Pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atgūšanas Augstākā Padome 1991. gadā izšķīrās atjaunot vēsturiskajiem īpašniekiem vai to mantiniekiem īpašuma tiesības uz zemi, kas Latvijas okupācijas laikā tiem bija atņemta. Īpašuma tiesības atjaunoja pat tad, ja zeme okupācijas gados bija apbūvēta, ar likumu nosakot izņēmumus vien atsevišķām būvju kategorijām jeb apbūves veidiem un subjektiem (piemēram, Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri uz šādas zemes ir uzbūvējuši savrupmājas), kuru gadījumā zemes īpašniekiem vai to mantiniekiem tika piešķirti līdzvērtīgi zemes gabali citur vai arī izmaksāta kompensācija privatizācijas sertifikātos. Atjaunojot īpašuma tiesības uz zemi, uz kuras atrodas citām personām (tobrīd galvenokārt vien valstij, tostarp pašvaldībai) piederošas būves, izveidojās tā saucamais “dalītais īpašums”, kur būves īpašniekam ar likumu tika uzlikts par pienākumu maksāt zemes īpašniekam nomas maksu.

Nacionalizēto zemes gabalu atdošana to īpašniekiem un viņu mantiniekiem pēc  Latvijas  valstiskās  neatkarības  atjaunošanas notika  zemes  reformas  ietvaros (skat., Satversmes tiesas 2009.  gada  15.  aprīļa  sprieduma 7. secinājumu lietā Nr. 2008‑36‑01). Šo zemes reformu kā kompleksu, ilgstošu un visu Latvijas tautsaimniecību aptverošu procesu noteica vēsturiskie apstākļi (sk.  Satversmes  tiesas  2009.  gada  13.  februāra  sprieduma  lietā  Nr.2008-34-01 11. punktu). Veicot zemes reformu pilsētās, tai tika izvirzīts mērķis –pārkārtot zemes īpašuma un lietošanas  attiecības,  sociālās  un  ekonomiskās  attiecības,  lai  veicinātu  sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, kā arī racionālu zemes izmantošanu (sk. arī Satversmes  tiesas  2003.  gada  25.marta  sprieduma  lietā  Nr.2002-12-01  secinājumu daļas 1.punktu).

Sekojot valsts īpašuma konversijas pamatprincipiem, arī lielākā daļa no valstij (pašvaldībai) piederošajām būvēm (ar vai bez zemes, uz kuras tās uzceltas) tika privatizētas, tostarp tika privatizētas arī daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas un tajās esošie dzīvokļi, privatizācijas likumos pienākumu maksāt nomas maksu zemes īpašniekam pārliekot uz privatizēto objektu īpašniekiem, kas to lielākajā vairumā bija un joprojām ir dzīvokļu īpašnieki. Vienlaikus nomas maksa visiem privatizēto objektu īpašniekiem sākotnēji uz zemes reformas laiku konkrētajā pilsētā, bet vēlāk arī uz attiecīgo privatizējamo objektu privatizācijas laiku tika aprobežota, nosakot tās cenas “griestus” 5% apmērā no zemes kadastrālās vērtības. Pēcāk nomas maksas “griesti” visām privātpersonām, izņemot dzīvokļu un mākslinieku darbnīcu īpašniekiem, tika pakāpeniski atcelti.

Tādejādi zemes nomas jautājums dalītajos īpašumos ir klaji politizējies, jo pienākums maksāt nomas maksu par zemi daudzdzīvokļu māju privatizācijas procesā ir pārgājis uz aptuveni 110 tūkstošiem daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem (kas gan ir visai pārspīlēts likumdevēja viedoklis, jo daudzi no tiem zemi jau ir izpirkuši, dalītos īpašumus neapvienojot). Jau no 2007. gada Saeimā pārstāvētās t.s. prokrieviskās partijas, kas dzīvokļu īpašniekus identificēja kā savu elektorātu, vairākkārt iniciēja likumprojektus zemes nomas maksas daudzkārtējai  samazināšanai, kas citu Saeimas deputātu bezatbildīga populisma dēļ vairākkārt diemžēl arī tika panākts. Šādi panāktos likuma grozījumus Satversmes tiesa vienmēr ir atcēlusi, norādot, ka atlīdzībai par zemes lietošanu ir jābūt ekonomiski pamatotai, nevis politiski motivētai un noteiktai.

