieši un atsaucoties vien uz tiesību doktrīnu, aicina darīt. [12]

Civillikuma 1. pants nav pieņemts pienācīgā kārtībā

1934. gada 15. maijā Latvijas Republikā tika realizēts antikonstitucionāls valsts apvērsums (coup d’ état).[13] Ar 1934. gada 18. maija valdības deklarāciju Latvijas iedzīvotāji tika lakoniski informēti “Saeimas funkcijas līdz Satversmes reformas izvešanai izpilda Ministru kabinets, sākot ar 1934. gada 15. maija pulksten 23.00 [..].[14] Ir norādāms, ka likumdevēja funkcijas pildošais Ministru kabinets pēc Kārļa Ulmaņa vārdiem tika nodibināts 24 stundās.[15]

1934. gada 15. maija apvērsumā Satversmes darbība tika deklaratīvi apturēta. K. Ulmanis solīja Latvijas tautai jaunas Satversmes reformu, taču tās vietā notika demokrātiskas republikas aizstāšana ar autoritāru valsti.[16] Gana bieži pēc apvērsumiem un konstitūcijas darbības apturēšanas tās zaudē savu politisko nozīmi un juridisko raksturu. Ar Satversmi notika tieši pretēji. Autoritāra režīma laikos Satversme kļuva par neatkarīgas un demokrātiskas valsts simbolu.[17]

Arī tiesību zinātnieki R. Balodis un J. Lazdiņš ir izteikuši atziņu, ka K. Ulmaņa režīma laikos Satversmes darbība pilnībā netika apturēta, jo Satversmes normas tomēr tika piemērotas.[18] Minētais apgalvojums kopsakarā ar Satversmes vienotības principu un Satversmes pilnīguma dogmu apstiprina, ka Satversmes darbība nevarēja tikt un arī netika apturēta de jure.

Satversmes normu selektīva piemērošana pati par sevi norāda uz to, ka tā ne tikai nevarēja tikt apturēta de jure, bet arī netika apturēta de facto, jo atbilstoši Satversmes vienotības principam atsevišķu normu piemērošana norāda uz visa Satversmes teksta atzīšanu. Arī Satversmes tiesa 2002. gada 22. oktobra spriedumā lietā Nr. 2002-04-03 atzina, ka “Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski”. Proti, neviena Satversmes norma vai tās daļa nevar tikt uzskatīta par lieku, jo šāda izpratne sagrautu Satversmes iekšējo loģisko struktūru.[19] Tāpēc, ja Satversme tomēr tiek piemērota, nav pamata uzskatīt, ka kāda tās norma vai daļa ir de jure vai de facto apturēta. Līdz ar to ir secināms, ka Satversme tika apturēta vienīgi deklaratīvi, kas ne faktiski, ne arī juridiski nevienam tiesību subjektam nav saistoši.

Norādams, ka laikā līdz 1936. gadam K. Ulmaņa autoritārā režīma pieņemtos likumus formāli saskaņā ar Satversmi izsludināja pirms valsts apvērsuma Saeimas uzticību saņēmušais Valsts prezidents A. Kviesis, savukārt 1937. gada Civillikums tika pieņemts autoritārās diktatūras posmā, kad nelikumīgi sasauktā Ministru kabineta pieņemtos likumus izsludināja pats varas uzurpators un autoritārais diktators K. Ulmanis, kurš tika saukts par “Latvijas Valsts un ministru prezidentu”.[20]

Satversmes 64. pants noteic, ka “Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētajā kārtībā un apmēros.” Likumdošanas tiesības ir īstenojamas ievērojot valsts varas dalīšanas principu, jo uz tā balstās Satversmē nostiprinātā institucionālā sistēma. Valsts varas dalīšanas princips, pirmkārt, ir ietverts Satversmes 1. panta jēdzienā “demokrātiska republika” un, otrkārt, izriet no Satversmes sistēmas.[21] Valsts varas dalīšanas princips izpaužas valsts varas sadalījumā likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko īsteno autonomas valsts institūcijas.[22]

Ņemot vērā Satversmē nostiprināto institucionālo sistēmu, kā arī augstāk minēto notikumu gaitu, ir secināms, ka likumdošanas funkciju “nodošana” Ministru kabinetam ir atzīstama par valsts varas dalīšanas principa pārkāpumu, kā neievērošana nozīmē demokrātiskas iekārtas neesamību un valsts iekārtas despotismu.[23]

Likumdevēja kompetences nodošanu Ministru kabinetam režīms aizbildināja ar Satversmes 81. pantā ierakstīto, kas valdībai Saeimas sesiju starplaikā pieļāva, ja tas ir neatliekami vajadzīgs, darboties kā likumdevējam, izdodot noteikumus, kuriem ir likuma spēks.[24] Tomēr nav atzīstams, ka 1937. gada Civillikuma pieņemšanai ir bijusi neatliekami vajadzība, jo tam tika piešķirta vairāk politiska nozīme. Minētā ierobežojuma pārkāpums parasti padara Ministru kabineta izdotos noteikumus par antikonstitucionāliem un spēkā neesošiem.[25] Tāpat ir apšaubāms 1937. gada Civillikuma kā ārējā normatīvā akta veids, jo Satversmes 81. pants pat likumīgi ievēlētam Ministru kabinetam paredzēja pieņemt noteikumus, kuriem ir likuma spēks, nevis pašus likumus.

Tiesību doktrīnā ir atzīts, ka Satversme tās 1922. gada 15. februāra redakcijā bija nepilnīga. Satversmi tās 1922. gada 15. februāra redakcijā mēdza dēvēt par “Rumpf-Verfassung” – pamatlikumu, kuram ir “rumpis”, bet nav “galvas”.[26] Kā viens no iemesliem Satversmes II daļas (pamattiesību kataloga) nepieņemšanai bija uzskats, ka cilvēka brīvību aizsardzība efektīvi tika nodrošināta arī ar nekonstitucionāla līmeņa likumu starpniecību.[27]

Augstāk minētais liek noprast, ka CL 1. pants tolaik ir daļēji pildījis nepieņemtā Satversmes II daļas jeb pamattiesību kataloga funkcijas. Tomēr ar 1998. gadu, kad stājās spēkā Satversmes VIII nodaļa un tajā ietvertais 105. panta trešais teikums, CL 1. pants vairs nevar aprobežot Satversmes 105. pantā garantētās īpašuma tiesības vai būt attiecināms uz kopīpašnieka lietu tiesībām rīkoties ar savu īpašumu pēc saviem personiskajiem ieskatiem. Satversmes 105. pants, paredzot ne tikai individuālo, bet arī institucionālo īpašuma tiesību garantiju, aizliedz ierobežot īpašnieka absolūtās tiesības uz īpašumu ar nenoteikta satura tiesību normu, par kādu atzīstams CL 1. pants.

CL 1. panta darbība (spēkā esība) tika atjaunota ar 1992. gada 7. jūlija Latvijas Republikas Augstākās Padomes pieņemto likumu “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”[28] . Secināms, ka minētā norma ir atjaunota pirms 1993. gada 6. jūlija, kad uz pirmo sēdi sanāca Latvijas Republikas 5. Saeima, turklāt bez pienācīgas tās izvērtēšanas.

Tādējādi no CL 1. panta pieņemšanas procesa materiāliem kopumā nav gūstams apstiprinājums tam, ka gan K.Ulmaņa 24 stundu laikā sasauktais Ministru kabinets 1937. gadā, gan arī Latvijas Republikas Augstākā padome 1991. vai 1992. gadā būtu pienācīgi izvērtējuši CL 1. panta un ar to cieši saistītā 1415. panta (kas nosaka, ka darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai (!), nerada tiesiskas sekas) nepieciešamību tiesiskā, demokrātiskā un sekulārā valstī. Nekad arī nav izvērtētas šo tiesību normu sekas attiecībā uz ikviena indivīda pamattiesību ierobežojumiem, piemēram, kopīpašuma strīdu regulējumā (sal., Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 22. secinājumu).

