Latvijas okupācijas laikā  visiem bija jāmelo. Par partiju, par vadoni, par izdomātajiem notikumiem pagātnē. Par patiesību varēja nonākt izsūtījumā vai cietumā, zaudēt darbu, tikt izslēgtam no augstskolas un tikt citādi represētam, tostarp, tikt ieslodzītam psihiatriskajā slimnīcā. Šobrīd to redzam Krievijā un Baltkrievijā, kur pat kara nosaukšana par karu ir sodāma. Šādos melos ir izaugušas vairākas paaudzes, “ar mātes pienu” šo izdzīvošanas stratēģiju nododot saviem bērniem, proti mums visiem. Atbrīvošanās no šī netikuma jeb ieraduma, līdzīgi kā cīņa ar korupciju vai tolerances pret nodokļu nemaksāšanas izskaušana, prasa laiku un sabiedrības attieksmes pret to un paradigmu maiņu.

Ir pagājuši jau vairāk kā 30 Latvijas neatkarības gadi, ir nomainījušās vairākas paaudzes, taču meli un viltojumi vēl aizvien nav kļuvuši par ko neiedomājamu vai nepieļaujamu, lai arī zināms progress notiek un, līdzīgi kā vecajās Rietumu demokrātijās, sabiedrība melus, piemēram,  politiķiem vairs nepiedod, ko redzam ne tikai ASV politikas skandālos vai, piemēram, Lielbritānijā, bet nu jau arī pašā Latvijā – sabiedrība var politiķim piedot daudz ko, bet ne klajus un apzinātus melus.

Būtu jābūt pašsaprotami, ka meliem tiesās vispār nav vietas. Taču vēl pavisam nesen, proti līdz 2015. gadam, Civilprocesa likums[1] meļiem tiesās deva papildus iespējas civillietās, ļaujot nesodīti noliegt jebkuru faktu tāpēc vien, ka otra puse to nav pierādījusi vai arī objektīvi nemaz nevar pierādīt. Arī Kriminālprocesa likums un Krimināllikums vēl pavisam nesen tiesājamajam ļāva melot ne tikai pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm, bet arī tiesai, tiesājamajiem faktiski bez jebkādam nelabvēlīgām sankcijām brīvi mainot savas liecības, kas nu vairs netiek paciests un nepaliek bez sekām[2]. Līdzīgas izmaiņas ir skarušas arī citas jomas, tostarp informācijas sniegšanas un patiesības paušanas pienākumu nosakot attiecīgās jomas reglamentējošajos likumos, vienlaikus paredzot nopietnas sekas par melošanu, nepatiesas informācijas sniegšanu vai viltotu dokumentu iesniegšanu attiecīgajam tiesību subjektam, piemēram, notāram, tiesu izpildītājam[3], nodokļu administrācijai vai Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijai[4]. Jo vairāk, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, administratīvais sods[5] vai pat kriminālatbildība[6] draud arī par uzdošanos par citu personu vai savas identitātes neatklāšanu, ja likums paredz to atklāt.

Vienlaikus ne pārāk liels progress cīņā ar pušu meliem tiesās vērojams administratīvās atbildības procesā un administratīvajā procesā, kurā, lai arī jau no patreizējā likuma pieņemšanas brīža ir paredzēts pieteicēja zvērests[7] un atbildība par tā pārkāpšanu[8], tas tomēr tiek izmantots vien izņēmuma gadījumos[9]. Diemžēl faktiski nekāda atbildība nav paredzēta lietas dalībniekiem, kuri lietā nav pieaicināti kā tulki, eksperti vai liecinieki[10], par nepatiesu paskaidrojumu, informācijas vai viedokļa sniegšanu Satversmes tiesai. Tā, piemēram, lietā Nr. 2017-17-01 gan Saeimas, gan arī lietā pieaicinātās personas Latvijas Bankas pārstāvji Satversmes tiesai sniedza nepatiesas ziņas un informāciju, kā arī nevis iestādes, bet savu personīgo viedokli, kas nelabvēlīgas sekas radīja nevis viņiem, bet gan konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem[11], kas autora ieskatā ir aplami un nepieļaujami.