Jo vairāk, Satversmes tiesa atzina, ka nomas maksa 5% apmērā no zemes kadastrālās vērtības gadā, ja tajā ir iekļauts nekustamā īpašuma nodoklis un citi zemes īpašnieka izdevumi, nepilda taisnīgas atlīdzības funkciju. Tā Satversmes tiesa, piemēram, lietā Nr. 2008-36-01 secinājusi, ka likumdevējs [nosakot zemes nomas maksu 5% apmērā no zemes kadastrālās vērtības gadā] ir ņēmis vērā tikai daudzdzīvokļu mājas iemītnieku intereses, nerēķinoties ar zemes īpašnieku tiesiskajām interesēm. Šajā nolēmumā tiesa arī atzina, ka ne visi dzīvokļu īpašnieki ir uzskatāmi par sociāli mazāk aizsargātiem civiltiesisko attiecību dalībniekiem nekā zemes īpašnieki - dzīvokļu īpašnieku mantiskais stāvoklis daudzos gadījumos var būt pat labāks nekā zemes īpašniekam. Šai sakarā Satversmes tiesa jau lietā Nr. 2008-36-01, kur tiesvedība risinājās 2009. gada sākumā, ir atzinusi, ka zemes nomas maksa [5% apmērā no zemes kadastrālās vērtības gadā] nepilda nomas līgumam raksturīgo atlīdzības funkciju, secinot, ka [tā] neatbilst samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 105. pantam.

Neskatoties uz šiem Satversmes tiesas visnotaļ pamatotajiem secinājumiem un Satversmes tiesas likuma 32.panta otro daļu, kas nosaka, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām, Saeima pēc tajā pārstāvēto t.s. prokrievisko partiju iniciatīvas  atkārtoti un vairākkārt ir mēģinājusi samazināt zemes nomas maksas apmēru, Satversmes tiesai šādus likuma grozījumus vienmēr atceļot (skat. lietas Nr. 2010-22-01, 2017-17-01).

Tā, piemēram, lietā Nr. 2010-22-01 Satversmes tiesa pamatoti secināja (skat., 13.3 un 13.4 sec.), ka nomas maksai noteiktā periodā ir jāsedz attiecīgās lietas vērtība. Normālā ekonomiskajā situācijā nekustamā īpašuma tirgus vērtība atbilst aptuveni piecu līdz desmit gadu nomas maksai par šo nekustamo īpašumu, kur ieguldījumu atmaksāšanās tiek aprēķināta no ieguldītā kapitāla (ieguldījuma) vērtības, bet kapitāla atdeve atkarībā no ieguldījuma riska pakāpes var īstenoties septiņu līdz trīsdesmit gadu laikā (sk.: Bērtaitis S. Nomas maksas noteikšana zemes piespiedu nomas gadījumā // Jurista Vārds, 2009. gada 19. maijs, Nr. 20, 4. lpp.). Satversmes tiesa arī secināja, ka no apstrīdēto tiesību normu likumprojektu („Grozījumi likumā „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”” un „Grozījumi likumā „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju””) anotācijām secināms, ka nomas maksas apmērs 6% gadā tika plānots tā, lai zemesgabala nomas maksa tā vērtību atlīdzinātu 16 gadu laikā. Šāds laika posms aptuveni atbilst termiņam, uz kādu tiekot ņemts hipotekārais kredīts nekustamo īpašumu iegādei.

Neskatoties uz to, Saeima arī 2017. gadā (pēc partijas “Saskaņa” deputātu A.Elksniņa un S.Dolgopolova priekšlikumiem uz attiecīgo, ar zemes nomu nekādi nesaistītā likumprojekta trešo lasījumu (!)) lēma būtiski samazināt zemes nomas maksas apmēru, to pamatojot jeb kā ieganstu savai atkāpei no Satversmes tiesas likuma 32. panta izmantojot ar monetārās  politikas jeb naudas un kredītu regulēšanas instrumentu indeksu, piemēram, banku refinansēšanas likmes, mazināšanos kopš iepriekšējiem Satversmes tiesas spriedumiem. Arī šos argumentus Satversmes tiesa ar 2018. gada 12. aprīļa spriedumu lietā 2017- 17-01 atzina par neattiecināmiem un nepamatotiem (skat. 22.2 secinājumu).