Vienlaikus ārpus monarhijas un autoritāras diktatūras CL 1. pants nav uzskatāms par kolīziju normu un nav arī imperatīva tiesību norma ne laikā, ne telpā, ne arī pilsonībā vai rezidencē. Tādējādi ir secināms, ka 1937. gada Civillikums, tai skaitā tā 1. pants, ir pieņemts nepienācīgā procedūrā autoritārās diktatūras laikos pretēji Satversmes 64. pantam, valsts varas dalīšanas principam un līdz ar to arī Satversmes 1. pantam, bet nelikumīgi pieņemtā likuma spēks ir atjaunots (?) Satversmē neparedzētā veidā.

CL 1074. pants kā īpašnieka absolūta lietu tiesība katrā laikā prasīt kopīpašuma dalīšanu un Civillikuma 1. pants

CL 1074. pants ir expressis verbis pārņemts no 1864. gada Vietējo likumu kopojuma III daļas 940. panta. Tādejādi aptuveni pusotra gadsimta laikā likumdevējs nav radis konkrēto regulējumu par neatbilstošu tiesiskajai realitātei vai par sociāli netaisnīgu.

No tiesību doktrīnas un Satversmes tiesas atziņām izriet, ka tiesība prasīt kopīpašuma dalīšanu ir viena no likumā paredzētajām kopīpašnieka absolūtām lietu tiesībām, ko nevar aizkavēt cits kopīpašnieks [29] un kas ikvienam kopīpašniekam tika paredzētas vēl pirms 1937. gada Civillikuma pieņemšanas un “spēkā stāšanās”.

Tā, piemēram, Satversmes tiesa 2011. gada 25. oktobra spriedumā lietā Nr. 2011-01-01 ir norādījusi, ka CL 1074. un 1075. pantā ietvertais regulējums ir atzīstams par būtisku sakarā ar to, ka kopīpašuma būtība rada neizbēgamas grūtības, kas attiecas, piemēram, uz kopīpašnieku vienošanos par kopīpašumā esošās lietas lietošanu vai augļu iegūšanu no tās. Tādējādi Satversmes tiesa atzina, ka kopīpašums tiešām nav pats vēlamākais īpašuma veids. Tāpat minētajā spriedumā Satversmes tiesa norādīja “[..] tiesiska vai faktiska rakstura priekšnoteikumi rīcībai ar kopīpašumā esošo lietu var novest pie tā, ka kopīpašniekiem zūd interese saglabāt savu tiesisko stāvokli [..].”

Savukārt tiesību doktrīnā (skat., Civillikuma komentāri, trešā daļa, Rīga, 2002, 275. lpp.) atzīts, ka kopīpašnieka tiesība prasīt īpašuma dalīšanu ir katra kopīpašnieka absolūta lietu tiesība. Kopīpašuma izbeigšanas prasība ir divpusēja (actio duplex), un tās mērķis ir kopīpašuma dalīšanas jautājuma pozitīvs atrisinājums. Proti, tiesai ir obligāti jāizšķir jautājums par dalīšanu, izvēloties piemērotāko veidu un jātaisa attiecīgs nolēmums.[30] Ņemot vērā to, ka prasība par kopīpašuma dalīšanu ir actio duplex prasība, ir apšaubāmi jebkādi priekšnoteikumi šādas prasības celšanai, kas izpaustos prasības pasīvajā pamatā, jo tas nav jāpierāda.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta otro prim daļu un 32. panta otro daļu Satversmes tiesas lēmumā par lietas izbeigšanu vai spriedumā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām.

Satversmes 105. panta trešajā teikumā teikts “Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.” Satversmes tiesa jau vairākkārt ir norādījusi, ka, lai arī tiesību normas piemērotājam tās iztulkošanas gaitā vienmēr ir jānoskaidro piemērojamās tiesību normas patiesā jēga, tiesību normai, kas noteic kādu personas pamattiesību ierobežojumus, jābūt skaidrai un precīzai.[31] Likumdevēja pieņemtajai normai jābūt formulētai tā, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu rīcību (skat. Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16. punktu un 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu).[32] Secināms, ka likumiem un citiem normatīvajiem aktiem jābūt publiski pieejamiem, pietiekami skaidriem un saprotamiem. Tādējādi personu tiesības zināt savas tiesības noteic arī likumdevēja darbības ietvaru.[33]

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir vairākkārt norādījusi, ka likumiem un tiesību normām jābūt gan pienācīgi saprotamiem, gan paredzamiem, tas ir, formulētiem ar pietiekamu precizitāti, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu uzvedību (skat., piemēram, The Sunday Times v. The United Kingdom, judgment of 26 April 1979, Series A no. 30, p. 31, para 49; Kokkinakis v. Greece, judgment of 25 May 1993, Series A no. 260-A, p.19, para 40).[34]

Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka tiesību normas skaidrība un paredzamība ir vērtējama, pamatojoties uz tās interpretāciju. Proti, tiesību norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar interpretācijas paņēmienu palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu (skat. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu, 2018-10-0103).[35]

Tiesību doktrīnā un judikatūrā ir atzīts, ka CL 1. pantā ietvertais vārdu savienojums “laba ticība” ir ģenerālklauzula.[36] Ģenerālklauzula ir nenoteikta satura tiesību jēdziens, kurš normas piemērošanas procesā piepildāms ar noteiktu saturu jeb konkretizējams.[37] Atzītais tiesību zinātnieks K. Balodis ir norādījis, ka šī ģenerālklauzula ir jāpiepilda ar konkrētu saturu un ka CL 1. panta piemērošanā neatsverama nozīme ir jau izstrādātajām tiesu prakses un tiesību doktrīnas atziņām par to, kādos tipiskos dzīves gadījumos labas ticības princips jālieto.[38]

Ņemot vērā augstāk minēto, ir izdarāms secinājums, ka kopīpašnieka tiesības prasīt kopīpašuma dalīšanu var tikt ierobežotas ar CL 1. pantu tikai tad, ja tiesību doktrīna un tiesu prakse piepilda ģenerālklauzulas “laba ticība” saturu pietiekami saprotami, paredzami un precīzi, kāda noteikta dzīves gadījuma izšķiršanai. Proti, lai ar CL 1. pantu varētu ierobežot Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu, tam būtu jāatbilst Satversmes 90. pantam.

