Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma (KPL) 513. pantu, tiesas apspriede notiek apspriežu istabā. Apspriedes laikā šajā istabā atrodas tikai tiesas sastāvs, kas iztiesā lietu, proti, tikai tiesnesis vai vairāki konkrētās lietas tiesneši, bet ne, piemēram, tiesneša palīgs vai tiesas sēžu sekretārs. Tiesa var pārtraukt apspriedi, lai atpūstos, kā arī brīvdienās un svētku dienās. Pārtraukuma laikā tiesnešiem aizliegts vākt ziņas par iztirzājamo lietu, izpaust apspriedes laikā izteiktos viedokļus, kā arī pieņemto nolēmumu saturu. Augstākā tiesa ir atzinusi, ka “Analizējot Kriminālprocesa likuma 513.pantu “Tiesas apspriedes noslēpums”, var secināt, ka tā pirmās un otrās daļas saturs attiecas uz tiesas apspriedes organizācijas jautājumiem, bet panta trešajā daļā ietverts aizliegums tiesnešiem pārtraukuma laikā vākt ziņas par iztiesājamo lietu, izpaust apspriedes laikā izteiktos viedokļus, kā arī pieņemto nolēmumu saturu. Līdz ar to darbības, kas ietvertas Kriminālprocesa likuma 513.panta trešajā daļā bez papildus argumentācijas atzīstamas par tiesas apspriedes noslēpuma pārkāpumu” (Augstākās tiesas 2008.gada 21.jūlija lēmums lietā Nr. SKK-385/2008, 11290006204).

Lai arī ar Covid-19 pandēmija, tostarp ārkārtas stāvoklis valstī tās sakarā un tam sekojošie Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības pasākumi ir ieviesuši zināmas korekcijas, tostarp, pieļaujot attālināto darbu arī tiesās, kas nav iedomājams bez lietas materiālu nonākšanas  ārpus tiesas telpām, tomēr tas nenozīmē, ka “apspriežu istaba” tāpēc kļūst pilnīgi virtuāla. Tāpat atklāts paliek jautājums par telekomunikācijas rīku izmantošanu un to robežām tiesas apspriedes laikā. Tāpat atklāts ir jautājums par tiesneša komunikāciju ar tiesas darbiniekiem, tostarp savu palīgu un tiesas sēžu sekretāru, kā arī tiesas priekšsēdētāju un citiem kolēģiem, kā arī rīcību ar ārpus “apspriežu istabas” esošajiem tiesas resursiem un lietvedības rīkiem, piemēram, serveriem, datoriem un to periferiālajām iekārtām, tostarp, izdrukas iekārtu.

Tiesnešu Discplinārkolēģijas 2014.gada 28.novembra lēmumā lietā Nr. D19/2014 ir norādīts, ka no Kriminālprocesa likuma 513.panta pirmās un otrās daļas izriet aizliegums tiesnesim tiesas apspriedes laikā piedalīties citas lietas izskatīšanā, pieņemt procesuālus nolēmumus neatkarīgi no tā, vai cita lieta tiek izskatīta rakstveida vai mutvārdu procesā. Tā izlemjot konkrēto disciplinārlietu, discplinārkolēģija, ņemot vērā apstākli, ka krimināllieta tiesā tika skatīta ilgāk nekā trīs gadus un pieļautā Kriminālprocesa likuma pārkāpuma rezultātā izlemšana jāatsāk pirmās instances tiesā no jauna, tādējādi pagarinot lietas iztiesāšanas laiku, līdz ar to tiek kavēts Kriminālprocesa likuma 1.pantā noteiktais krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums, lēma par smagāko iespējamo sankciju -  ierosināt tiesnesi atcelt no amata.