Tomēr visvairāk melu, nepatiesas informācijas un nederīgu dokumentu, ar to saprotot arī maldinošus un speciāli tiesai sagatavotus dokumentus, vēl aizvien tiek sniegts civillietās. Lai arī atsevišķu kategoriju lietās tas tiek visai veiksmīgi izskausts, piemēram, nosakot pat kriminālatbildību par apzināti nepatiesu maksātnespējas procesa pieteikumu[12] vai par nepatiesu ziņu sniegšanu tiesai maksātnespējas procesā[13] vai tiesiskās aizsardzības procesā[14], savukārt par viltotu lietisko vai rakstveida pierādījumu iesniegšanu tiesā kriminālatbildība paredzēta jebkurā procesā[15], tas ir acīmredzot nepietiekami, jo, pirmkārt, ne sabiedrībā, ne arī tiesās nav vienotas izpratnes par to, kas īsti ir viltots rakstveida pierādījums, otrkārt, nav vienveidīgas un efektīvas kārtības kā šādus pierādījumus no civillietām bez liekas kavēšanās izslēgt. Jo vairāk, netiek darīts faktiski nekas, lai šādi “pierādījumi” civillietu materiālos nemaz nenonāktu jeb netiktu pieņemti[16] un lietas materiāliem pēcāk pievienoti[17].

Diemžēl, neskatoties uz patiesi rūpīgo Tieslietu ministrijas, Ministru Kabineta un Saeimas darbu pie Civilprocesa likuma teksta, tiesas šī likuma burtu, jēgu un tā garu piemēro visai brīvi, pieļaujot ļoti plašas atkāpes no likuma satura. Tā, piemēram, lietas ierosināšanas stadijā, pretēji Civilprocesa likuma 131. panta pirmās daļas 1. punktam, 229. panta ceturtajai daļai un 230. pantam, tiesneši gandrīz nekad netaisa pietiekami motivētus lēmumus par lietas ierosināšanu, no kuriem jebkurš varētu secināt prasības priekšmetu, prasības pamatu, prasītāja prasības tiesības un atbildētāja izdarīto šo tiesību aizskārumu. Jo sliktāk, tiesneši visus prasības pieteikumam pievienotos pielikumus, tos pat atsevišķi neuzskaitot, parasti rezolūcijas veidā pievieno lietas materiāliem, kas neatbilst arī Civilprocesa likuma 229. panta otrās daļas otrajam teikumam.

Civilprocesa likuma 95.panta pirmā daļa nosaka, ka tiesa pieļauj tikai likumā noteiktos pierādīšanas līdzekļus, savukārt panta piektā daļa nosaka, ka pusei nav jāpierāda fakti, kurus šajā likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse. Secināms, ka tiesnesim nav jāpievieno lietai prasības pielikumam pievienotie pielikumi, attiecibā uz kuriem nav norādīts, kādus lietā nozīmīgus apstākļus šie pierādījumi var apstiprināt, kā arī nav jāpievieno lietai rakstveida dokumenti, kuri nav iesniegti oriģinālā vai noteiktā kārtībā apliecināta atvasinājuma veidā[18]. Jo vairāk, tiesnesim būtu jāatturas lietas materiāliem pievienot arī pierādījumus par faktiem, kurus Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse.

Civilprocesa likuma 149. pants izsmeļoši nosaka tiesneša darbības, sagatavojot lietu iztiesāšanai, tostarp, nosakot, ka sagatavojot lietu iztiesāšanai, tiesnesis izlemj lietas dalībnieku lūgumus par  trešo personu pieaicināšanu vai pielaišanu, kā arī rakstveida un lietisko pierādījumu pieņemšanu vai pieprasīšanu, kas kopsakarā ar Civilprocesa likuma 229. panta otro un ceturto daļu, kā arī 230. pantu paredz sagatavot motivētu nolēmumu šai sakarā.

Lai arī Civilprocesa likuma 111. panta pirmā daļa nosaka, ka lietas dalībniekiem, iesniedzot tiesai rakstveida pierādījumu vai lūdzot to pieprasīt, jānorāda, kādus lietā nozīmīgus apstākļus šis pierādījums var apstiprināt, bet otrā daļa nosaka, ka rakstveida pierādījumi iesniedzami oriģinālā vai noteiktā kārtībā apliecināta atvasinājuma veidā, kur ja to faktu noskaidrošanai, kuriem ir nozīme lietā, pietiek ar rakstveida dokumenta vai cita raksta daļu, tiesai var iesniegt izrakstu no tā, rezolūcijas veidā lietai pievienojot visus prasības pieteikumam pievienotos pierādījumus, turklāt, tos nemaz atsevišķi nenorādot rezolūcijā un pat neveicot rezolūciju uz katra šī pielikuma, lietās bieži vien nonāk ne tikai dokumenti, kuriem nav juridiska spēka, kā arī fiktīvi dokumenti un pat klaji viltojumi. Tas attiecas arī uz atbildētāja paskaidrojumiem pievienotajiem pielikumiem un visiem citiem pielikumiem pie procesuālajiem dokumentiem, tostarp, atsauksmēm un pušu procesuālajiem lūgumiem.

