2024. gada jūnijā pieņemtais Mākslīgā intelekta akts (turpmāk – MI akts) Eiropas Savienības (turpmāk – ES) likumdošanā nav viens atsevišķs tiesību akts. Tas jau no pašiem pirmsākumiem ir bijis iecerēts kā daļa no t.s. digitālās pakotnes, kuras nolūks ir ieviest zināmu normatīvu kārtību līdz šim visai anarhiskajā interneta vidē. ES Parlamenta 9. sasaukums (2019–2024) šo uzdevumu veica, būtiski koriģējot Eiropas Komisijas piedāvātās iniciatīvas – kas ir arī likumsakarīgi, ņemot vērā, ka ES Parlaments ir vienīgais pilsoņu demokrātiski ievēlētais likumdošanas orgāns Eiropā. Savukārt šobrīd, kad Digitālo pakalpojumu akts, Digitālo tirgu akts, MI akts un citi šīs pakotnes tiesību akti ir pieņemti, īpaša uzmanība ES Parlamentam būtu jāvelta to ieviešanai. Tas nav viegls uzdevums, ņemot vērā, cik strauji attīstās tehnoloģijas – likumdošana šeit var kļūt novecojusi jau savā publicēšanas brīdī. Tādēļ likumdevējiem ir jāstrādā kopā ar tehnoloģiju ekspertiem un nozari, lai attiecīgās tiesību aktu normas patiešām sasniegtu gaidīto efektu.

Šajā rakstā es atskatīšos uz tiem sarežģījumiem MI akta pieņemšanas procesā, kuriem visdrīzāk būs loma arī tā ieviešanā. ES likumdevēju uzdevums bija izvērtēt dažādus aspektus, kā minētais akts varētu skart sabiedrības dzīvi. MI akta gadījumā šis izvērtējums bija īpaši sarežģīts grūti prognozējamā tehnoloģiju progresa dēļ, kurš it visur pasaulē norit krietni straujāk par demokrātisku lēmumu pieņemšanu. Turklāt ES pēc būtības nav federācija, bet gan nācijvalstu apvienība, kuras savā starpā atšķiras gan pēc tehnoloģisko inovāciju, gan ekonomiskās produktivitātes līmeņa. Šīs atšķirības bija jārespektē, ņemot vērā, ka arī daļa no mākslīgā intelekta (turpmāk – MI) regulējuma būs jāievieš dalībvalstu līmenī.

ES vēsturiski ir veidojusies vispirms kā regulatīva kopiena: dažādu veidu regulācija vienotajā tirgū Eiropai vienmēr ir padevusies labāk nekā, teiksim, kopīga ārpolitika un drošības politika, kur nepieciešama strauja un izlēmīga rīcība krīzes apstākļos.