Tai pat laikā Latvijas Bankas pārstāvis E.Kušners Satversmes tiesai norādīja, ka pēc Latvijas  Bankas  ieskata (?), izmantojot alternatīvo ieguldījumu iespēju metodi un salīdzinot ieguldījumu zemes īpašumā ar citiem līdzīgiem zema riska (sic) ieguldījumiem, kā vistuvāko salīdzināmo ieguldījumu norādot augstu investīciju reitinga valdību vērtspapīri, piemēram, Vācijas valdības vērtspapīru ienesīgums, uzsverot arī tādus rādītājus kā, piemēram, refinansēšanas un naudas tirgus likme, kā arī kredītlikmes un  obligāciju  likmes, kas no 2010. un 2014. līdz 2017. gadam bija būtiski kritušās.

Galvenokārt, balstoties uz pirmšķietami aplamajiem Latvijas bankas pārstāvju sniegtajiem atzinumiem jeb viedokļiem par ieguldījumiem zemē kā nekustamajā īpašumā kā bezriska jeb zema riska ieguldījumiem, jeb to minot kā ieganstu, Saeima 2021. gada 30. septembrī pieņēma likumu “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”” (turpmāk Atjaunošanas likums). Grozījumi paredz aizstāt zemes nomas tiesiskās attiecības, kas pastāvēja vai pastāv starp zemes un ēkas dalīto nekustamo īpašumu īpašniekiem, ar “zemes lietošanas tiesībām”, nosakot, ka šāds likumisko zemes nekustamā īpašuma lietošanas tiesību aprobežojums ir reālservitūts par labu būvei, kas ir patstāvīgs īpašuma tiesību objekts. Grozījumi arī nosaka visa veida būvju īpašniekiem (tostarp komercobjekts, privātmāja, daudzdzīvokļu dzīvojamā ēka, komunikāciju objekti, apbūves tiesība, u.c.), kas atrodas uz citam īpašniekam piederošas zemes, vienotu jeb vienveidīgu pienākumu maksāt lietošanas maksu par zemes lietošanas tiesībām četru procentu apmērā no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā, bet ne mazāku par 50 euro gadā no būves. Piebilstams, ka lietošanas tiesību maksā ietilpst ne tikai visi iespējamie nodokļi un nodevas, tostarp nekustamā īpašuma nodoklis, bet arī visi zemes īpašnieka izdevumi un riski.

Likumprojekta anotācijā atlīdzības maksas apmērs ir pamatots ar kārtējo pirmšķietami aplamo secinājumu, ka vienīgie zemes īpašnieka izdevumi ir nekustamā īpašuma nodokļa maksājums 1,5% apmērā no zemes kadastrālās vērtības gadā, tādejādi aplami secinot, ka atlikušie 2,5% no zemes kadastrālās vērtības gadā ir zemes īpašnieka ienākums jeb peļņa. Likumprojekta autori – Tieslietu ministrija (faktiski, domājams, – tieslietu ministrs Jānis Bordāns) – ienākuma samērīgumu ir pamatojuši ar Eirozonas valstu valdību 100 gadu obligāciju fiksētā ienākuma likmēm, kas tobrīd esot bijušas robežās no 2,10 % līdz 2,50 % un Latvijas ilgtermiņa obligāciju (30 gadīgo obligāciju) fiksēto likmi, kas, to izsoles brīdī 2016. un 2017. gadā, bija noteikta 2,25 % apmērā.

Jo vairāk, likumprojekta autori ienākuma par zemes lietošanu samērīgumu ir pamatojuši arī ar  Eiropas Komisijas 2005. gada 20. oktobra regulā Nr. 1722/2005 par mājokļu pakalpojumu novērtēšanas principiem saistībā ar Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 1287/2003, kurās faktiski ir regulēti vien dažādu valstu kopproduktu saskaņošanas un noteikšanas pamatprincipi, statistikas vajadzībām nosakot valsts kopproduktu (mājokļa) pašpatēriņa gadījumā 2,5 % no attiecīgā nekustamā īpašuma vērtības (vienlaikus gan anotācijā pamatoti atzīstot, ka šī regula neregulē peļņas apmēru, kāds būtu piemērojams privāttiesiskās attiecībās, un nepamatoti secinot, ka šādu “viedokli” (sic) varot ņemt vērā, vērtējot kopsakarā ar citiem apsvērumiem.)