CL 1. pants nevar tikt uzskatīts par imperatīvu tiesību normu, ja tā saturs nav pietiekami konkretizēts kāda noteikta dzīves gadījuma izšķiršanai. Turklāt CL 1. pants nav pavēloša vai aizliedzoša norma, kā arī nav atzīstama par tiesību normu publiskajās tiesībās jeb indivīda attiecībās ar valsti, salīdzinājumā, piemēram, ar CL 11. panta otro daļu. Norādāms, ka CL 1. pantu par imperatīvu tiesību normu tieši neatzina arī starpkaru laika juristi. Tā, piemēram, Senāta apvienotās sapulces priekšsēdētājs senators A. Gubeņs sacīja, ka CL 1. pants nebūt neierobežo formulu neminem leadit qui suo jure utitur jeb “nevienu neapvaino tas, kurš izlieto savas tiesības”. Savukārt pašu CL 1. pantu viņš atzina vairāk par morāla nevis tiesiska rakstura ģenerāldirektīvu.[39] Arī Senāta civilā kasācijas departamenta priekšsēdētājs senators O. Ozoliņš savā referātā “Civīltiesību organizējošā un audzinošā nozīmē” pauda, ka “arī jaunais Civīllikums savā 1. pantā uzsver godīgas rīcības audzinošu nozīmi, ieteicot pilsonim pildīt pienākumus un izlietot tiesības labā ticībā.” Tāpat viņš norādīja, ka “civīltiesības neaizliedz arī saimnieciski dažkārt nelietderīgu rīcību, tās neaizliedz uzkrātu vērtību izlietošanu šauri personīgām, pārejošām vajadzībām.[40]

Atskatoties uz tiesu praksi un tiesību doktrīnu kopš diskutablā Senāta sprieduma lietā Nr. SKC-254/2019 pieņemšanas, var secināt, ka CL 1. pantā ietvertās ģenerālklauzulas “laba ticība” saturs attiecībā uz kopīpašuma izbeigšanas civillietām nav kļuvis skaidrāks. Tiesību avoti nav atklājuši vismaz to vērtējamo kritēriju minimumu, pēc kuriem būtu konstatējams labas ticības trūkums un kas būtu kopīgi visiem līdzīgiem gadījumiem.

Tādējādi kopīpašuma izbeigšanas lietās, pretēji Satversmes 105. pantam un Satversmes tiesas veiktajai CL 1068. panta, kā arī 1074. un 1075. panta interpretācijai lietā Nr. 2011‑01‑01, personas tiesības turpina tikt ierobežotas nevis ar skaidru un precīzu likumu, bet ar tiesas brīvi izvēlēto CL 1. pantā ietvertās ģenerālklauzulas saturu. Turklāt šī tiesiski ētiskā kategorija tiek pakārtota ikreizējam Civillietu departamenta sastāva ieskatam, par ko liecina biežās un daudzkārtējās judikatūras maiņas šajā jautājumā. Citiem vārdiem, tiesību normas saturs šobrīd ir tieši atkarīgs no tiesneša personības, viņa uzskatiem un vērtībām, t. i., no izpratnes par labo un ļauno, reliģiskajiem uzskatiem vai raizēm jeb “[..] tiesības ir tas, ko augstākās tiesu instances ir atzinušas par tiesībām – līdz nākamajām tiesu prakses izmaiņām.[41]

Ņemot vērā to, ka nepastāv saprotams, precīzs un paredzams likums (tiesību norma), kas tieši ierobežotu absolūtās kopīpašnieka tiesības prasīt kopīpašuma izbeigšanu, tiesas patvaļīgs ierobežojums, izmantojot nenoteiktos tiesību jēdzienus, ir pretējs Satversmes 1., 83., 89., 90., 92. pantam un 105. panta trešajam teikumam.

Senāta jaunākā tiesu prakse, argumenti, rīcība un tā sekas

Kārtējā judikatūras maiņa, kas notika ar Senāta spriedumu lietā Nr. SKC-259/2019, pierāda, ka AT judikatūras datubāzē publicētie Senāta nolēmumi, turklāt ar atzīmi “J”, citās tiesu instancēs tiek uzskatīti par tiesību pamatavotiem, jo tiesas spriedumi tiek pamatoti galvenokārt ar šiem nolēmumiem.

Tā ar Senāta 2020. gada 29. jūnija rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. C30629418, SKC-1328/2020, ir atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību par Rīgas apgabaltiesas 2020. gada 17. marta spriedumu, ar kuru ir noraidīta prasība dalīt tā saucamo “komunālo” dzīvokli. Minēto “komunālo” dzīvokli savulaik ir ticis privatizējušas vairākas tur dzīvojošas personas. Vēlāk viena no personām, pašas parādu dēļ zaudēja īpašuma tiesības uz dzīvokļa domājamo daļu izsolē. Jaunais ieguvējs publiskajā izsolē iegādāto domājamo daļu pats lietot (?) nevar, jo parādniece, kuras domājamā daļa tika atsavināta, turpina prettiesiski dzīvot dalāmajā dzīvoklī. Pārējie komunālā dzīvokļa kopīpašnieki pret šādu situāciju neiebilda, tāpēc jaunajam ieguvējam nepastāvēja ne tiesības lūgt ievest sevi komunālā dzīvokļa domājamo daļu valdījumā, ne arī tiesības lūgt izlikt parādnieku no dzīvokļa, jo tas ir pretēji CL 1068. pantam.

Tiesas ieskatā prasītājai, iegādājoties strīdus īpašuma domājamo daļu, bija jārēķinās ar pārējo kopīpašnieku tiesībām un interesēm, kā arī viņu materiālo stāvokli. Tāpēc, ja prasītājs iepretim pārējiem kopīpašniekiem nevēlas palikt kopīpašumā, prasītājam neesot nekādu šķēršļu savu kopīpašuma daļu atsavināt (sal., Senāta Civillietu departamenta atziņas spriedumā lietā Nr. SKC-259/2019), proti, kopīpašnieks varot savas kopīpašuma domājamās daļas brīvi pārdot.

Arī ar Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 25. novembra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. C30629418, SKC-1328/2020 ir atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2020. gada 2. jūlija spriedumu lietā Nr. C30629418. Lēmums ir nepamatoti publicēts AT judikatūras datubāzē.

Savukārt ar Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 16. decembra spriedumu lietā Nr. C30501917, SKC-231/2020 (tāpat kā lietā Nr. C04169414, kurā taisīts 2019. gada 17. decembra spriedums SKC‑259/2019, un lietā Nr. C30629418, kurā taisīts 2020. gada 25. novembra rīcības sēdes lēmums SKC-1328/2020, referējošā senatore ir Anda Briede (!)) ir norādīts, ka “[..] apelācijas instances tiesas spriedumā nav argumentu, kas liecinātu par strīdā iesaistīto pušu interešu izvērtējumu, proti, kādēļ prasītājas, kura kopīpašumā nonākusi labprātīgi, subjektīvās tiesības dalīt kopīpašumu ir vairāk aizsargājamas nekā atbildētāju tiesības. [..]

Piebilstams, ka arī šajā gadījumā, tāpat kā lietā Nr. C30629418, prasītājs ir publiskā izsolē iegādājies “komunālā” dzīvokļa domājamo daļu, kas kopīpašniekam ir atsavināta parādu dēļ. Svarīgi norādīt, ka arī pārējie kopīpašnieki savas domājamās daļas no komunālā dzīvokļa ir iegādājušies ar pirkuma līgumu, bet ar nolūku izmantot īpašuma tiesības pašpatēriņam, proti, lietot dzīvokļa daļas proporcionāli piederošajām dzīvokļa domājamām daļām – dzīvošanai.

Autora ieskatā neeksistē nekāda pārējo kopīpašnieku tiesiski aizsargājama “interese”, jo, pirmkārt, likums neparedz kopīpašnieka tiesības lietot kopīpašuma reālu daļu bez visu kopīpašnieku piekrišanas. Otrkārt, “komunālo” dzīvokļu saglabāšana neatbilst Latvijas tiesību sistēmai un izpratnei par mājokli (morāles, ētikas un higiēnas prasību aspektā). Treškārt, katram kopīpašniekam, arī personai, kas savas tiesības uz dzīvokļa domājamo daļu zaudē, e.g. izsoles rezultātā, ir tiesība saņemt samērīgu samaksu par savu īpašumu, kas gadījumā, ja palikušo kopīpašnieku intereses saglabāt staus quo tiek stādītas augstāk par likumā paredzēto tiesību jebkurā laikā prasīt kopīpašuma dalīšanu, kļūst iluzoras.

