1. ECTK 3. pants: Aizsardzība pret cilvēka cieņu pazemojošu rīcību

ECTK, kuras mērķis ir panākt lielāku vienotību starp dalībvalstīm, lai aizsargātu cilvēktiesības un pamatbrīvības, ietver vairākas absolūtas tiesības, kuras ir neatņemamas (non-derogable): tās netiek piešķirtas, bet gan atzītas kā ikvienam cilvēkam piemītošas, un valstīm ir absolūts pienākums tās respektēt jebkādos apstākļos bez jebkādiem izņēmumiem.³ Viena no šādām cilvēktiesībām ir noteikta ECTK 3. pantā, kura nosaka, ka “nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodam”.⁴ Šī norma aizliedz jebkāda veida fizisku vai garīgu ietekmēšanu, kas atbilst minētajām kategorijām.⁵ Katram no šiem jēdzieniem ir atšķirīga nozīme un nežēlības pakāpe, līdz ar to svarīga ir šo definīciju konkretizēšana šī raksta ietvaros.

Šajā rakstā pirmais apskatītais smagākais nepienācīgas izturēšanās veids ir spīdzināšana. Rezolūcijas Nr. 3452 1. panta noslēgumā noteikts: “Spīdzināšana ir pastiprināta un apzināta nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai sodīšanas forma.” Spīdzināšanu galvenokārt izmanto tādiem mērķiem kā informācijas vai atzīšanās iegūšana, sodīšana, iebiedēšana vai piespiešana.⁶

Necilvēcīga izturēšanās attiecas uz jebkāda veida disciplinēšanu vai rīcību, kas apzināti rada smagas fiziskas vai garīgas ciešanas (tajā skaitā rīcību, kas nevar tikt kvalificēta kā spīdzināšana).⁷ Tas var ietvert ilgstošu turēšanu pārapdzīvotos vai antisanitāros apstākļos, medicīniskās aprūpes trūkumu vai nepietiekamu higiēnu, kas ir īpaši būtiski cietumos. Piemēram, lietā “Bazjaks pret Latviju” (2007) ECT atzina, ka pieteikuma iesniedzēja turēšana apcietinājumā Rīgas Centrālajā cietumā pārkāpa 3. pantu necilvēcīgu un pazemojošu apstākļu dēļ.⁸

Turpretim pazemojošai rīcībai vai sodam ir vairāk psiholoģiska, nevis fiziska ietekme uz personu. To galvenokārt raksturo darbības, kas pazemo vai aizskar personu, izrādot necieņu pret tās cilvēka cieņu.⁹

Ņemot vērā šos raksturojumus, neatbilstoši ieslodzījuma apstākļi atbilst necilvēcīgas un pazemojošas rīcības vai soda pazīmēm. Valstij kā starptautisko tiesību subjektam ir pienākums ne vien atturēties no ECTK 3. panta pārkāpumiem, bet arī veikt aktīvas darbības, lai radītu apstākļus, kas novērš šādu pārkāpumu iespējamību. Tas nozīmē, ka valstīm ir gan negatīvas, gan pozitīvas saistības, lai novērstu ECTK 3. panta pārkāpumus. Spilgtākais pozitīvo saistību piemērs ir humānu ieslodzījuma apstākļu uzturēšana saskaņā ar Eiropas standartiem. Tādēļ, lai gan 3. pants bieži tiek asociēts ar tiešas vardarbības formām, ECT judikatūras attīstība ir paplašinājusi tā darbības tvērumu, nosakot valstīm pienākumu novērst sistēmiskus trūkumus, piemēram, neatbilstošus ieslodzījuma apstākļus.