Šī iemesla dēļ ne tiesnešiem, ne arī lietas dalībniekiem nav iespējams izsekot, kuri no lietas materiālos esošajiem dokumentiem ir lietas materiāliem pievienotie pierādījumi, bet kas vien “piešūtie” dokumenti – lai tie nepazustu, lietu pārsūtot citai instancei. Un otrādi, ja tiesneša palīgs nav “iešuvis” lietā pierādījumu, par kura pievienošanu tiesa ir lēmusi tiesas sēdē, tiesas ieskatā parasti atbildīgs ir attiecīgais lietas dalībnieks, kuram taču ir tiesības ar lietas materiāliem iepazīties un vērst uz to tiesas uzmanību.[19] Un otrādi, piemēram, lietā iesniegto kasācijas sūdzības ar tās pielikumiem “piešūšanu lietas materiāliem” Senāts vērtē kā apgabaltiesas tiesneša lēmumu par šo pierādījumu pievienošanu lietas materiāliem.[20]

Ņemot vērā to, ka likumdevējs Civilprocesa likumā nav paredzējis, ka lietas materiāliem pierādījumi varētu tikt pievienoti rezolūcijas veidā vai nonākt tajos “automātiski” kopā ar attiecīgo procesuālo dokumentu, piemēram, prasību, paskaidrojumiem, atsauci, procesuālo lūgumu, kā tā pielikumi, likums tāpēc arī nenosaka, ka lietas materiāliem oficiāli nepievienotie dokumenti nav uzskatāmi par pierādījumiem, nenosakot arī kārtību kā šādi “pierādījumi” no lietas materiāliem pēcāk ir izslēdzami. Lai arī likums nosaka, ka jautājumu par rakstveida pierādījumu pievienošanu lietai tiesa izlemj pēc tam, kad tā iepazīstinājusi lietas dalībniekus ar šo pierādījumu saturu un uzklausījusi viņu viedokli[21], faktiski šī tiesību norma tiek attiecināta vien uz tiem pierādījumiem, kurus tiesnesis līdz tiesas sēdei kaut kādu iemeslu dēļ jau nav ar rezolūciju lietas materiāliem jau pievienojis.

Lietas dalībnieks, protams, var apstrīdēt lietas materiāliem jau nelikumīgi un nepamatoti pievienotā rakstveida pierādījumu patiesīgumu[22], taču ja vien pats šī dokumenta iesniedzējs nelūdz to izslēgt no pierādījumiem, apstrīdētais dokuments lietas materiālos faktiski paliek, tiesai vien lemjot par tā izmantošanas pieļaujamību, ko tiesa var izlemt darīt vienlaikus ar sprieduma taisīšanu lietā. Tāpēc nepatiesas ziņas saturoša pierādījuma izslēgšanai no lietas materiāliem bieži vien ir jāceļ viltojuma strīds, lietas dalībniekam iesniedzot motivētu pieteikumu par rakstveida pierādījuma viltojumu[23].

Lai arī Civilprocesa likums nosaka, ka lai pārbaudītu pieteikumu par rakstveida pierādījuma viltojumu, tiesa var noteikt ekspertīzi vai pieprasīt citus pierādījumu[24], ļaujot tiesas sastāvam arī pašam, proti, bez ekspertu piesaistes, konstatēt iespējamu viltojuma faktu, šo pierādījumu tāpēc izslēdzot (likumdevējs gan nav precizējis, kas ar to ir domāts – vai dokumenta fiziska izņemšana no lietas materiāliem, kuros tas ir “iešūts” vai procesuāls lēmums vien), tiesu prakse šai jautājumā ir visai neviennozīmīga un nevienveidīga.

Tā, piemēram, Rīgas rajona tiesa tiesneša Raimonda Bula sastāvā, izskatot atbildētāju pieteikumu par rakstveida pierādījuma – prasītāja paša apliecināta dokumenta atvasinājuma – viltojumu, pamatojoties uz citiem tiesā saņemtajiem dokumentiem, secināja, ka tiesas ar pierādījumiem nodibinātie apstākļi apstiprina, ka prasītāja pārstāvja iesniegtais rakstveida pierādījums, kura atbilstību oriģinālam ir apliecinājis prasītājs, ir viltots, tāpēc tiesa, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 179.panta ceturto daļu, to izslēdz no lietā esošajiem pierādījumiem un paziņo par šo faktu prokuroram[25].