Tādējādi tiesības uz “vienīgo dzīvesvietu” kopīpašumā (kas turklāt nav pierādāmas – negativae non probantus) nav pretstatāmas kopīpašnieka absolūtajām īpašuma tiesībām prasīt īpašuma dalīšanu. Tāpēc spriedumā lietā Nr. SKC‑259/2019 izskanējušās tēzes, ka dzīvojamā māja būtu jāpērk dzīvošanai, nevis peļņas gūšanai, liecina vai nu par tīšu likuma pārkāpumu, vai arī par nepieņemamu “kreisumu” Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamentā.

Autora ieskatā tiesai ir jāaizstāv tiesības, nevis intereses. Dura lex, sed lex jeb likums ir bargs, bet tas ir likums. Šai sakarā uzmanība vēršama uz zvērināta advokāta Egona Rusanova teikto intervijā, kas publicēta portālā nra.lv: “Tiesai ir jābūt tai, kas stāv pāri vairākumam, mazākumam, partijām, pūļa viedoklim. Tiesai jātaisa spriedumi saskaņā ar tiesībām ‒ ar visdziļāko izpratni par to, kas ir pamattiesības jeb, ja gribat ‒ cilvēktiesības un taisnīgums. Pašlaik ir zaudēta orientācija, kas ir taisnīgums. Jo novērst sociālo netaisnību nav gluži tas, kas ir taisnīgums [..].[42]

 

 

[1] Gailīte D. Uzmanības centrā – kopīpašums // Jurista Vārds, 28.01.2020., Nr. 4 (1114), 2. lpp.

[2] Šlitke N. Turpinot diskusiju par Senāta nolēmumiem lietā Nr. SKC-259/2019 // Jurista Vārds 27.02.2020., DOMNĪCA / BRĪVAIS MIKROFONS

[3] Osipova S. Tiesiska valsts vai “tiesnešu valsts” // Jurista Vārds, 05.07.2016., Nr. 27 (930), 12.–15. lpp.

[4] Skat. Senāta spriedumu lietā nr. 54/2009; Augstākā tiesa. Kopīpašums. Tiesu prakses apkopojums, 2011

[5] Krons M. Civillikuma pirmais pants // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1937. g., Nr. 2

[6] Balodis K. Labas ticības princips mūsdienu Latvijas civiltiesībās // Jurista Vārds, 03.12.2002., Nr. 24 (257)

[7] Ibid.

[8] Kopīpašums: tiesu prakses apkopojums. Latvijas Republikas Augstākā tiesa, 2011. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/242461-kopipasums-tiesu-prakses-apkopojums/

[9] Skat. goda tiesneša Dr. jur. R. Krauzes konferences referātu “Kopīpašuma lietošana, dalīšana un apsaimniekošana””, AT biļetens Nr.3

[10] Likuma “Par tiesu varu” 28.6 panta piektā daļa paredz tieslietu ministra saskaņojumu judikatūras datubāzē iekļaujamās informācijas atlases un apstrādes kārtībai, kas nebija saņemta

[11] ECLI:LV:AT:2019:1217.C04169414.6.BL

[12] Senāta 2020. gada 16. decembra spriedums lietā Nr. C30501917, SKC-231/2020

[13] Levits E. An Interview with Dietrich A Loeber. The Baltic States at Historical Crossroads. Ed. Jundzis T., Rīga: Latvian Academy of Sciences, 2001, p. 40–41

[14] Treijs. R. Latvijas Valsts vadības stūresvīri. Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti // Latvijas Vēstnesis, laidiens: 23.12.2003., Nr. 181. Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/82393

[15] Turpat

[16] Pleps J. Par Latvijas Republikas Satversmi: vēsture un mūsdienas. Pieejams: https://www.saeima.lv/satversme/Satversme_Pleps_latviski.pdf  

[17] Turpat

[18] Balodis R., Lazdiņš J. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 70. lpp.

[19] Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra spriedums lietā Nr. 2005-12-0103

[20] Šilde A. Latvijas vēsture, 1914-1940. Stokholma: Daugava, 1976, 691. lpp.

[21] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra spriedums lietā Nr. 03-05 (99)

[22] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra spriedums lietā Nr. 2005-12-0103

[23] Pleps J. Satversmes iztulkošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 102. lpp.

[24] Balodis R., Lazdiņš J. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 71. lpp.

[25] Satversmes tiesas 1997. gada 7. maija spriedums lietā Nr. 04-01(97)

[26] Balodis R. Ievads Latvijas Republikas Satversmes VII nodaļas komentāriem. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011., 11. lpp.

[27] Skujenieks M. Latvijas parlamenti. Latvija desmit gados. Latvijas valsts nodibināšanas un viņas pirmo 10 gadu darbības vēsture. Red. Ārons M. Rīga: Jubilejas komisijas izdevums. 1928, 63. lpp.

[28] Likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 1. pants

[29] Latvijas Republikas Augstākā tiesa. Kopīpašums. Tiesu prakses apkopojums. 29. lpp. Pieejams: http://at.gov.lv/files/uploads/files/docs/2011/kopipasums.pdf

[30] Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: TNA, 2002, 277. lpp.

[31] Satversmes tiesas 2006. gada 6. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-17-01 10. secinājums

[32] Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 7.2 secinājums

[33] Satversmes tiesas tiesnešu I. Ziemeles un S. Osipovas atsevišķās domas lietā Nr. 2018-10-0103

[34] Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 23. secinājums

[35] Ibid.

[36] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 10. oktobra spriedums lietā Nr. C20392609, SKC-166/2013

[37] Meļķisis E. Juridisko jēdzienu un normu abstraktums kā tiesību sistēmu vienojošs elements. Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Red. prof. Meļķisis E. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 1999, 17. un 18. lpp.

[38] Balodis K. Labas ticības princips mūsdienu Latvijas civiltiesībās // Jurista Vārds. 03.12.2002. Nr. 24 (257)

[39] Prezidenta Ulmaņa Civīllikums. Rakstu krājums. Rīga: Pagalms, 1938, 57. lpp.

[40] Prezidenta Ulmaņa Civīllikums. Rakstu krājums. Rīga: Pagalms, 1938, 49.–51. lpp.

[41] Osipova S. Tiesiska valsts vai “tiesnešu valsts” // Jurista Vārds, 05.07.2016., Nr. 27 (930), 12.–15.lpp.

[42]  Egons Rusanovs: Noliekot pie vietas advokātus, politiķi veido policejisku valsti. Pieejams: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/321754-egons-rusanovs-noliekot-pie-vietas-advokatus-politiki-veido-policejisku-valsti

 
 