Vairāki desmiti (aptuveni trīsdesmit) zemes nekustamo īpašumu īpašnieki, tostarp, ārvalstu (piem., ASV) pilsoņi, nepiekrītot grozījumiem Atjaunošanas likumā, Satversmes tiesā ir iesnieguši savas konstitucionālās sūdzības par Atjaunošanas likuma 38. panta pirmās un otrās daļas un 42. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 91. pantam, kā arī 105. panta pirmajam un trešajam teikumam un Atjaunošanas likuma 42. panta trešās daļas atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajai daļai. Par minēto, vairāku pieteicēju konstitucionālās sūdzības vairākkārt apvienojot, Latvijas Republikas Satversmes tiesas lietvedībā atrodas apvienotā lieta Nr. 2022-02-01. Atsevišķās sūdzībās ir izteiktas šaubas arī par šo normu atbilstību starpvalstu līgumiem par investīciju jeb ieguldījumiem otrā valstī aizsardzību.

Savās konstitucionālajās sūdzībās zemes īpašnieki ne tikai norāda uz Atjaunošanas likuma jaunā regulējuma nepilnībām, paužot savas bažas arī par to, ka jau kārtējo reizi bez jebkādiem ekonomiski pamatotiem argumentiem vai pētījumiem, tiek politiski samazināta zemes nekustamo īpašumu īpašnieku atlīdzība par tiesību aprobežošanu - tiesībām rīkoties ar savu īpašumu. Vienlaikus Satversmes tiesa aizvien nav izlēmusi  lietā pieaicināt kaut vai vienu ekonomistu, piemēram, ekonomikas ekspertu cenu teorijā vai speciālistu ar pieredzi nekustamo īpašumu tirgū vai tā vērtēšanā. Nav arī uzklausīts Sabiedrisko Pakalpojumu Regulēšanas komisijas viedoklis vai ņemta vērā tā metodika cenu regulēšanā vai kontrolē. Tas pats attiecas uz Konkurences padomes nepieaicināšanu.

Jautājumi uz kuriem ir nepieciešams rast atbildes:

1) Vai ieguldījums zemes nekustamajā īpašumā ir atzīstams par bezriska, zema riska, vidēja riska vai augsta riska investīciju? Vai šāds ieguldījums no visu risku viedokļa var tik atzīts par vienlīdzīgi drošu ilgtermiņa ieguldījumu Eirozonas valstu valdību ilgtermiņa (40 – 100 gadi) obligācijās?

Novērtējamais: Atšķirīgais abos ieguldījumos – abu ieguldījumu drošums, riski, dažādi atmaksas periodi, atlīdzību maksātāju subjektu atšķirība, valsts pret patērētāju vai komercsabiedrību, tai skaitā to maksātspēja un pastāvošo risku esamību (nāve, maksātnespēja, subjektu daudzums, pienākums dzēst saistības u.c.).

2)   Vai zeme Latvijas Republikā kā investīciju objekts visu iespējamo risku dēļ ir pielīdzināms ieguldījumam Eirozonas valstu valdību 100 gadu obligācijās vai Latvijas ilgtermiņa obligācijās?

 Novērtējamais: Euro zonas valstu vadību 100 gadu obligācijas kā ieguldījums, drošums un riski, izdošanas biežums; Latvijas ilgtermiņa obligāciju īpatnības, izdošanas termiņi un biežums.

Piezīme: Latvijas Banka savā 16.05.2022. atbildē Satversmes tiesai kā salīdzinājumu min Latvijas valdības obligācijas ar dzēšanas termiņu 2049. gadā (30 gadīgās obligācijas), kur fiksētā ienākuma likme ir 1,875% gadā, norādot, ka tā varētu fiksēt likumisko zemes lietošanas maksu uz ilgāku laika periodu, piemēram 10 gadiem. 

Tai pat laikā Eiropas valstu 10 gadu obligāciju ienesīgums  - 2022. gada oktobris  Itālija - 4,69%, Grieķija - 4.89%, Spānija - 3.45%, Lielbritānija – 4.42%[1].

Viedoklis: Var piekrist Latvijas Bankas atzinumam, ka par cenas bāzi patiešām var izmantot bezriska procentu likmi, bet to obligāti ir nepieciešams būtiski koriģēt, lai kompensētu izmaksu un riskus atšķirības.