Gandrīz identiskā gadījumā diametrāli pretēji rīkojās Zemgales rajona tiesa tiesneša Daiņa Plauža sastāvā Civillietā Nr. C73675420. Tiesnesis Dainis Plaudis civillietas materiāliem ar rezolūciju ir pievienojis ne vien visus pušu iesniegtos pielikumus, bet pat dokumenta “oriģinālu”, ko prasītājs ir lūdzis tiesai uzrādīt vai iesniegt[26], apstrīdot dokumenta atvasinājuma patiesumu un tā juridisko spēku. Jo vairāk, konstatējot vizuālas nesakritības spēkā neesošajos dokumentos, tiesa ir lēmusi pirmsšķietami viltoto dokumentu atgriezt tā iesniedzējam, savukārt uzrādīšanai iesniegtā “oriģionāla” (nezināmas personas nezināmā laikā modificētā zemes robežu plāna, kas pēc tā modifikācijas nebija pat parakstīts) viltojuma pieteikumu noraidīt, lemjot jautājumu par šī pierādījuma pieļaujamību izlemt kopā ar spriedumu. Savukārt taisot spriedumu šis nezināmu personu taisītais un nevienas personas neparakstītais rakstveida “dokuments” ir ticis vērtēts kā pierādījums, un ar to ir pamatots prasītajam nelabvēlīgs un pirmsšķietami klaji nelikumīgs spriedums, tiesai turklāt lemjot contra legem[27].

Satversmes 92.panta pirmais teikums noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Tomēr minētās tiesības nav absolūtas, jo to, kādas tiesības un kādā kārtībā persona var aizstāvēt tiesā, nosaka procesuālie likumi. Meli, viltoti un fiktīvi pierādījumi, nepastāvot vienotai kārtībai par to izslēgšanu no lietas materiāliem, šīs Civilprocesa likuma 1. pantā nostiprinātās pamattiesības padara iluzoras. Jo vairāk, lēmuma par lietas ierosināšanu formas neievērošana tiesvedību padara par nekonkrētu, jo pusēm šī iemesla dēļ ir domstarpības un strīds pat par izskatāmās prasības priekšmetu!

Piebilstams, ka, lai arī Civilprocesa likums paredz, ka par tiesas vai tiesneša procesuāliem lēmumiem, kas nav apstrīdami atsevišķi, iebildumus var izteikt apelācijas vai kasācijas sūdzībā[28], tas tomēr nenozīmē, ka pirmās instances tiesas atteikums uzsākt procesu par rakstveida pierādījuma apstrīdēšanu vai viltojumu, tiks pārskatīts apelācijas instancē. Tā konkrētajā piemērā Zemgales apgabaltiesa vispirms atstāja šo pieteikumu “atklātu”, to uzreiz neizlemjot, ko likums tieši neparedz, bet pēcāk atteicās pārskatīt pieteikumu par rakstveida pierādījuma viltojumu, pretēji Civilprocesa likuma 179. panta pirmajai daļai aizbildinoties ar to, ka šādu pieteikumu jau vienreiz ir (ne)vērtējusi pirmās instances tiesa.[29]  Atbilstoši Civilprocesa likuma 428. panta otrajai daļai, tiesas sēde apelācijas instances tiesā notiek saskaņā ar Civilprocesa likuma 21. nodaļas noteikumiem, kuras 179. pants nosaka tiesai par pienākumu izlemt jautājumu par pierādījuma viltošanu pēc tā pieteikšanas, nevis atstājot šo jautājumu atklātu, ko Civilprocesa likums tieši neparedz. Secīgi lietā nelikumīgi nokļuvušais pirmsšķietami viltotais dokuments, kuram nav juridiska spēka[30], un kas tādējādi tiesai un lietas dalībniekiem nav saistošs[31], paliek lietā un turpina kalpot kā pierādījums, kā tam nebūtu jābūt.