14 KOMENTĀRI
 
Seskis
28. Janvāris 2021 / 17:40
2
ATBILDĒT
Tiesas ir neatkarīgas, bet nav pasargātas no valdošajiem kreisajiem vējiem sabiedrībā, kas gribot negribot rada caurvēja efektu tiesās ar savu žūžošanu. Ko tad darīt kopīpašniekam, kurš iegādājies izsolē dzīvokļa domājamo daļu? Ja katram kopīpašniekam nodota lietošanā istaba kopējā dzīvoklī, tas nozīmē, ka kopīpašnieki ir vienojušies par dzīvokļa dalītu lietošanu. Mainoties kopīpašniekam, labticīgais ieguvējs samaksā par domājamo daļu, bet faktiski nevar lietot kopīpašumu, ja pārējie kopīpašnieki atsakās dibināt saistības par istabas lietošanu. Ar varu nevienam nevar uzspiest slēgt līgumu, tāpēc vienīgā iespēja atgūt ieguldītos līdzekļus ir prasība par kopīpašuma izbeigšanu.
Visuma likumi
28. Janvāris 2021 / 15:48
1
ATBILDĒT
Pasaulē ir ļoti maz absolūto patiesību. Par tādām būtu uzskatāmi visuma likumi, kas darbojas vienmēr un visur. Neatkarīgi no tā, vai tie ir rakstīti, kādā kārtībā un valodā pierakstīti. CL 1.pants aptver vienu no šiem likumiem - viss ir viens. Tu nevari nodarīt pāri otram, nenodarot pāri sev, jo visa izejas punkts ir vienotais enerģētiskais lauks. Tāpēc tiesības ir izlietojamas pēc labas ticības. Un, lai kā Jums patreiz tas nepatiktu, tas ir absolūtais imperatīvs.
Toms Dreika
26. Janvāris 2021 / 17:07
4
ATBILDĒT
Attiecībā uz rakstā minēto, ka nav iespējams prasīt izlikt personu, kas prettiesiski lieto nekustamo īpašumu, Civillikuma 1068. panta dēļ, grūti piekrist, ka šādā gadījumā nav tiesisku risinājumu.
Ja tas nav tikai autora viedoklis, bet arī vispārēja prakse, tas drīzāk liecina, nevis par likumu problēmu, bet mūsu pašu (juristu) šauro izpratni, jo katram iespējamam gadījumam prasām uzrakstītus gatavus priekšrakstus.

Viens kopīpašnieks var veikt darbības, kas ir nepieciešamas arī bez pārējo iesaistes. Tiesas gadījumā tas nozīmē, ka pārējie kopīpašnieki, kas atsakās veikt nepieciešamas darbības, ir pieaicināmi kā trešās personas. Un vai īpašuma aizsardzība nav nepieciešama darbība? Pat, ja mēs ar nepieciešamu saprotam tikai to, kas vietējā doktrīnā ir minēts (pasargā no pilnīgas bojāejas), kāda ir lietu virzība, ja persona prettiesiski lieto citas personas nekustamo īpašumu? Vai tas tikai likumsakarīgi neved virzienā, ka īpašums tiek izpostīts, jo īpašnieks pat gribēdams nevar par to rūpēties un tam arī vairs nav šādas intereses, jo tas nevar īstenot savu īpašuma tiesību? Man liktos, ka mums vajadzētu iet virzienā, ka īpašuma tiesību īstenošanas nodrošināšana ir nepieciešama darbība attiecībā uz nekustamo īpašumu, jo ir nesaraujami saistīta ar īpašuma pastāvēšanu kā tādu.

Atkal, ja viss slikti nepieciešamu darbību sakarā, persona, kura prettiesiski lieto nekustamo īpašumu aizskar tā īpašnieka (arī katra kopīpašnieka atsevišķi) tiesības (īpašuma tiesības). Un savu aizskarto tiesību aizsardzībai, katrs var vērsties tiesā.

Notiekošie procesi ir pārāk kompleksi, lai tos skaisti saliktu kastītēs un plauktiņos, gatavos likumos priekš visa, kas bija un būs (un kurus vēl varētu paspēt dzīves laikā izlasīt). Tāpēc ģenerālklauzulas un atvērtie juridiskie jēdzieni mums ir vajadzīgi - citādi mēs nonākam strupceļos un varam tikai plātīt rokas un teikt, ka viss slikti. Šeit gan ir nolikti pretmeti un tad izdarīts nepareizs secinājums. T.i., tas, ka ģenerālklauzu izmanto vienā gadījumā, noved pie strupceļa citā gadījumā (kurā netiek izmantota ģenerālklauzula), tāpēc to izmantošana ir slikta un briesmīga. Bet, ja arī tajā citā gadījumā tiktu izmantotas ģenerālklauzas, vai mēs nenonāktu stāvoklī, kurā ir pieejami saprātīgi risinājumi īpašuma tiesību aizsardzībai dažādos gadījumos?
Normunds Šlitke > Toms Dreika
26. Janvāris 2021 / 19:49
1
ATBILDĒT
Nu pieņemsim, ka 90 gadīgā kundze, kura savu parādu Rīgas Namu pārvaldniekam dēļ zaudēja sava komunālā dzīvokļa domājamās daļas, pēc veiksmīgas tiesvedības ~3 gadu garumā no iztabiņas, kurā dzīvo arī pēc īpapsuma tiesību zaudēšanas, ar tiesas spriedumu tiks izlikta. Un ko tālāk? Kā šo telpu kopīpasnieks varēs valdīt? Ieveŗojot pārējo kopīapsnieku intereses saglabāt staus quo, izīrēt šo istabiņu, lai gan tas nav ekonomiski pamatoti un visticamāk nesegs pat apsaimniekošanas maksu?
Jeb atgriežmies pie Senāta atziņām, ka šādus īpšumus publiskās izsolēs pirkt pārdošanai, bet ne pašpatēriņam, ir negodprētīgi per se? Tāda ir izpatne par īpašuma tiesībām 2021. gadā?
Toms Dreika > Normunds Šlitke
26. Janvāris 2021 / 20:36
3
ATBILDĒT
Tiesības lietot istabu un atbilstoši savām daļām uzturēt NĪ arī ir domājamo daļu saturs, kas nosaka to tirgus cenu. Jā, šāda cena ir zemāka, nekā tā būtu, ja tas būtu vienam īpašniekam piederošs dzīvoklis. Tas bija jāņem vērā, ejot uz izsoli.

Nekādā veidā neredzu, kā šeit teiktais nozīmētu, ka pārējo kopīpašnieku tiesiskā interese lietot nekustamo īpašumu atbilstoši savām daļām un dalītas lietošanas kārtībai nebūtu aizsargājama.
Šeit nav runa par sociālu netaisnību, tieši otrādi, runa ir par to, ar ko kopīpašnieks var rēķināties kā savām tiesībām. Ja interese lietot NĪ atbilstoši tā mērķim nav tiesiski aizsargājama un dalītas lietošanas kārtība neko nenozīmē, tad būtībā kopīpašums īsti vairs nav īpašums. Tas ir tas, ko mēs gribam sasniegt?
Normunds Šlitke > Toms Dreika
27. Janvāris 2021 / 08:10
3
ATBILDĒT
Domājamās daļa nekustamajā īpašumā ir tiesība, proti, tā ir kustama manta. Līdzīgi kā akcija akciju sabiedrībā, kapitāldaļa uzņēmumā vai paja biedrībā vai kooperatīvā. Tā nedod tiesību lietot nekustamā īpašuma reālu daļu, bet gan dod tiesību uz ekonomisko labumu jeb augļiem, ko dod nekustamais īpašums kopumā - ko līdzīgu dividendei. Labumu jeb augļus no īpašuma var saņemt gan naudas veidā, gan arī ar ieskaitu jeb pašpatēriņu.
Līdz brīdim, kamēr starp visiem kopīpašniekiem, kas bieži vien ir tuvi radi, valda konsenss, viņi ar savu mantu var rīkoties kā vēlas (ja Valsts ieņēmumu dienests nepamana, ka saņemtais labums pārsniedz īpašuma tiesību apjomu un 1000 euro gadā, pārējie kopīpapsnieki nav ļoti tuvi radi, bet Iedzīvotāju ienākuma nodoklis par to maksāts netiek – tā pat kā saņemot dividendi, kas nav samērīga ar piederošajām akcijām).
Ja konsenss izzūd un to nevar atjaunot, kopīpašums ir jādala pēc jebkura kopīpašnieka prasības, bez liekas moralizēšanas un reliģisku dogmu piesaukšanas. Tas vai priekšroka dodama vairākumam vai tam, kas ir bijis kopīpašnieks visilgāk, kāda ir ārpustiesas procedūra (piem., mēnesis, gads vai pieci gadi sarunām) ir likumdevēja izvēle, kas, ja radīsies nepieciešamība, ir pārbaudāma Satversmes tiesā. Viss cits, tostarp, Civillikuma 1. panta piemērošana īpašuma tiesību aprobežošanai vai prasības tiesību ierobežošanai ir Satversmes 1., 83., 89.90., 91., 92. un 105. panta pārkāpums.
Toms Dreika
26. Janvāris 2021 / 16:31
9
ATBILDĒT
Vai man dieniņ! Ļoti savērptas idejas - Civillikums izrādās neskaitās. Neskaitās, jo redz 1. pants ierobežo tiesības uz īpašumu, ko nedrīkst ierobežot. Tiesiskā interese atkal izrādās ir iegūt daļas kopīpašumā, lai panāktu nekustamā īpašuma atsavināšanu izsolē.

