Vainas vai attaisnojumu meklējumi civiltiesībās

Prof. Dr.habil.iur. Kalvis Torgāns

Foto: no personiskā arhīva

1. Pretrunu risināšana ar prezumpcijas palīdzību

Latvijas iekļaušanās Eiropas Savienībā, plašāka iepazīšanās ar starptautiskajā praksē atzītajiem tiesību principiem liek Latvijas juristiem uzmanīgi pārlasīt Civillikumu (CL) un citus likumus, lai noskaidrotu, vai tajos esošās normas ir interpretējamas vienīgi tā, kā tas pieņemts līdz šim, vai kādas no tām nebūtu steidzami grozāmas.
Šādā aspektā jāatgriežas pie jautājuma par vainu kā civiltiesiskās atbildības priekšnoteikumu. Šo rindu autora angļu valodā publicētajā rakstā 2003.gadā¹ un tikko kā “Jurista Vārdā” publicētajā Jāņa Kārkliņa rakstā² ir raksturotas vainas problēmas kontinentālās Eiropas un anglosakšu tiesību sistēmās, tendences Eiropas privāttiesību unifikācijas dokumentos. Tas ļauj šajā rakstā aicināt Latvijā grozīt tiesību piemērošanas un spriedumu argumentācijas praksi. Tā nebūtu gluži revolūcija, bet samērā krasa evolūcija, kuras rezultātā teorētiķi un praktiķi pārstātu meklēt “melnu kaķi pilnīgi tumšā istabā, skaidri nezinot, vai tas tur vispār atrodas”, nopietnāk – vainu, nezinot, kas tā tāda ir. Pretēji daudzās publikācijās apgalvotajam, ka vaina ir atbildības priekšnoteikums (izņemot dažus īpašus gadījumus), Civillikumā tādas tiešas norādes nav. CL 1635.pantā, ko piesauc šajā sakarā, ir rakstīts par vainojamību: “..prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.” Vainojamība un vaina ir atšķirīgi jēdzieni, un var izrādīties, ka jau 1937.gadā CL sastādītāji ir bijuši piesardzīgi. Sliktākais ir tas, ka līdz šim ne Latvijā, ne attīstītajās Eiropas un Amerikas valstīs nevienam nav izdevies izstrādāt vainas definīciju, kas iztur kritiku.
Pieņemot tēzi, ka vaina ir viens no četriem civiltiesiskās atbildības priekšnoteikumiem, varētu gaidīt, ka tiesas katrā tiesību aizskāruma strīdā rūpīgi izpēta visu, kas pierāda vainas esamību, un papildus tam vēl attiecīgos gadījumos izvērtē, vai bijis ļauns nolūks vai kāda no neuzmanības divām formām. Taču prakse liecina par ko citu. Pētot pašus sarežģītākos strīdus – tos, kuri nonāk līdz Augstākās tiesas Senātam, –biežāk atrodam noliedzošus formulējumus: “tiesa nav konstatējusi atbildētāja vainu” vai “tiesa nav konstatējusi visus atbildības priekšnoteikumus, tas ir, prettiesisku rīcību, vainu, zaudējumu esamību un cēlonisko sakaru starp prettiesisko rīcību un zaudējumiem”.³
Strīdā starp SIA “Aldeks” un a/s “Brīvais vilnis” apelācijas instance konstatēja, ka atbildētāja prettiesiska rīcība bijusi par cēloni prasītāja zaudējumiem. Senāts atzina, ka Civillietu tiesu palāta pamatoti secinājusi, ka atbildētāja prettiesiskas darbības dēļ prasītājam radušies zaudējumi.