Tiesu praksē ir atzīts, ka pārkāpjot apspriedes istabas noslēpumu, tiesa vienlaikus pārkāpj arī Kriminālprocesa likuma 15. un 18. pantā noteiktos kriminālprocesa pamatprincipus, tas ir, ikviena tiesības uz lietas izskatīšanu objektīvā tiesā un procesuālo pilnvaru līdzvērtību. Tiesai vai tiesnesim, izskatot lietu, jāievēro likumā noteiktās tiesības un pienākumi. To neievērošana var radīt šaubas par tiesas vai tiesneša objektivitāti. Šāds Kriminālprocesa likuma 513.panta trešās daļas iztulkojums nostiprinājies arī Augstākās tiesas judikatūrā (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2008.gada 31.jūlija lēmumu lietā Nr.SKK-267/2008 un 2008.gada 25.augusta lēmumu lietā Nr.SKK-496/2008, SKK –345/2015). Ja likumdevējs ir izšķīries noteikt ierobežojumus tiesas darbībām apspriedes laikā, tad, kā secināts šajos Augstākās tiesas lēmumos, lietas dalībnieks var paļauties uz šo normu ievērošanu atbilstoši pašas tiesas noteiktajam un tādējādi uz lietas izskatīšanu objektīvā tiesā un procesuālo pilnvaru līdzvērtību. Pretējā gadījumā lietas dalībnieka paļāvība var tikt apdraudēta, savukārt kontrole pār to – ierobežota vai neiespējama (sk. Disciplinārtiesas lēmumu lietā Nr. DT-3/2015).

Nav šaubu, ka procesuālo tiesību normai, kuras nepareiza piemērošana rada Kriminālprocesa likuma 575.panta pirmās daļas 7.punktā (Kriminālprocesa likuma būtisks pārkāpums, kas katrā ziņā izraisa tiesas nolēmuma atcelšanu, ir, ja, taisot spriedumu, ir pārkāpts tiesas apspriedes noslēpums) noteiktās sekas, t.i., tiesas nolēmuma automātisku atcelšanu, ir jābūt skaidri formulētai un arī vienveidīgi piemērotai. Tas nozīmē, ka visos analoģiskos gadījumos tiesas nolēmums ir atceļams, un rezultāts šajā gadījumā nevar būt atkarīgs no attiecīgās normas atšķirīgas interpretācijas. Bet kā ir patiesībā? Un kā aizstāvībai konstatēt tiesas apspriedes noteikumu pārkāpumu? Autora ieskatā par to sākotnēji liecina ar lietas apstākļiem un tās sarežģītību nesamērīgie tiesas apspriedes termiņi, kas raisa bažas un sēj šaubas.

Tiesības uz taisnīgu tiesu, kas nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā, ir vienas no būtiskākajām pamattiesībām, jo no šo tiesību pienācīgas nodrošināšanas lielā mērā ir atkarīga pārējo cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzība. Tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām ir jābūt efektīvām, praksē saprātīgi īstenojamām, ne teorētiskām. Arī vienas garantijas efektivitātes trūkums var novest pie visa procesa netaisnīguma un netaisnīga rezultāta (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1979. gada 9. novembra spriedumu lietā Airey v. Ireland, 6289/73, Reid K. A practitioner’s guide to the European Conveention of Human Rights, 3 rd ed. London: Sweet&Maxwell, 2008, p. 68).

Lai konstatētu tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu, nav būtiski noskaidrot, vai pārkāpums konkrētajā gadījumā tiešām novedis pie netaisnīga rezultāta (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1980. gada 13. maija sprieduma lietā Artico v. Italy, pieteikums Nr. 6694/74, 35. punkts). Tādējādi minētais vien ir formāls un pietiekams pamats tiesas sprieduma atcelšanai un lietas nosūtīšanai jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai saskaņā ar KPL 566. pantu. Papildus norādāms, ka taisnīgas tiesas garantijas prasa, lai iesniegtie pierādījumi tiktu pārbaudīti tieši (Reid K. A practitioner’s guide to the European Conveention of Human Rights, 3 rd ed. London: Sweet&Maxwell, 2008, p. 67). Tāpēc fakts, ka tiesas nolēmums sarežģītā lietā tiek pieņemts ļoti īsā laika sprīdī, bet pilna sprieduma sagatavošana pēcāk prasa daudzkārt ilgāku laiku, dažkārt liek šaubīties par šī principa ievērošanu un procesuālo normu ievērošanu no tiesas puses vispār.