Šeit ir labi atainota ideja par pareizo un nepareizo tiesu praksi, kas redz, agrāk bija pareiza un tagad vairs nav. Vienlaikus jau tiek norādīts, ka jaunā nepareizā prakse atsaucas uz citu praksi, kas iepriekš tika uzskatīta par nepareizu. Tātad pastāvējusī prakse ir bijusi dažāda. Kā tad īsti ir? Vai pareizā bija pareiza tikai tāpēc, ka vienu virzienu pārstāvošajiem tā gribās, un viss cits ir nepareizs? Un kāpēc tad vecā nepareizā nevarētu būt īstā pareizā all along?

Nezinu, man nekad nebija šaubu, ka CL 1. pants ir izmantojams visu civilo tiesību piemērošanā, tai skaitā liedzot tiesības īstenot, ja tās izmanto pretēji labai ticībai. Man nekad nav bijušas šaubas par CL spēkā esamību, jo tad jau neatkarības atjaunošanu arī varam atzīt par spēkā neesošu, līdzīgi savērpjot vēsturiskos notikumus formālajās tiesību ķēdēs.

Dzīve notiek un tiesībām ir tā vai citādāk jātiek tai līdzi. Nedz 37. gadā, nedz pirms pusotra gadsimta neviens nespēja modelēt tās situācijas, kuras šobrīd veidojas. Nebija tādu dzīvokļa īpašumu, kur nu vēl to, kas ir kopīpašumā. Tad pārsvarā visu varēja sadalīt (līdz ar to nevajadzēja izmantot izsoles risinājumu), jo nebija arī mūsdienu teritorijas plānošanas un ierobežojumu. Un tiesības prasīt izbeigšanu bija saistītas ar kopīpašnieku nesamierināmām grūtībām vienoties un izmantot nekustamo īpašumu. Tādējādi šīs tiesības aizsargāja civiltiesisko apgrozību, nepadarot nekustamos īpašumus par neizmantojamiem ilgstošā laika periodā. Šādas tiesības nebija plānotas, lai, izmantojot mūsdienu tiesību sistēmu un tās robus, varētu izsolē atsavināt arī to, ko otrs kopīpašnieks ir uzcēlis un gūt nepelnītu labumu sev, jo izsolē iegūtie līdzekļi tiek sadalīti pēc domājamām daļām, kas nekādi neņem vērā dalītas lietošanas kārtību un pušu ieguldījumus. Savukārt ieguldījumu jautājumi (tai skaitās ēku celtniecība) mūsu sistēmā ir nepietiekami attīstīti, lai varētu risināt šādus gadījumus.

Tas, kas šobrīd notiek kopīpašumā, ir diezgan kosmiski, un tur ir nepieciešams likuma risinājums. Un līdz tam, ir kaut kā jāizdzīvo ar ģenerālklauzām, ja mēs gribam saglabāt jebkādu sabiedrības ticību tiesību sistēmai. Pats kopīpašums, lai arī nepatīkams, bija, ir un būs. Un nākotnē tas būs tikai vairāk, jo vieta būs jāizmanto efektīvi un aizvien vairāk dzīvosim un visu ko darīsim zem, virs un visur pa vidu.
Normunds Šlitke > Toms Dreika
26. Janvāris 2021 / 19:31
3
ATBILDĒT
Senāts, iejaucoties likumdevēja jomā, ir izveidojis tiesību telpu, kurā vienošanos par kopīpašuma lietošanas kārtību drīkst nostiprināt zemesgrāmatā, kas bez neviena likuma vai veselā saprāta argumenta pēkšņi kļūst saistoša trešajām personām, tostarp, kopīpašuma jaunajam ieguvējam.
Tā, piemēram, būves 90% īpašniekam ir jāmaksā nodokļi, nodevas un visi citi maksājumi, bez tiesībām savā īpašumā pat ieiet... jo tā ir vienojušies iepriekšējie ~20 īpašnieki, kur katram ~0.5% būves domājamo daļu īpašniekam, kas īpašuma reālu daļu lieto, ir zemesgrāmatā reģistrēta lietošanas kārtība uz ~5% būves pēc platības un vērtības. Šis, turklāt, nav izdomāts, bet reāls gadījums. Tas ir normāli? Tas ir likumīgi? Vai tas sabiedrībai un īpašuma ieguvējam ir jāpacieš tāpēc, ka daudzi, aiz slinkuma sadalīt mājas dzīvokļu īpašumos, dzīvokļus ir iztirgojuši kā domājamās daļas ar lietošanas kārtības līgumiem, ko zemesgrāmatu tiesneši ir nelikumīgi nostiprinājuši zemesgrāmatās. Vai tā pārdevusī garāžas zem jaunbūvēm vai stāvvietas pie jaunbūvēm, tostarp, kā ar labumu vai platību nesamērojamas domājamās daļas.
Mums jau ir demokrātiskai valstij ar tirgus ekonomiku absolūti neatbilstošs likums "Par dzīvojamo telpu īri", kura dēļ, kopsakarā ar “judikatūru” un absurdo tiesību doktrīnu, Latvijā ir šaušalīgs dzīvojamais fonds.
Novērst sociālo netaisnību patiesi nav gluži tas pats, kas nodrošināt taisnīgumu. Mani absolūti neinteresē Senāta spriedumos izteiktās atziņas par labo un slikto, piemēram, vai ir labi pirkt denacionalizētās mājas ar īrniekiem. Vai ir godprātīgi piedalīties publiskās izsolēs, ja manta vajadzīga vien peļņas gūšanai, bet ne pašpatēriņam. Vai ir labi publiskā izsolē pirkt mantu, kuras vērtība ir noteikta acīmredzami par zemu? Vai ir labi pēc tam to tirgot par tirgus cenu, tā nopelnot. Vai ir labi pirkt Bitkoinus, un vai ir labi tos pēc tam pārdot nevis ar 100% peļņu, bet tūkstoškārtīgu uzcenojumu? Vai ir labi pirkt uzņēmuma akcijas, nolūkā uzņēmumu likvidēt un mantu izpārdot?
Vai šie ir jautājumi, atbildes uz kuriem drīkst meklēt Senāta Civillietu departaments? Uzskatu, ka nē. Jo vairāk, uzskatītu šādus vērtējumus, ja tādi tiktu izteikti, par bezatbildīgiem, nelikumīgiem un nepieņemamiem.
Cita starp, kopīpašniekam, kuram parādu dēļ īpašumu atņem, bet pārējie kopīpašnieki nevēlas vai nevar palīdzēt to izpērkot, ir tiesības saņemt ar savu daļu samērīgu naudu, lai arī piespiedu izsoles samazinājuma dēļ nedaudz mazāku. Senāta nelikumīgo atziņu dēļ šobrīd šis kopīpašnieks saņems daudz mazāk vai pat neko…
Toms Dreika > Normunds Šlitke
26. Janvāris 2021 / 20:30
2
ATBILDĒT
Bez saistošas dalītas lietošanas kārtības kopīpašums (un kā jau teicu, tas bija, ir un būs) Latvijā zaudē savu spēju funkcionēt. Tad būtu jālikvidē tā rašanās pamati, citādi jūsu darbībai ātri parādītos daudz konkurentu, kas arī vēlētos katru kopīpašumu skaisti izbeigt, tiekot pie kaut vienas domājamās daļas.