Latvijas Republikas Satversmes 92. panta un no tā atvasinātā Civilprocesa likuma 1. panta mērķis, ir taisnīgs civiltiesisko attiecību noregulējums civilās prāvas ietvaros. Protams, lietas dalībniekiem teorētiski ir iespējams dokumenta viltojuma un viltota pierādījuma iesniegšanas faktu tiesā pierādīt arī kriminālprocesā, taču tas neatbilst Civilprocesa likuma saturam, jo vairāk, ja attiecīgais kriminālprocess, ja tas vispār tiek ierosināts un netiks izbeigts sakarā ar viltojuma faktā vainīgās personas noskaidrošanas neiespējamību (ar 2022. gada 6. oktobra grozījumiem Kriminālprocesa likuma 392. pants ir papildināts ar pirmo prim daļu, kas nosaka, ka ja kriminālprocesā ir veiktas nepieciešamās kriminālprocesuālās darbības un nav izdevies noskaidrot noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu, izmeklētājs ar uzraugošā prokurora piekrišanu var izbeigt kriminālprocesu)[32].

Tas tā nenotiktu un civilā tiesvedība kļūtu daudz efektīvāka, ja tiesas neatkāptos no Civilprocesa likumā noteiktās kārtības lēmumu par pierādījumu pieņemšanu un pievienošanu lietas materiāliem pieņemšanā un noformēšanā. Vienlaikus melošana tiesai un fiktīvu pierādījumu iesniegšana būtu izskaužama tiesām pašam aktīvāk piemērojot sankcijas lietas dalībniekiem, kas negodprātīgi izmanto savas tiesības vai negodprātīgi pilda savus pienākumus, sniedzot tiesai apzināti nepatiesas ziņas par faktiem un lietas apstākļiem[33].

[1]Skat., Civilprocesa likuma 9.1 pantu, pieņemts ar 23.04.2015 grozījumiem Civilprocesa likumā, kas stājās spēkā 26.05.2015.

[2] Skat., Krimināllikuma 8. panta pirmās daļas 17. punktu, pieņemts ar  11.06.2020.grozījumiem Krimināllikumā, kas stājās spēkā 06.07.2020.

[3] Krimināllikuma 299. pants

[4] Krimināllikuma 272. pants

[5] Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 6. pants

[6] Krimināllikuma 281. pants

[7] Administratīvā procesa likuma 224. pants

[8]Krimināllikuma301. panta pirmā daļa

[9] Skat., Latvijas Republikas Senāta Administratīvo kleitu departamenta 2022.gada 3.maija Rīcības sēdes lēmums lieta Nr. A420197619, SKA-429/2022

[10] Satversmes tiesas reglamenta 68., 112. un 118. punkts

[11] Piezīme: tas ir autora, kurš šajā lietā pārstāvēja pieteicējus, personīgais viedoklis

[12] Krimināllikuma 214. pants

[13]Krimināllikuma 215. pants

[14] Krimināllikuma 215.1 pants

[15] Krimināllikuma 300.1 pants

[16] Skat., Civilprocesa likuma 149. panta trešās daļas 5. punkts

[17] Civilprocesa likuma 176. panta pirmā daļa

[18] Civilprocesa likuma 111. panta pirmā un otrā daļa

[19] Senāta 2018. gada 20. novembra Rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKC-1801/2018 (C39102313)

[20] Senāta 2019. gada 17. decembra spriedums lietā Nr. 259/2019 kopsakarā ar Augstākās tiesas priekšsēdētaja atteikumu ierosināt disciplinārlietu pret senatori tā sakarā

[21] Civilprocesa likuma 176. panta pirmā daļa

[22] Civilprocesa likuma 178. panta pirmā daļa

[23] Civilprocesa likuma 179. panta pirmā daļa

[24] Civilprocesa likuma 179. panta trešā daļa

[25] Rīgas rajona tiesas 2021. gada 15.decembra Blakus lēmums lietā Nr. 04275806

[26] Civilprocesa likuma 111. panta ceturtā daļa

[27] Par ko ir lūgts uzsākt disciplinārlietu pret Zemgales rajona tiesas tiesnesi Daini Paludi

[28] Civilprocesa likuma 441. panta otrā daļa

[29]Zemgales apgabaltiesas 2023. gada 9. februāra protokollēmums lietā Nr. C73675420

[30 Dokumentu juridiskā spēka likuma 4. panta pirmā daļa

[31] Dokumentu juridiskā spēka likuma 1. panta otrā daļa

[32] Sal., 2023. gada 12. februāra lēmums kriminālprocesā Nr. 11352022121 par īres līguma viltojumu

[33] Civilprocesa likuma 73.1. panta pirmā, otrā un trešā daļa