Nevar nepiekrist Senāta 2019.gada 20.jūnija secinājumiem lietā nr. 11514028809, ka tiesas apspriedes ilgums ir tiesas prerogatīva un tiesas dispozitīvās varas izpausme, proti, ka likums nenosaka tiesas apspriedes laiku (sal. SKK-412/2018). Vienlaikus šim laikam ir jābūt tādam, lai neatkarīgam novērotājam no malas nerastos šaubas par tiesneša objektivitāti un godaprātu, tostarp, nodokļu maksātāju naudas izlietojuma aspektā, jo neko citu tiesas sastāvs uz visu laika posmu līdz paša noteiktajam tiesas nolēmuma pasludināšanas brīdim darīt nedrīkst.

Salīdzinājumam, pat uz to brīdi jau vairākus gadus skatītajā jau pieminētajā kriminālprocesā Nr. 11514028809, tiesai bija nepieciešamas vien 20 minūtes un 56 sekundes, lai noformulētu un parakstītu saīsināto spriedumu, kā arī izgatavotu tiesas personāla noformētus (caurauklotus un apzīmogotus) tā norakstus visiem lietas dalībniekiem. To gan Augstākās tiesas Senāts, pretēji Rīgas Apgabaltiesai, atzina par tiesas apspriedes noslēpuma pārkāpumu. Senāts, atsaucoties uz savu judikatūru (Augstākās tiesas 2008.gada 31.jūlija lēmums lietā Nr. SKK385/2008, 11290006204) norādīja, ka darbības, kas ietvertas Kriminālprocesa likuma 513.panta trešajā daļā, bez papildus argumentācijas atzīstamas par tiesas apspriedes noslēpuma pārkāpumu, tā tiesai pārkāpjot arī Kriminālprocesa likuma 15. un 18.pantā noteiktos kriminālprocesa pamatprincipus, tas ir, ikviena tiesības uz lietas izskatīšanu objektīvā tiesā un procesuālo pilnvaru līdzvērtību. Tiesai vai tiesnesim, izskatot lietu, jāievēro likumā noteiktās tiesības un pienākumi. To neievērošana var radīt šaubas par tiesas vai tiesneša objektivitāti (Augstākās tiesas 2015.gada 23.jūlija lēmums lietā Nr. SKK-345/2015 (11261035714)). Šāds Kriminālprocesa likuma 513.panta trešās daļas iztulkojums nostiprinājies arī Augstākās tiesas judikatūrā (Augstākās tiesas 2008.gada 31.jūlija lēmums lietā Nr. SKK267/2008 (1180033201, 1180005803, 11180206504, 11180175504), 2008.gada 25.augusta lēmums lietā Nr. SKK-496/2008 (16870001206)).