Domājāmās daļās esošās daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas nav tādas, jo īpašniekiem slinkums. Tas bija privatizācijas izpildinstitūcijas slinkums un pēc tam sistēmas ietvaros veikt sadali kļuva par nereālo misiju kopīpašnieku skaita dēļ. Jaunajos projektus tā atkal bija attīstītaju "profesionāļu" veidots koncepts, kur šie "profesionāļi" pircējiem stāstīja, kā viss ir skaisti un viss būs labi. Un atkal nav iespējams savākt 100%, lai veiktu sadali. Jautājums, kas gaida risinājumu. Un risinājums nav vienam visus izmest izsoles ceļā par atlīdzību, kuras griesti ir 60-70% no vērtības.

Jā, ar dalītas lietošanas kārtībām ir problēmas un arī tur ir risināmi jautājumi. Es uzskatu, ka dalītas lietošanas kārtībai ir robežas - tai ir jārespektē kopīpašnieku daļu apmērs un jānodrošina iespēja gūt plus mīnuss savām daļām atbilstošu labumu no nekustamā īpašumā. Šobrīd neviens nepārbauda to saturu un netaisnīgas dalītas lietošanas kārtības gadījumā atkal sanāk iet uz tiesu par tās saturu. Bet risinājums šim nav tas, ka mēs vnk pasakām, ka dalītas lietošanas kārtība nekas nav. Tas izraisīs juku laikus, sociālo spriedzi (Rīgā ir vairāki simti tādu daudzdzīvokļu māju). Protams, dažiem rullēs saimnieciskā darbība. Līdz brīdim, kamēr te neviena nebūs un tie daži palikušie sēdēs uz tā aukstā akmens un brīnīsies, kāpēc tā.

Kļūdas kas tika pieļautas reformas, privatizācijas un tad buma laikā ir jālabo, bet saprātīgā un normālā procesā, kas respektē tos cilvēkus, kas savas neziņas dēļ ir ierauti tajā mūklājā. Neziņas, kura mūsu nesakārtotajā sistēmā ir ataisnojama, jo pat "profesionāļi" daudz ko nesaprot un ir izveidojuši daļu tā mūklāja. Risinājums nav simtiem vai tūkstošiem ģimeņu izmest uz ielas, juridisku konceptu dēļ un teikt: "Paši vainīgi".

Crypto ir labs piemērs IT cilvēku izliktam grābeklim, pret kuru atkal juridiskās konstrukcijas nepalīdz. Līdz ar to uzraujas arī juristi.
Normunds Šlitke > Toms Dreika
27. Janvāris 2021 / 08:33
2
ATBILDĒT
Vien nepilnam procentam kapitālsabiedrību to dibinātāji vai turētāji ir noslēguši akcionāru līgumu, vienojoties par uzņēmuma pārvaldes kārtību. Tas nenozīmē, ka pārējās kapitālsabiedrības tāpēc ir kroplas vai apdraudētas. Protams, šāda līguma neesamība var radīt problēmas pašiem sabiedrības īpašniekiem (pat Facebook un Apple dibinātajiem tādas radās), it sevišķi, ja paši akcionāri mainās - gan faktiski, gan attieksmes dēļ, taču neviens, lasi – valsts un tiesas - tāpēc neiejaucas, lai arī šīs kapitālsabiedrības nodrošina lielāko dalu valsts budžeta un darbavietu.
Tāpēc ne kapitālsabiedrības bez akcionāru jeb daļu turētāju līgumiem, nedz arī cita veida kopīpašumi, tostarp, uz nekustamu lietu, bez to lietošanas kārtības līgumiem nezaudē spēju funkcionēt. Nepārspīlēsim valsts aizbildnieciskās vēlmes.
Kopīpašniekiem ir jāspēj vienoties vai jāšķiras, bet nekādi nākamajiem kopīpašniekiem saistoši līgumi nav pieļaujami (arī Latvijas valstsvīru pasakas par aviācijas vai telekomunikāciju uzņēmumu kapitāldaļu īpašnieku līguma spēku pret nākamajiem daļu īpašniekiem bija vien pasakas), jo tas neatbilst Latvijas tiesību sistēmai un pārsniedz privātautonomijas robežas, secīgi pārkāpj indivīda pamattiesības.
Normunds Šlitke > Toms Dreika
26. Janvāris 2021 / 18:52
2
ATBILDĒT
Nekā komiska, Tom, te nesaskatu. Drīzāk pārņem skumjas, redzot to, kas notiek tiesās civillietās (un nu jau arī administratīvajās lietās) jautājumā par tiesas nolēmumu likumību un pamatotību. Likumīgs un juridiskajai metodei atbilstošs tiesas spriedums ir kļuvis par tādu retumu, ka rada gandarījumu pat tad, ja nav labvēlīgs.
Neskatoties uz paradigmu maiņu, likumu hierarhijas nostiprināšanos modernajās tiesībās un tiesas pienākumu likumus interpretēt atbilstoši juridiskajai metodei, likuma gramatiskā interpretācija, kas papildināta ar "judikatūru" (proti, nevis par pareizām atzītām atziņām tiesas nolēmumos, bet pat klaji nelikumīgam Senāta Civillietu departamenta Spriedumiem, kas pretēji likumā paredzētajai kārtībai ir publicēti Augstākās tiesas mājaslapā) ir kļuvusi par tiesību pamatavotu.
Pēc revolūcijām un valsts apvērsumiem ir zināms paradokss – jaunajai varai rodas vēlme nekavējoties atcelt visus iepriekšējos normatīvos aktus, kas turklāt ir pieņemti nelikumīgi. Ar šādu dilemmu saskarās arī Latvijas Republikas Augstākā padome, 1991. gada 21. augustā lepni atceļot visus “padomju laikā” pieņemtos likumus - jau pēc nedēļas parlamenta prezidijam (!) šo kļūdu labojot, jo izrādījās, ka tā bija atcelti arī faktiski visi kodeksi, secīgi, piemēram, visi notiesātie noziedznieki bija nekavējoties jāatbrīvo.
Ir vien normāli, ka tiesas sākotnēji piemēro likumus, kas vispār nav likumi, kā piemēram, Krievijas likumus, Kārļa Ulmaņa 1937. gada Civillikumu. Taču cik ilgi? Šis ir autoritāra diktatora nelikumīgi pieņemts “likums”. Likums, kas neatbilst 21. gadsimtam. Likums, kas tautu nevis vieno, bet šķeļ, tostarp, jautājumos par to, kas ir ģimene 21. gadsimtā, kādi ir bērnu juridiskie, nevis morāli ētiskie pienākumi pret vecākiem (vecvecākiem) modernajā pasaulē. Civillikums ir palicis provinciāls vietējā pašpasludinātā līdera priekšraksts saviem pavalstniekiem, aizmirstot, ka privātajās tiesības pilsonība, pavalstniecība vai rezidence parasti nav ņemama vērā. Aizmirstot, ka modernajā pasaulē līgums parasti prevalē pār likumu, kā nebija 1937. gadā.
Cik iebiedēta bija sabiedrība 1937. gadā, ja pat tiesas, kurām bija jābūt likumdevēja un izpildvaras uzraugam, akli piemēroja varas uzurpatora un diktatora Kārļa Ulmaņa Civillikumu, nevienam pat nevērtējot tā spēkā esamības aspektus. Toreiz tā tika pazaudēta neatkarība. Un 600’000 Latvijas pilsoņu, kas tika nogalināti, izsūtīti, vai arī bija spiesti doties bēgļu gaitās. Vai šī mācība un samaksātā cena nebija pietiekama?
Civillikuma 1. pantam līdzīga tiesību norma patiesi pastāv arī citu valstu civilajās tiesībās, taču privātautonomijas respektēšana, tāpat kā likumu brīvība (sal., Regulas Roma-1 3. pants) liedz citu valstu tiesām lemt contra legem. Latvijā Civillikuma 1. pants jau sen vairs neatbilst Satversmei. Jo vairāk tāpēc, ka modernajā pasaulē neeksistē “valsts tiesību sistēmas integritāte un suverenitāte” (lai gan Senāts lietā Nr. SKC –131/2011 pauž pretēju viedokli).
Toms Dreika > Normunds Šlitke
26. Janvāris 2021 / 20:04
3
ATBILDĒT
Tagad mēs no konkrētā (kopīpašums un CL 1. pants) ļoti aizbraucam vispārīgajā un ir skaidrs, ka Jums pārsvarā nepatīk viss, ko dara AT Civillietu departaments. Kāds mums departaments, ar tādu ir jādzīvo, vieniem patīk, citiem nē, bet tiesu varai būs būt. Man atkal liekas, ka AT darbojās ar daudz svarīgām lietām, kas mūsu vēl diezgan nesakārtotajā sistēmā ir ļoti nozīmīgi. Attīstītākā sistēmā to nevajadzētu, bet mēs tādā neesam. Līdz ar to iniciatīva aktualizēt jautājumus un iekustināt pārējos rīcībai, ir tikai apsveicama.