Piezīme: Lielākās izmaksas lietošanas maksas iekasēšanā rada ne tikai grāmatvedības un juridiskās izmaksas, administrēšanas izdevumi un nodokļi, bet arī piedziņas riski, (lietotāji mirst, kļūst maksātnespējīgi, subjektu daudzums, prasījumu dzēšanas pienākums bezmantinieku mantai u.c.).

Piezīme: Salīdzinot 2021. gadā izlaistās 10 gadīgās Latvijas valsts obligācijas, piemēram, ar AS “Latvenergo” un AS "Augstsprieguma tīkls" obligācijām -  ienesīgums Latvijas valsts obligācijām bija divas reizes zemāks, nekā AS “Latvenergo” un AS "Augstsprieguma tīkls" obligācijām[2].

Viedoklis: Finanšu instruments, kurš atbilstoši Satversmes tiesas izteiktajiem 13.3 un 13.4 secinājumiem lietā Nr. 2008-22-01 ir vistuvāk likumiskās zemes lietošanas tiesībām pēc riska profila, iespējams, ir privātpersonu mājokļa kredīti ar termiņu virs 10 gadiem. Saskaņā ar Latvijas Bankas datiem ikmēneša vidējās svērtās procentu likmes mājokļa kredītiem laika periodā no 2007.-2022.gada augustam, tas ir 18 gadu periodā, ir svārstījušās robežās no 4,47% līdz 8,26% ar vidējo svērto vērtību 5,72%[3].

 3)   Vai likumprojekta izstrādātājiem un likumdevējam bija jāņem vērā fakts, ka likumprojektā minētie bāzes radītāji, tostarp Eirozonas valstu valdību ilgtermiņa obligāciju fiksētā ienākuma likmes, tai skaitā, arī Latvijas ilgtermiņa obligāciju fiksētā likmes, gadu gaitā ievērojami mainās? Vai šādā gadījumā nebūtu jāņem vērā jau iepriekš Saeimas komisijā izskanējušais viedoklis, ka atlīdzība par Zemes lietošanu būtu jāveido no vismaz divām komponentēm – fiksētas un mainīgās?

Piezīme: Satversmes tiesa jau lietā Nr. 2017-17-01 norādīja [22.3] uz iespēju noteikt, ka piespiedu nomas maksa varētu sastāvēt no divām daļām: nomas maksas nemainīgās  daļas un  mainīgās  daļas, tomēr šis risinājums pienācīgi nav apspriests.

Norādāms uz Civillikuma jau pastāvošu zemes lietošanas maksai līdzīgu situāciju (atlīdzība par kapitāla lietošanu) jau no 2014. gada paredz fiksēto un mainīgo likmi: (CL 1065:  Procentu apmērs [..] seši procenti no simta gadā [vai] astoņi procentpunkti virs procentu pamatlikmes, [..] ko Eiropas Centrālā banka piemērojusi savās pirms attiecīgā pusgada pirmās kalendāra dienas veiktajās pēdējās galvenajās refinansēšanas operācijās. Attiecīgā pusgada pirmajā kalendāra dienā spēkā esošo procentu pamatlikmi piemēro sešus turpmākos mēnešus.

4)  Kādas ir galvenās komponentes, kas ir obligāti iekļaujamas un parasti tiek iekļautas ekonomiski pamatota ienākuma un preces vai pakalpojuma cenas aprēķinā, Latvijas Republikai ar normatīvajiem aktiem vai iestāžu lēmumiem kontrolējot jeb nosakot cenas precēm vai pakalpojumiem?

Vērtējamais: Likumprojekta anotācijā nevērtētie un ar likumu nenoteiktie ienākumi un neatlīdzināmie izdevumi: papildu riska (riska, kas ir lielāks par bezriska darījumu) prēmija, atlikušās jeb citam neizmantojamās zemes risks, administratīvie izdevumi (tostarp īpašnieka juridiskā atbildība), grāmatvedības izdevumi, piedziņas objektīvie izdevumi, konta uzturēšanas izmaksas, iekasēšanas risks, nodokļi (nekustamā īpašuma nodoklis un ienākuma nodoklis).

5)  Vai apstāklis, ka zemes īpašnieka saņemtā atlīdzība no būves īpašniekiem apliekas ar ienākuma nodokli, pretēji ienākumam no procentu ienākumu no Latvijas vai citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts un pašvaldību vērtspapīriem, bija jāņem vērā nosakot atlīdzības par zemes lietošanas maksu un vai tā vērā neņemšana likumā noteikto atlīdzību padara par nepamatotu?

 Piezīme: skat., piem., likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli 3. panta trešās daļas 11. punkta a) apakšpunktu un 9. panta pirmās daļas 6. punktu, saskaņā ar kuriem gada apliekamajā ienākumā netiek ietverti un ar nodokli netiek aplikti ienākumi no Latvijas vai citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts un pašvaldību vērtspapīriem.

Savukārt saskaņā ar šī likuma 8. panta trešās daļas 5. punktu, pie pārējiem fiziskās personas ienākumiem, par kuriem ir jāmaksā nodoklis, tiek pieskaitīti ienākumi no nekustamā īpašuma (ēku, ēku daļu, dzīvokļu, zemes) iznomāšanas vai izīrēšanas.

6) Vai apstāklis, ka zemes īpašniekam ir jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis par zemi, neatkarīgi no ienākumu gūšanas fakta un apmēra, likumprojekta izstrādātājiem un likumdevējam bija jāņem vērā nosakot atlīdzības par zemes lietošanas maksu un vai šī apstākļa vērā neņemšana likumā noteikto atlīdzību padara par ekonomiski nepamatotu?

 Piezīme: Satversmes tiesa jau lietā Nr. 2017-17-01 norādīja [22.3] uz iespēju noteikt, ka piespiedu nomas maksa varētu sastāvēt no divām daļām: nomas maksas nemainīgās  daļas (tostarp, piemēram, nodokļa kompensācijas) un  mainīgās  daļas, tomēr šis risinājums pienācīgi nav apspriests.

No 2011. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 31. decembrim atlīdzība lielākajai daļai zemes lietotāju bija šādi noteikta: 6% no zemes kadastrālās vērtības gadā + NĪN kompensācija. Savukārt attiecībā uz brīvostām (Ventspils un Rīgas) šāds risinājums pastāv joprojām - jau divas desmitgades (5% no zemes kadastrālās vērtības gadā + pienākums pašam lietotājam maksāt NĪN).

Piezīme: Satversmes tiesa jau lietā Nr. 2008-36-01 atzina [15.2], ka likumdevējs bija apsvēris arī iespēju atbrīvot šādus īpašums no nekustamā īpašuma nodokļa maksājumiem vispār.

7)  Vai apstākļa, ka zemes īpašniekam ar likumu (Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 14.panta ceturtā ar atzīmi trīs daļa, 17.6 panta sestā daļa) ir noteikts pienākums dzēst parādus dzīvokļa īpašniekam, kurš ir miris vai kļuvis maksātnespējīgs un atlīdzības par zemes lietošanu piedziņa vairs nav iespējama, neņemšana vērā likumā noteikto atlīdzību padara par ekonomiski nepamatotu?

Piezīme: 2017. gadā ir mainījusies SPRK metodoloģija kapitāla atdeves likmju noteikšanā, izslēdzot no likmes aprēķina piedziņas riskus. Tie turpmāk aprēķinos ir pievienojami cenai konkrētā nozarē individuāli. Tieši izmaiņas metodoloģijā, nevis brīvā tirgus peļņas normu samazinājums, ir bijis par pamatu rentabilitātes likmju samazinājumam par ~2,5 %, kas tomēr nemaina gala cenu, tikai iekasēšanas risks aprēķinā ir pārnests uz citu pozīciju.

Viedoklis: Zemes īpašnieku ieskatītā minētais ir riska faktors, kas ir jāņem vērā nosakot atlīdzību.

8)  Vai fakts, ka zemes kadastrālā vērtība neatspoguļo zemes tirgus cenu, kas tika noteikta 85% apmērā (!) no tirgus cenas 2015. (!) gadā, turklāt tā gadiem ilgi netiek aktualizēta un faktiski tiek noteikta politiski (skat., Satversmes tiesas spriedumu lietā 2010-22-01 [13.3]), nepadara par ekonomiski nepamatotu likumprojekta izstrādātāju un likumdevēju argumentu par inflācijas neņemšanu vērā, nosakot atlīdzības apmēru par zemes lietošanu?

 Piezīme: Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 71. panta otrā daļa līdz 2017. gada 7. jūnijam noteica, ka kadastrālo vērtību aprēķina, nodrošinot kadastrālo vērtību vidējo atbilstību nekustamā īpašuma tirgus cenām, kādas tās bija pusotru gadu (!) pirms kadastrālo vērtību bāzes piemērošanas kadastrālo vērtību aprēķinam (situācija attiecīgā gada 1.jūlijā) - vidēji 85 procentu apmērā (koeficients 0,85). Taču atbilstoši šī likuma pārejas noteikumu 38.punktam “2017. gadā spēkā esošā kadastrālo vērtību bāze piemērojama arī 2018. un 2019. gada kadastrālo vērtību aprēķinam. 2020., 2021., 2022., 2023. un 2024. gada kadastrālo vērtību aprēķinam piemēro kadastrālo vērtību bāzi, kas noteikta Ministru kabineta 2014. gada 23. decembra noteikumos Nr. 838 "Noteikumi par kadastrālo vērtību bāzi 2016., 2017., 2018. un 2019. gadam", un piemēro kadastrālo vērtību aprēķināšanas kārtību, kas noteikta Ministru kabineta 2006. gada 18. aprīļa noteikumos Nr. 305 "Kadastrālās vērtēšanas noteikumi". Ministru kabinets līdz 2017. gada 15. septembrim, pamatojoties uz risinājumu, ko tas ir atbalstījis, nosaka izņēmumus (nosakot to piemērošanu līdz brīdim, kamēr stājas spēkā jaunā kadastrālo vērtību bāze 2025.—2028. gadam) attiecībā uz atsevišķām kadastrālo vērtību zonām, atsevišķiem ēku tipiem, atsevišķām jaunajām ēkām, kā arī attiecībā uz telpu grupu lietošanas veidu un apgrūtinājumu piemērošanu.”

Secīgi zemes kadastrālā vērtība šobrīd ir 85% (!) no zemes tirgus cenas 2015. (!) gadā.

Piebilstams: Finanšu ministrijas Likumprojekta anotācijā ir norādījusi uz ikgadējo kadastra vērtības atjaunošanu, kā ietvaros kadastra vērtībās regulāri tiek atainotas valstī pastāvošās inflācijas vai deflācijas tendences, secīgi, minētais komponents nav ņemams vērā lietošanas maksas atlīdzības noteikšanai.

9)  Vai Latvijas Bankas likumdevējam ieteiktā “likumiskās lietošanas maksas” noteikšanas metodoloģija – 4 % =  2,5% atlīdzība +1,5% nekustamais īpašuma nodoklis (Likumprojekta anotācijas 2.3.4. punkts) - ir atzīstama par ekonomiski pamatotu pakalpojuma cenas aprēķinu?

 Piezīme: Latvijas Bankas vēstulē Nr. 07-08.1/ 2018/1946 Latvijas Republikas Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai norādīts: “No alternatīvām ieguldījumu metodēm par etalonu var izmantot Eirozonas valstu valdību ilgtermiņa obligācijas, kas no riska viedokļa ir līdzīgs ieguldījums zemei, kas ir dalītā īpašumā”.

Jautājumā par ienākumu, kas šobrīd būtu uzskatāms par atbilstošu, Latvijas Banka ir sniegusi datus par Eirozonas valstu valdību 100 gadu obligāciju fiksētā ienākuma likmēm, kas ir robežās no 2,10 % līdz 2,50 %. Savukārt Latvijas ilgtermiņa obligāciju fiksētā likme ir noteikta 2,25 % apmērā.

Piezīme: Likuma “Par Latvijas Banku” 6. pants nosaka, ka: “Latvijas Banka ir Saeimas un Ministru kabineta konsultante naudas politikas un citos ar Latvijas Bankas uzdevumu veikšanu saistītos jautājumos.

Latvijas Bankai ir tiesības saņemt no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas un citām valsts un valsts pārvaldes institūcijām savu uzdevumu veikšanai nepieciešamo informāciju.” Proti, LB kompetence ir makroekonomika. Atziņās iztrūkst mikroekonomiskie ienākumu ietekmējošie instrumenti.

 Piezīme: Pēc SPRK metodoloģijas [4] diskonta likme sastāv no divām komponentēm – (1) bezriska likmes un (2) novērtētā ieguldījuma riska (4–4,5 %).