Kuriozi, ka lietu šī iemesla dēļ atsākot izskatīt no jauna un tam nozīmējot 23 (!) tiesas sēdes, no kurām 17 patiešām ir notikušas, Rīgas pilsētas tiesas tiesnese Z.Studente, neskatoties uz to, ka lietā jau divas reizes ir taisīts pirmās instances tiesas spriedums, izlēma tiesas apspriedi noturēt 7(!) darba dienas. Tā tiesas sēdē 2022. gada 30. martā tiesa pabeidza krimināllietas Nr. 11514028809 izskatīšanu, atzīstot, ka tiesas apspriedei lietā ir nepieciešamas laiks līdz 2022. gada 11.aprīlim(!). Ja 20 minūtes un 56 sekundes kā 2018. gada 11.aprīļa sprieduma kriminālprocesā Nr. 11514028809 gadījumā varētu būt adekvāts laiks, kurā tiesnesis patiešām ir pašizolējies apspriežu istabā, tad septiņas darba dienas, kurā tiesas sastāvam bija paredzēts izskatīt vairāk nekā desmit citu lietu, tostarp, rakstveida procesā, rada bažas un daudzus jautājumus, tostarp, kā tienesis no apspriežu istabas atceļ jau nozīmēto lietu izskatīšanu, it sevišķi, ja tiesa tam nav bijusi sagatavojusies pirms tam, kā šajā gadījumā, proti, nav jau iepriekš rezervējusi laiku tiesas apspriedei un tiesneša pašizolācijai no citiem darba pienākumiem, tostarp, tiesas personāla.

Par lielu pārsteigumu šī raksta autoram (kurš ir aizstāvis vienam no lietā apsūdzētajiem), tiesa 2022. gada 11. aprīlī pasludināja nevis saīsināto, bet jau pilno tiesas spriedumu, kas radīja papildu bažas par tiesas apspriedes noslēpuma pārkāpumiem, jo mūsdienās kvalitatīva pilna tiesas nolēmuma sagatavošana ir grūti iedomājama apspriedes istabas izolācijā – bez interneta, bez pieslēgumiem attiecīgajiem serveriem un likumdošanas aktu bāzēm, kā arī bez tiesas datorsistēmu un periferiālo iekārtu izmantošanas. Tāpēc lietas dalībniekiem radās objektīvas šaubas, ka tiesnese Z. Studente šo septiņu darba dienu laikā patiešām nav komunicējusi ar savu personālu un citiem tiesas darbiniekiem, citu viņas lietvedībā esošu lietu dalībniekiem, kā arī citām amatpersonām, un ir vienpersoniski, proti, vispār nepiesaistot atbalsta personālu, ir sastādījusi un noformējusi pilno sprieduma tekstu. Pretējais būtu KPL 513. panta tīšs pārkāpums, kas ir atzīstams par rupju un būtisku Kriminālprocesa pārkāpumu (sk., Kriminālprocesa likuma 575.panta pirmās daļas 7.punktu). Šīs bažas raisīja arī loģisks apsvērums, ka tiesa vai tiesnese objektīvi nevar atcelt citas jau nozīmētas tiesas sēdes, ja tiesas sastāva tiesnesis ir tiesas apspriedes istabā. Taču šajā gadījumā ir atceltas jeb pārzīmētas vismaz desmit tiesas sēdes, kas tiesnesei Z.Studentei bija jāskata tiesas apspriedes laikā šajā lietā. Jo vairāk, iepazīstieties publiskās datu bāzēs ar citu lietu izskatīšanas gaitu secināms, ka tiesas apspriedes laikā tiesnese Z.Studente, iespējams, ir pieņēmusi procesuālus lēmumus citās lietās, tostarp, ja ticēt ierakstiem Tiesu informācijas sistēmā, 2022. gada 31. martā, visticamāk, ir pieņemts tiesneses lēmums par lietas Nr. 11087034321 noņemšanu no izskatīšanas. Šis, visticamāk, nav vienīgais šāds tieneses nolēmums.