Protams, Civillikums būtu jāattīsta un jāattīsta ar vērienu. Par konceptiem gan strīdi būs lieli un daudz kas no Jūsu minētā ir diskutabls. Cik ļoti, piemēram, privātautonomijai būtu jābūt absolūtai. Cik ļoti mēs vispār šobrīd Latvijā varam uzskatīt, ka cilvēki parastie, slēdzot līgumus, izmanto privātautonomiju, ja tie pārsvarā nerokas pa likumiem (mēs juristi atkal par to saturu strīdamies), juridisko palīdzību pārsvarā nevar atļauties un vienkārši dara to, kas ir vienīgais, ko tiem piedāvā? Vai šādā situācijā mēs ļoti gribam attīstīt privātautonomiju kā prevalējošu un bez jēbkādām robežām?

Cik saprotu, Jūs esat tajā frontē, kas dalītas lietošanas kārtībai īsti nepiešķir nozīmi. Bez jautājuma par to, kā tad vispār kopīpašumam bez tās normāli atrasties civiltiesiskā apritē, var modelēt dažādas situācijas. Piemēram, tiesību sistēma attīstītās un privātautonomija tiek nostiprināta kā aboslūti prevalējoša. Vienlaikus, nekam jaunam netopot, dalītas lietošas kārtība tiek arī atzīta kā liettiesiska, jo tikai tā jebkurā kopīpašumā var panākt kaut nelielu tiesisku noteiktību. Tad nu dalītas lietošanas kārtības pekšņi tādas, kādas ir, ir saistošas arī katram jaunam ieguvējam, jo privātautonomija (tas nekas, ka iepriekšējā īpašnieka). Un tad ir dalītas lietošanas kārtības, kas saturā ir pretējas likumos noteiktajām tiesībām un pienākumiem un saistošas ieguvējam. Tad atkal kliegsim, ka viss slikti, jo privātautonija visu iznīcina.

Var jau visur salikt grābekļus un visiem, kas uzkāpj, teikt: "Muļķis, pats vainīgs, ka tava dzīve izpostīta". Jautājums tikai vai grābekļu sistēma ir tā, ko mēs gribam veidot? Es teiktu, ka tādā neviens no mums netiks galā, arī juristi nē (tie kāps uz IT, inženieru un citu saliktiem grābekļiem, jo visu zināt nevar). Beigās visi pliki sēdēs uz auksta akmens un strīdēsies par to, kāpēc dzīve briesmīga un bads jācieš.

Nē, tiesību sistēmai ir jābūt tādai, kas ļauj dzīvot un ļauj dzīvot cilvēkam, nevis tiesību ekspertam. Bez tādas mums nebūs cilvēku, kas rada ekonomisko vērtību un mūsu dzīveslīmeni. Juristiem gan patīk pārvērtēt savu nozīmi un aizmirst, ka mēs esam tikai administratīvs aparāts, kas patērē resursus (nevis rada) un kura funkcija ir padarīt procesus paredzamākus, lai tādā vidē var attīstīties.
Normunds Šlitke > Toms Dreika
27. Janvāris 2021 / 09:21
2
ATBILDĒT
Tom, lūdzu “nekariniet man birkas”! Nav tā, ka man nepatīk viss, ko dara Senāta Civillietu departaments. Tieši otrādi, uzskatu, ka šobrīd Civillietu departaments stādā ļoti efektīvi un aizvien labāk.
Atcerēsimies, ka 2011. gada 1. oktobrī likumdevēja nepārdomātas rīcības dēl tika ieviestas tā saucamās maza apmēra prasības, kas faktiski paralizēja Senātu. 2014. gada 4. janvārī likumdevējs savu kļūdu laboja, kā rezultātā Senāta Civillietu departaments varēja daudz maz uzelpot vien 2016. gadā. Vienlaikus tobrīd aizvien bija milzīgs civillietu uzkrājums, kas veicināja vēl vairāk kasācijas sūdzību, ja kasatori apzinājās, ka Senāta pārslodzes dēļ tā varēs iegūt vēl vismaz gadu līdz saistību izpildei, kas tobrīd bija vidējais laiks Rīcības sēdēm. Šis “apburtais loks” bija jāpārcērt!
Aigars Strupišs, sākot vadīt Civillietu departamentu 2018. gada 10. septembrī, uzsāka plašas reformas, kurām protams bija arī blaknes. Kur mežu cērt, tur skaidas lec! Daudzas no reformām, manuprāt, ir veiktas nevis saskaņā ar likumu, bet pēc “revolucionārās sirdsapziņas”, likumu “pastiepjot” reformatoriem vēlamajā virzienā. Tas ir radījis arī smagas tiesu kļūdas. Taču nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara! Tāpēc, lai arī tieši Strupiša kunga vadībā Civillietu departaments, manuprāt, ir pieļāvis nesamērīgi daudz kļūdu, uzskatu, ka tas galvenokārt ir saistīts ar vitāli nepieciešamajām reformām, kuru rezultātā mērķis, visticamāk, attaisnos līdzekļus. Turklāt cita ceļa tobrīd faktiski nemaz nebija.
Jau tagad ir redzami reformas augļi – Senāta Rīcības sēdes notiek jau dažus mēnešus pēc kasācija sūdzības iesniegšanas. Tā 2021. gada janvāra sākumā Rīcības sēdēs ir izskatītas 2020. gada decembrī Senātā ienākušās lietas! Departaments arī apsver nodomu mainīt lietu sadales plānus tā, lai tā saucamās pilotlietas izskatītu prioritāri.

Taču būtiskāko 2019. gadā pieļauto kļūdu analīze ir jāpabeidz, ja nav iespējams citādi, kriminālprocesa kārtībā vai prasības pret valsti starptautiskajās tiesu institūcijās veidā.
Arnis
21. Janvāris 2021 / 20:05
0
ATBILDĒT
Ļoti interesants skats uz problemātiku.
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties