Lai gan ceļojumu apdrošināšana ikdienā tiek uztverta kā ceļotāju papildu serviss, tā juridiskā būtība ir apdrošināšanas līgums, uz ko attiecas apdrošināšanas līgumtiesību regulējums, kurā vienlaikus nozīme ir gan darījumu brīvībai, gan patērētāju tiesību aizsardzībai, jo lielākajā daļā gadījumu apdrošinātais ir patērētājs. Tieši tādēļ pēdējo gadu no ceļojumu apdrošināšanas izrietošie strīdi par reisu atcelšanu, karadarbības izņēmumiem un aviokompāniju kompensācijām izgaismo ne vien praktiskas problēmas apdrošināšanas līgumtiesību normu piemērošanā, bet arī būtiskus jautājumus par palīdzības apdrošināšanas funkciju, apdrošināšanas līguma noteikumu interpretāciju un to piemērošanas robežām, kā arī par līdzsvaru starp apdrošinātāja komerciālajām interesēm un apdrošinātā aizsardzības nepieciešamību tiesiskajā regulējumā.

Runājot par ceļojumu apdrošināšanu, vispirms jāņem vērā, ka Latvijas un Eiropas Savienības tiesību izpratnē ceļojumu apdrošināšana pēc būtības ir palīdzības apdrošināšana. Tādēļ jēdziens “ceļojumu apdrošināšana”, lai gan plaši lietots ikdienā un praksē, juridiski aptver tieši palīdzības apdrošināšanu, kurai ir īpašs regulējums gan Eiropas Savienības, gan Latvijas tiesību sistēmā. Eiropas Savienībā un arī Latvijā palīdzības apdrošināšana ir atzīta par atsevišķu licencējamu apdrošināšanas veidu – Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likuma¹ 19. panta pirmās daļas 18. punkts paredz, ka tā ir patstāvīgi licencējams apdrošināšanas veids. Savukārt šā likuma 188. pants definē palīdzības apdrošināšanu, pārņemot Eiropas Savienības regulējumu, kas ietverts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/138/EK (2009. gada 25. novembris) par apdrošināšanas un pārapdrošināšanas darbības sākšanu un veikšanu (Maksātspēja II).²

Minētās direktīvas I pielikumā palīdzības apdrošināšana definēta kā “palīdzība personām, kuras nonākušas grūtībās ceļojuma laikā vai atrodoties ārpus savas dzīvesvietas vai pastāvīgās dzīvesvietas”.

Šī definīcija atklāj palīdzības apdrošināšanas būtību. Tās mērķis nav aizstāt personas iespējas saņemt palīdzību savā pilsonības vai pastāvīgās uzturēšanās valstī. Palīdzības apdrošināšanas uzdevums ir nodrošināt papildu aizsardzību situācijās, kad persona atrodas valstī, ar kuru tai nav ciešas sociālās vai tiesiskās saiknes un kur nepieciešamās palīdzības saņemšana ārvalstniekam var būt ievērojami sarežģītāka, administratīvi apgrūtinošāka vai saistīta ar būtiski augstākiem izdevumiem.

Tomēr palīdzības apdrošināšana nav aplūkojama atrauti no apdrošināšanas pamatfunkcijas – kompensēt zaudējumus, iestājoties apdrošinātajam riskam. Arī palīdzības apdrošināšanā apdrošināšanas līguma mērķis ir nodrošināt apdrošināšanas atlīdzību gadījumos, kad iestājas konkrētajā līgumā paredzētais apdrošinātais risks. Tādēļ palīdzības apdrošināšanas līgumos var tikt paredzēts plašs, taču vienmēr konkrēti noteikts apdrošināmo risku uzskaitījums, tostarp arī tādu izdevumu atlīdzināšana, kuri pēc sava rakstura kvalificējami kā zaudējumu atlīdzība un nav tieši saistīti tikai ar neatliekamās palīdzības sniegšanu ārvalstīs. Vienlaikus tas nemaina paša institūta būtību – arī ceļojumu apdrošināšanā atlīdzība nav prezumējama jebkuru ar ceļojumu saistītu neērtību vai zaudējumu kompensēšanai, bet tikai tādu zaudējumu segšanai, kas radušies apdrošināšanas līgumā paredzētā riska notikuma iestāšanās rezultātā.

Līdz ar to apdrošināšanas atlīdzība par zaudējumiem ceļojuma laikā vai saistībā ar ceļojuma traucējumiem nav pašmērķis, bet gan sekas konkrēta apdrošinātā riska iestāšanās gadījumā atbilstoši pušu noslēgtā apdrošināšanas līguma noteikumiem.

Būtiski uzsvērt, ka apdrošinātāja saistības un to apjoms izriet tieši no noslēgtā apdrošināšanas līguma. Imperatīvais regulējums nenosaka, ka pastāvētu kādi iepriekš prezumējami ceļojumu apdrošināšanas līguma noteikumi vai ka pusēm nebūtu tiesību vienoties par konkrēto seguma apjomu, izņēmumiem un ar to saistītajiem noteikumiem.