Piebilstams, ka aizstāvībai ir visai maz iespēju, lai uz to vērstu apelācijas instances uzmanību, to pienācīgi pierādot, bet pierādījumus iegūt ir teju neiespējami. Kā jau tika minēts iepriekš, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija tiesas sēdes priekšsēdētājas Signes Kalniņas, tiesneses Irēnas Loginas un tiesneša Jura Stukāna sastāvā savā 2018.gada 16.oktobra lēmumā lietā nr. 11514028809, ko Senāts pēcāk atcēla, atzina, ka tiesas sprieduma norakstu izgatavošana esot tehnisks darbs, ko veic tiesneša atbalsta personāls un tiesas sprieduma noraksta izgatavošana pirms došanās zālē sprieduma pasludināšanai, nav vērtējama kā tiesas apspriedes noslēpuma pārkāpšana, jo uz to brīdi apspriede Kriminālprocesa likuma izpratnē esot pabeigta - saīsinātais spriedums uzrakstīts un parakstīts, kam Senāts pamatoti  nepiekrita. Jo vairāk, aizstāvībai ir visai maz iespēju noskaidrot faktu, ka tiesnesis tiesas apspriedes laikā kriminālprocesā ir taisījis citus procesuālos dokumentus citās lietās, ir apspriedis lietu ar savu personālu vai pat ir piesaistījis personālu vēl nepasludināta tiesas nolēmuma sagatavošanā vai noformēšanā.

Tā apelācijas instances tiesnesis lēma noraidīt aizstāvības lūgumus pieprasīt ziņas par tiesas apspriedes laikā  kriminālprocesā lietā nr. 11514028809 tiesneses Z.Studentes pieņemtajiem procesuālajiem lēmumiem citās lietās vai to noformēšanu un parakstīšanu laika posmā no 2022.gada 30.marta līdz 2022.gada 11 .aprīlim, atsakoties noskaidrot arī to, kādā kārtībā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa noņem no izskatīšanas lietas, ja pats tiesnesis jau atrodas apspriežu istabā sakarā ar nolēmuma pieņemšanu kriminālprocesā. Arī, piemēram, krimināllietā Nr. 12130000512 aizstāvība visu pieprasīto informāciju, kas gan īsti neattiecās uz tiesas apspriedi, saņēma jau vien pēc gala nolēmuma šajā lietā spēkā stāšanās, pēc labvēlīgiem Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumiem lietā Nr. A420297015, norādot, ka “Atbilstoši Latvijas Republikas Advokatūras likuma 6.panta pirmajai daļai advokāti savā profesionālajā darbībā ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam. Līdz ar to izvēlēties, kā vislabāk sniegt savam klientam juridisko palīdzību, ir tikai paša advokāta kompetencē. Arī tas, kādu informāciju advokāts uzskata par aizstāvības nodrošināšanai nozīmīgu, ir vienīgi advokāta ziņā. Ne [iestāde], ne tiesa nevar advokātam norādīt, kāda informācija ir vai nav advokātam nepieciešama juridiskās palīdzības sniegšanai - aizstāvības īstenošanai. Tiesai nav pamata uzskatīt, ka zvērināts advokāts rīkotos prettiesiski un pieprasītu informāciju, kuru neuzskata par vajadzīgu juridiskās palīdzības sniegšanai savam klientam (Senāta 2017.gada 22.marta sprieduma lietā Nr. SKA- 296/2017 (A420297015) 18.punkts).”

 Tāpēc, piemēram, vien sagadīšanās dēļ aizstāvība uzzināja, ka Cēsu rajona tiesas tiesnesis H.Brasovs, kurš 2014. gadā 4. jūlijā devās uz apspriežu istabu nolēmuma pieņemšanai iepriekš pieminētajā krimināllietā Nr. 12130000512, paziņojot, ka nolēmums lietā tiks paziņots 2014. gada 11. jūlijā plkst. 9:30, tiesas apspriedes laikā ir taisījis procesuālus lēmumus arī citās lietās, tostarp 10. jūlijā viņš ir pieņēmis lēmumu par citas krimināllietas Nr. 11400036314 nozīmēšanu izskatīšanai. Piebilstams, ka tiesa 2014. gada 11. jūlijā pasludināja apsūdzētajam notiesājošu spriedumu visās apsūdzībās, kas nākamajās instancēs tika atcelts, taisot attaisnojošu spriedumu vai lietu attiecīgajā daļā izbeidzot, kas lieliski ilustrē tiesas neobjektivitāti un konkrētā tieneša nekompetenci (cita starp, pie notiesājošo spriedumu pamatojošajiem pierādījumiem bija minēts pat arī šī raksta autora, kas nodrošināja aizstāvību lietā, advokāta orderis!). Diemžēl Kriminālprocesa likums neparedz risinājumu gadījumam, kad tiesu apspriedes noslēpuma pārkāpums ir fiksēts jau pēc nākamās instances sprieduma spēkā stāšanās.