Riska apmēru aprēķina koriģēto nozares vidējo beta koeficientu (0,77–0,90) reizinot ar tirgus riska piemaksu (vismaz 5 %[5], lai gan ievērojot tiesisko nenoteiktību, likme varētu būt pat augstāka). Tā kā nekāds ienākuma pieaugums dalīto īpašumu gadījumā nav paredzams, kapitalizācijas likmei ir jābūt vismaz diskonta likmes apmērā, t. i. 4,8–7 %. Jāatzīmē, ka diskonta likmes aprēķins neietver tādas fiksētās izmaksas kā nekustamā īpašuma nodoklis, kas, ja tā samaksas pienākums tiek uzlikts zemes īpašniekam, kapitalizācijas likmi paceļ uz vismaz 6,3 %.

Jāvērš arī uzmanība uz faktu, ka 2017. gadā ir mainījusies SPRK metodoloģija kapitāla atdeves likmju noteikšanā, izslēdzot no likmes aprēķina piedziņas riskus. Tie, ņemot vērā šobrīd esošo metodoloģiju, ir pievienojami cenai konkrētā nozarē individuāli. Secīgi tieši šīs izmaiņas SPRK metodoloģijā5, nevis brīvā tirgus peļņas normu samazinājums, ir bijis par pamatu rentabilitātes likmju samazinājumam par ~2,5 %, kas tomēr nemaina regulēto gala cenu, tikai iekasēšanas risks aprēķinā ir pārnests uz citu pozīciju.

Aicinām visus apvienotās lietas Nr. 2022-02-01 dalībniekus sniegt savu viedoklī Satversmes tiesai 15 dienu laikā no paziņojuma par lietas izskatīšanu rakstveida procesā saņemšanas dienas (Paziņošanas likuma 1. panta otrā daļa, 8. pants un 9. panta otrā daļa un Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmā daļa un Civilprocesa likuma 56.1 pants) tieši (pašiem) vai kolektīvi - procesuālai ekonomijai viedokļus pirms tam savstarpēji apkopojot.

Tāpat aicinām arī zemes, būvju un dzīvokļu īpašniekus, kurus Satversmes tiesas nolēmums apvienotajā lietā Nr. Nr. 2022-02-01 tieši skars, kā arī citus interesentus, paust savu viedokli par ekonomiski pamatotu atlīdzību par zemes lietošanu – publiski vai sniedzot to apvienotās lietas dalībniekiem vai to pārstāvjiem līdz 17.10.2022., jo jau 18. oktobrī vairākiem konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem beidzas termiņš viedokļa sniegšanai Satversmes tiesā šajā apvienotajā lietā.

Saites:

1.    Likumprojekts un tā anotācija:

https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/ED0E734C16CEB54BC225860D00268496?OpenDocument

2.    Satversmes tiesā apstrīdētie likuma grozījumi:

https://likumi.lv/ta/id/326851-grozijumi-likuma-par-atjaunota-latvijas-republikas-1937-gada-civillikuma-ievada-mantojuma-tiesibu-un-lietu-tiesibu-dalas-speka-...

3.    Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2008-36-01:

https://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=/wp-content/uploads/2016/02/2008-36-01_Spriedums.pdf#search=2008-36-01

4.    Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2010-22-01:

https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2016/02/2010-22-01_Spriedums.pdf

5.    Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2017-17-01:

https://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=/wp-content/uploads/2017/07/2017-17-01_Spriedums.pdf#search=

6.    https://likumi.lv/ta/id/300987-kapitala-atdeves-likmes-aprekinasanas-metodika

7.    https://likumi.lv/ta/id/335113-kapitala-izmaksu-uzskaites-un-aprekinasanas-metodika

8. https://www.apgads.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/Juridiskas-konferences/LUJFZK-7-2019/iscflul-7_2019_Ties-zin-uzd-noz-nak_18.pdf

Atsauces:

[1] https://www.bloomberg.com/markets/rates-bonds

[2] Valsts Kase. Valsts parāda vadības pārskats 2021.gads (https://www.kase.gov.lv/sites/default/files/public/SSD/P%C4%81rskati/Gada%20p%C4%81rskats/VK_parada_parskats_2021_LV.pdf )

[3]https://www.bank.lv/statistika/dati-statistika/procentu-likmju-statistikas-raditaji

[4]Kapitāla atdeves likmes aprēķināšanas metodika: Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes lēmums Nr. 1/23. OP 2018/161.9

[5] Kapitāla atdeves likmes aprēķināšanas metodika, 11. punkts

Autors ir dažu Satversmes tiesas lietas dalībnieku apvienotajā lietā Nr. 2022-02-01 pārstāvis.