Tāpat nopietnas šaubas par tiesas objektivitāti raisa apstākļi lietā Nr. 16870002721. 2023. gada 14. aprīlī Ekonomisko lietu tiesas priekšsēdētājs tiesnesis M. Zumbergs pasludināja saīsināto spriedumu minētajā lietā, to nolasot no tieneša portatīvā datora. Šī raksta autors uzreiz pēc tiesas sēdes, kurā nodrošināja aizstāvību apsūdzētajam, lūdza tiesu sagatavot pilno spriedumu un izsniegt saīsinātā sprieduma norakstu, ko pēc brīža arī saņēma, secinot, ka advokātam ir izsniegts saīsinātā sprieduma oriģināls, kas ir elektroniski parakstīts plkst. 10:29, proti, jau pēc sprieduma  pasludināšanas, ko aizstāvība cita starp darīja zināmu masu informācijas līdzekļiem, kas interesējās par šo spriedumu. Jau nākamajā darba dienā aizstāvība saņēma tiesas paziņojumu, kurā norādīts, ka “Pārbaudot procesa dalībniekiem 2023. gada 14. aprīlī nosūtīto saīsinātā sprieduma norakstu, konstatēts, ka noraksts noformēts kļūdaini, proti, sagatavojot saīsinātā sprieduma elektronisko norakstu pēc sprieduma parakstīšanas un pasludināšanas, elektroniskajā norakstā netika iekļauti atbilstošie noraksta rekvizīti – vārds “Noraksts” un apliecinājuma uzraksts. Šādas kļūdas mēdz rasties, jo tiesās turpinās pārejas periods no papīra lietām uz elektroniskām lietām un daļā lietu lietvedība notiek elektroniski, bet daļā – papīra formā. Tā kā izskatāmajā lietā tiesvedības process līdz šim noticis papīra formā, par galveno uzskatāma lieta papīra formā un par saīsinātā sprieduma oriģinālu – lietā esošais spriedums papīra formā. Līdz ar to atvainojos par sagādātajām neērtībām un nosūtu Jums pareizi noformētu saīsinātā sprieduma norakstu.”

Diemžēl tas aizstāvības puses bažas par vēl neparakstīta tiesas sprieduma pasludināšanu un tiesas apspriedes noslēpuma pārkāpumu vien vairoja, jo, pirmkārt, no datora nevar nolasīt spriedumu, kas ir noformēts vien papīra formātā. Otrkārt, aizstāvībai kļūdaini sākotnēji noformētajā un nosūtītajā sprieduma metadatos nav fiksēta nolēmuma izdruka. Treškārt, tiesneša personāls atzina, ka spriedums papīra formātā ir izdrukāts nevis tiesas apspriedes istabā, bet uz tiesneša personāla iekārtas, proti, viņu, bet ne tiesneša, proti, tiesas apspriedes istabā.

Šai sakarā aizstāvība pamatojoties uz Advokatūras likuma 48. panta pirmo un otro daļu lūdza Ekonomisko lietu tiesu sniegt informāciju par to vai (1) saīsinātais spriedums lietā, kas ir noformēts papīra formātā, tika parakstīts pirms vai pēc tā pasludināšanas atklātā tiesas sēdē 2023. gada 14. aprīlī? (2) Ja Spriedums bija parakstīts pirms tā pasludināšanas tiesas sēdē 2023. gada 14. aprīlī, kur sprieduma pasludināšanas laikā atradās parakstītais saīsinātais spriedums? Aizstāvība arī lūdza identificēt izdrukas iekārtu, kas tika izmantota lietā esošā saīsinātā sprieduma izdrukai, (4) kā arī lūdza norādīt telpu, kurā atradās šī iekārta. Ekonomisko lietu tiesa visus aizstāvības pieprasījumus noraidīja, norādot, ka “Prasītās informācijas dokumentēšana un uzglabāšana nav paredzēta Kriminālprocesa likumā. Tādēļ šādu pieprasījumu adresēšana tiesnesim par procesuālām un apspriedes laikā veiktām darbībām vērtējama kā likumā neatļauta iejaukšanās tiesas darbā.”

Šo tiesneša lēmumu nav grozījusi arī Tieslietu ministrija, norādot, ka “Tehniska rakstura fakti par to, kad un kā tiesnesis faktiski organizē konkrēta nolēmuma sagatavošanas procesu, nav tāda informācija, kas sniedz objektīvu un būtisku informāciju par tiesas spriešanu. Šā iemesla dēļ tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas neparedz nepieciešamību nodrošināt sabiedrībai iespēju piekļūt šāda veida informācijai. Tādēļ informācijas atklātības kontekstā šāda informācija vispār nav aplūkojama kā potenciāli izsniedzama, un informācijas pieprasījums, kas saistīts ar konkrēta nolēmuma sagatavošanas apstākļiem, nav izskatāms administratīvā procesa kārtībā (sk. Augstākās tiesas 2021. gada 24. septembra lēmuma lietā Nr. SKA-669/2021 13. un 14. punktu). Ievērojot iepriekš minēto, [..] tiesnesim, atbildot uz iesniedzēja pieprasījumiem, nebija jāievēro Administratīvā procesa likuma normas, tostarp, jānoformē atteikums kā administratīvais akts atbilstoši Administratīvā procesa likuma 67. pantam. [..] Vēršam uzmanību, ka kriminālprocesuālās darbības un to kontroli likumdevējs ir regulējis Kriminālprocesa likumā, kur tostarp paredzēta kriminālprocesuālu nolēmumu pārsūdzība. Iesniedzot sūdzību augstākas instances tiesai, iesniedzējs var norādīt uz apstākļiem, kurus, viņaprāt, nepieciešams pārbaudīt, tostarp arī par iespējamiem tiesneša pieļautiem procesuāliem pārkāpumiem.” Kā jau tika norādīts iepriekš, apelācijas instances parasti šādus aizstāvības līgumus noraida kā nemotivētus (sal., jau minētais apelācijas instances tiesneša lēmums noraidīt aizstāvības lūgumus pieprasīt ziņas par tiesas apspriedes laikā kriminālprocesā lietā nr. 11514028809 tiesneses Z.Studentes pieņemtajiem procesuālajiem lēmumiem citās lietās vai to noformēšanu un parakstīšanu laika posmā no 2022.gada 30.marta līdz 2022.gada 11 .aprīlim). Secināms, ka tiesas apspriedes noteikumu un noslēpuma pārkāpuma konstatācija un pierādīšana ir visai komplicēta un izaicinoša darbība. Taču aizstāvības bažas par objektivitātes trūkumu tas nemazina, savukārt daudzas pazīmes un netieši pierādījumi liecina par tiesas apspriedes noslēpuma iespējamu pārkāpumu.

Tā Ekonomisko lietu tiesa pabeidza skatīt krimināllietu Nr. 16870002721 ceturtdien, 2023. gada 13. aprīlī ap plkst. 14:30, nosakot, ka tiesas spriedums tiks pasludināts piektdien, 14. aprīlī plkst. 10:00, secīgi, no ceturtdienas plkst. 14:30 līdz piektdienas plkst. 10:00 tiesai bija jāatrodas apspriežu istabā vai atpūtā. Lietas dalībnieki un klātesošie žurnālisti fiksēja, ka tiesas sastāvs, visticamāk, ieradās tiesā īsi pirms nolēmuma pasludināšanas – 14. aprīlī ap plkst. 9:50.  Jau pēc dažām minūtēm televīzijas kameru priekšā tiesa no tieneša portatīvā datora nolasīja sprieduma rezolutīvo daļu, tiesas zālē sarīkojot improvizētu preses konferenci, kurā skaidroja savus motīvus, sodīt apsūdzēto būtiski smagāk, nekā to ir prasījusi apsūdzība, norādot, ka “Tiesas ieskatā šī lieta ir viena no “skaļākajām” pēdējo gadu augsta līmeņa politiskās korupcijas (!) lietām, tāpēc, lai dotu atbilstošu signālu gan pašam apsūdzētajam, gan arī citiem iespējamajiem likuma pārkāpējiem, šāds sods tika izvēlēts” skat., www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/14.04.2023-uznemejam-trubko-par-21-miljona-eiro-kukula-piedavasanu-piespriez-cetrarpus-gadu-cietumsodu.a504850/

Ekonomisko lietu tiesa noteica, ka pilns spriedums lietā Nr. 16870002721 tiks sastādīts 2023. gada 8. maijā, savukārt šajā datumā, motivējot to, tostarp, ar lietas apjomu, pilna spriedums pieejamība tika noteikta 2023. gada 19. jūnijā, kad tiesa atkal paziņoja, ka iepriekš minēto apstākļu dēļ tiesai nav bijis iespējams sagatavot pilnu nolēmumu “nedz likumā noteiktajā termiņā līdz 2023. gada 8. maijam, nedz tiesas pašas noteiktajā termiņā līdz 2023. gada 19. jūnijam, tādēļ, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 530. panta ceturto daļu, pilna sprieduma pieejamības datums tiek pārcelts uz 2023. gada 9. augustu.” Secināms, ka tiesai vajadzēja vien dažas stundas apspriesties, lai izlemtu kādu spriedumu lietā taisīt un kādus sodus piemērot, bet vai tiešām šāda tiesas nolēmuma motivācija objektīvi prasa vairākus mēnešus? Diemžēl tas, kopsakarā ar lietas politizāciju un “skaļumu”, rada nopietnas bažas par tiesas apspriedes noslēpuma būtiskiem pārkāpumiem. Par “politisko korupciju” - šāds jēdziens ir sastopams KNAB mājas lapā www.knab.gov.lv/lv/media/3296/download, taču ne likumā - un “signāliem sabiedrībai” pat nerunājot. Autors sagaida, ka tiesa to izskaidros pilnajā sprieduma tekstā.

Vienlaikus atklāts paliek arī jautājums cik pareizi tiesai ir skaidrot pasludinātā tiesas nolēmuma motīvus sabiedrībai pirms pilna nolēmuma teksta sastādīšanas. No vienas puses tas ir visnotaļ apsveicami un atbalstāmi, jo sabiedrībai ir tiesības zināt kāpēc tiesas nolēmums krimināllietā ir tieši tāds. No otras puses tiesnesim nav tiesības izpaust tiesnešu apspriedes noslēpumu (skat., likuma “Par tiesu varu” 89. panta trešo daļu, Kriminālprocesa likuma otro daļu). Autora ieskatā tiesai ir tiesības to darīt un tas ir jādara, taču ar visa tiesas sastāva piekrišanu, proti, viena tiesneša gadījumā - pēc konkrētā tieneša ieskata.

Secināms, ka tiesas un tiesneši visai brīvi traktē tiesas apspriedes istabas jēdzienu un strikti neievēro pašizolāciju tiesas apspriedes laikā, tā nenodrošinot subjektīvo objektivitāti arī sarežģītajās un politiski nozīmīgās jeb “skaļās” lietās.